Autores ilustrācija
 
Sleja
29.06.2020

Mikiņš

Komentē
5

Mans neparastākais mājdzīvnieks ir bijis ezis. Vasaras, kā daudzi manas paaudzes bērni, es pavadīju laukos pie vecvecākiem, kārtīgā lauku mājā ar tīrumu, kaplējamām biešu vagām un saules pielietām dienām, kas bija īstajā dienu garumā, nevis paskrēja garām pāris sirdspukstu laikā, kā tas ir tagad, pieaugušo dzīvē. Vienu vakaru omīte atnāca no kaimiņmājas, kur bija aizgājusi pēc piena, ar mazu, izbijušos ežabērna kamoliņu elkoņa līkumā. Ežabērna ģimene bija gājusi bojā siena vālošanas laikā, bet mazulis šajā katastrofā kaut kā bija izdzīvojis un ar piekabi atvests līdz kaimiņmājai. Kaimiņi, sirdsapziņas mocīti, bija lūguši mums ezīti adoptēt, jo pie viņiem to noēstu suņi. Man bija ne vairāk kā desmit gadu, un savā vecumā es jau biju pārdzīvojusi viena kaķa, viena suņa (es tevi joprojām atceros un mīlu, Džerīt) un divu trušu mīlēšanu un zaudējumu. Jūs varat iedomāties, cik daudz man nozīmēja šī mazā, fantastiskā kamoliņa ienākšana mūsu ģimenē. Es viņu nokristīju par Mikiņu, un mēs sākām par viņu rūpēties.

Viņa pirmā mājvieta bija kartona kaste ar uzrakstu "Deserta liķieris "Huberts"", kurā mēs viņam ierīkojām midzeni naktsmieram, pārējā laikā ļaujot brīvi klīst pa istabām pēc savas patikas. Mēs viņu barojām ar pienu, saldo krējumu un salātlapām. Iespējams, ežu speciālisti par to saķertu galvu un teiktu, ka šāda diēta ir nāvējoša, bet tajā laikā nebija interneta, kur iegūglēt, kā pareizi jābaro bāriņos palikuši eži, tādēļ nācās eksperimentēt. Mikiņam tomēr ēdienkarte nāca labumā, viņš paaugās, un mēs viņu sākām barot ar odiem, mušām un citiem kukaiņiem, kuru ķeršana tagad kļuva par ļoti nopietnu manu pienākumu daļu. Tad Mikiņš atklāja, ka viņam ļoti patīk gulēt čībās – ietipinājis zem čības jumtiņa, viņš ļoti apmierināti šajā aliņā saritinājās un aizmiga. Mēs viņam piešķīrām savu personīgo čību viņa villā "Deserta liķieris "Huberts"", kur viņš gulēja lielāko daļu laika, bet vides pamainīšanas nolūkos šad tad ieritinājās arī vienā otrā citā istabā vieglprātīgi nomestā čībā.

Mikiņš turpināja augt, un pienāca brīdis, kad mēs "Huberta" villu pārvietojām uz pagalma stūrī noliktu metāla trušubūri. Salātlapas viņu vairs neinteresēja, tagad mēs viņu barojām ar jēlu gaļu, un viņš pats sāka pelnīt sev maizīti, ceļojot arvien tālāk un tālāk pa pagalma perimetru. Joprojām atceros brīdi, kad mēs viņam pirmoreiz piedāvājām gaļu. Viņš satraukts sāka pukstēdams ošņāt pasauli un, adatiņas izslējis, uzklupa gaļai ar izteiksmi: "Tad šī ir TĀ LIETA, par ko tas viss ir! Lūk, kā man vienmēr ir pietrūcis!" Labi, ezis ir plēsējs, viņa mīlestību uz gaļu var saprast. Bet viņa otrs lielākais kārums izrādījās... banāni. Reiz es ar Mikiņu tusēju pagalmā, un pie manis iznāca omīte, nesot salvetē ietītu, ledusskapī savulaik ieliktu un aizmirstu gabaliņu banāna. Omīte to nesa man, bet Mikiņš, sajutis šo smaržu, kļuva tikpat uztraucies kā gaļas klātbūtnē un alkatīgi uzklupa banānam kā paģiras pēcjāņu rītam. Kopš tā laika mēs šad tad viņam devām arī banānu. Man pietika iznākt ar banānu uz mājas kāpnītēm, lai pagalma otrā galā atskanētu satraukta pukšķēšana, un Mikiņš lielā skrējienā metās pāri pagalmam pie manis. Viņš gan pie manis tāpat nāca arī citkārt – sajūtot manu smaržu vai izdzirdot balsi, taču varbūt ne gluži tik steidzīgi kā tad, kad nesu sev līdzi banānu. Ziniet – ezītis, kas pie jums skrien, jo atpazīst jūsu balsi un smaržu, ir diezgan vienreizēja dāvana, privilēģija, kas nav dota lielam skaitam cilvēku. Visus pārējos turpmāk dzīvē sastaptos ežus, kas, jūtot manu tuvošanos, saveļas kamolā un nevēlas komunicēt, es kopš tā laika esmu uzskatījusi par ļoti nepieklājīgiem.

