Liene Linde ir kino režisore un publiciste.
Ir vairāki aspekti, kas ļoti sarežģī sarunu par vardarbību. Iespējams, no tiem visbūtiskākais ir nespēja vardarbību atpazīt, turklāt abpusēji: varmāka nezina, ka ir varmāka, un viņa upuris nezina, ka cieš no vardarbības.
Es uzaugu laikā, kad angļu valoda latviskajā domāšanas telpā ienāca un uzsāka savu karagājienu. Stipri ciešu no savas valodas angliskošanas tendences un regulāri pieķeru sevi ar draugiem runājam savādā latviešu un angļu valodas hibrīdā.
Bet man ir jādomā arī par Poliju. Man ir jādomā par jaunā aizlieguma radītajām tuvās nākotnes situācijām Polijā, kad mediķiem ir skaidrs, ka auglis piedzims nedzīvs, bet mātes ķermenis to uztur pie dzīvības, līdz ar to spiežot sievieti izstaigāt grūtniecību un tad dzemdēt mironi.
Ar šodienas acīm raugoties atpakaļ, depresija man ir jau 13 gadus. Es zinu – sākt atklāti sarunāties var būt ļoti grūti.
Pieaugošā ukraiņu mākslinieku pārliecība, ka Ukrainas un Krievijas māksla patlaban nevar pastāvēt līdzās nekādos apstākļos, izvirza sarežģītu nākotnē šķetināmu jautājumu par to, vai dialogs mākslā vispār ir iespējams, kā arī spilgti izgaismo aksiomu, kuru jūs visi jau zinājāt: apolitiska māksla gluži vienkārši vispār nepastāv.
Īsi pēc pamošanās sadzirdēju ierasto trauksmes pilno iekšējo balsi, kas man satraukti vaicāja, pie kā ķerties vispirms. Pie tā skapja? Nē, droši vien vispirms pie kāda no steidzamākajiem dedlainiem, ko nepaguvi paveikt līdz Jaunajam gadam, vai ne? Ā, tu pat kafiju vēl neesi paguvusi uztaisīt?
Vai esi ēdis "īstu lauku torti"? Vai esi jau stipri pieaugušā, pārtikušā un, pašaprāt, visnotaļ funkcionējošā vecumā uzklausījis regulārus raižpilnus jautājumus no mammas vai citas radinieces par to, vai tu esi paēdis un silti saģērbies? Vai esi uz svētkiem uzklājis "labo galdautu"?
Britnijas Spīrsas ierašanās 1999. gadā ar vēsturisko grāvēju "Baby One More Time" dzemdināja "popa Lolitas" tendenci. Šīs mākslinieces videoklipos izdejoja rūpīgi horeografētus numurus un būra ilūziju par to, ko nozīmē būt pareizi skaistai meitenei (ļoti tievai, baltai, fotogēniskai, ar perfektu tābrīža modei atbilstošu apģērbu un matu sakārtojumu).
Nepārtrauktā iekšējā cīņa starp vēlmi dzīvot un mirt bija pārāk nogurdinoša, tādēļ kādā vasaras naktī es ar sevi izrunājos līdz mielēm dziļi, pieprasot sev pieņemt vienu vai otru lēmumu. Ja tu nevēlies dzīvot, es sev teicu, labi – mirsti; bet, ja nevēlies mirt, tad dzīvo.
Iespējams, šīgada 2. februāris ir unikāla diena, kad pirmo vai kārtējo reizi noskatīties "Murkšķa dienu", – var gadīties, ka šobrīd tā rezonēs pavisam citos reģistros nekā citās skatīšanās reizēs. Aizvadītais gads daudzu acīs ir bijis īsts Murkšķa gads, kurā laiks nav ritējis uz priekšu.
Es uzaugu Rīgas centrā, sešstāvu mājā, un dažas reizes gadā svešs vīrietis mēdza pieklaudzināt un teikt, ka atvedis kartupeļus. Mēs citreiz nopirkām dažus kilogramus, ko viņš izkrāmēja no sava bagāžnieka, bet tad arvien biežāk atteicāmies, un arī vizītes kļuva arvien retākas, līdz izzuda pavisam.
Bet man ir jādomā arī par Poliju. Man ir jādomā par jaunā aizlieguma radītajām tuvās nākotnes situācijām Polijā, kad mediķiem ir skaidrs, ka auglis piedzims nedzīvs, bet mātes ķermenis to uztur pie dzīvības, līdz ar to spiežot sievieti izstaigāt grūtniecību un tad dzemdēt mironi.
Pārāk apjomīgs konvencionālā kino patēriņš vulgarizē skatītāja uztveri, liekot pieprasīt no visiem kinomākslas darbiem vienādu formu, jo pretējā gadījumā skatītājs atzīst, ka "kaut kāds stulbs kino, es neko nesapratu, tur lidoja pa gaisu un beigās nomira meitene".
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