Jā, un tad pienāca tā diena, kad mēs, visa ģimene, vakarējām mijkrēslī uz kāpnītēm, arī Mikiņš, kurš bija ieritinājies vienā no brāļa nomestajām čībām turpat kāpnīšu priekšā. Es aizgāju līdz sirsniņmājiņai aiz šķūņa, tad atgriezos pie ģimenes un gāju apsēsties savā vietā uz kāpnītēm, un vienaldzīgi nodomāju – re, kur brālis nomētājis čības, viena tieši man stāvēja ceļā, un es uz tās uzkāpu ar visu svaru, un tikai tajā brīdī, kad mana pēda saspieda ko apaļu un siltu čības iekšienē, daļa no manis pārakmeņojās, kamēr otra iekšēji kliedza – tā nebija nomētāta čība, tā bija Mikiņa istabiņa, un tad es dzirdēju, kā Mikiņš kliedz un visi kliedz, un tālākās stundas bija, iespējams, tumšākās, kādas mana bērna dzīve bija redzējusi.

Mikiņš agonēja; viņš stundām ilgi gulēja zemē, sarāvies čokuriņā, raustoties konvulsijās, un no viņa purniņa nāca asinis. Es tupēju viņam blakus vēl ilgi pēc tam, kad visi bija sagājuši iekšā, un raudāju, un raudāju. Mana sirds bija vēl pārāk maza tik lielām sāpēm. Kā es varēju būt tik stulba. Kā es varēju uzkāpt Mikiņa čībai. Kā dzīve tālāk būs iespējama. Vienā brīdī es pievērsos gājienam, pie kura ir pieķēries, man šķiet, ikviens bērns – es lūkoju vienoties ar Dievu. Man ļoti gribējās kliegt no visa spēka, lai kaut mazliet izlaistu no sevis tās sāpes, kas mani plēsa uz pusēm, bet no visa spēka kliegt man bija kauns, tādēļ mans piedāvājums Dievam bija šāds – ja es kliegšu no visa spēka, Mikiņš izdzīvos. Nezinu, kādēļ vērsos pie providences ar tik dīvainu piedāvājumu, bet tāds nu tas bija. Es noslaucīju asaras, dziļi ievilku elpu un kliedzu uz debesīm. Pēc mana kliedziena ārā satraukts izskrēja vectēvs un jautāja, vai tas nozīmē, ka cauri ir. Es nemācēju paskaidrot, ka vienkārši pildīju savu daļu līgumā par Mikiņa dzīvību, tādēļ vectēvs nosprieda, ka esmu jocīga, un devās atpakaļ mājā, savukārt providence redzēja, ka es turu vārdu, un nolēma turēt savējo.

Jo Mikiņš nenomira. Viņš atkopās, izveseļojās, atsāka ēst banānus, gulēt čībās un ņipri tekalēt pa pagalmu gluži kā senāk. Un, neko nezinot par ežkopību, mēs laikam visu izdarījām tik pareizi, cik iespējams, jo Mikiņš pats sevi ļoti organiski pieradināja pie dabas un vasaras beigās atgriezās tās klēpī. Viņš devās prom aizvien tālākās ekspedīcijās arvien tālāk prom no pagalma, palika savvaļā arvien ilgākus un ilgākus posmus, iemācījās pats sev atrast barību un vairs tikai palaikam parādījās ap šķūņa stūri, kur bija ar mieru sasveicināties, taču garākās sarunās vairs neielaidās, vien aizņemti steidzās tālāk savās eža darīšanās. Es gribu cerēt, ka, par spīti savai trauksmainajai bērnībai, viņš kļuva par veiksmīgu un laimīgu ezi, atrada dzīvesbiedru, nodibināja ģimeni un kaut kur Gulbenes pusē joprojām turpinās pirms divdesmit pieciem gadiem sākusies Mikiņa dinastija.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!