Foto: Unsplash
 
Raksti
27.12.2021

Klusums un kauns

Komentē
29

Šo sleju man ir ļoti grūti rakstīt. Rakstu to svētdienas naktī, dažas stundas pirms publikācijas laika. Biju plānojusi rakstīt ko citu – kaut ko, kas kopsavilktu 2021. gadu un palīdzētu noskaņoties starpsvētku sezonas apcerei par Jaunā gada tuvošanos ar visu tai līdznākošo emocionālo bagāžu. Taču šīs svētdienas rītā sociālajos medijos pazibēja kāda epizode, kas mani vairs nelaiž vaļā un neļauj atgriezties siltajā starpsvētku filozofijas telpā. Kāda jauna sieviete no kultūras aprindām bija publicējusi savas zilumiem klātās sejas fotogrāfiju, aprakstā norādot, ka dokumentējusi vienu no vairākām, iespējams, daudzajām, reizēm, kad šādi viņu apstrādājis dzīvesbiedrs. Nevēlos iedziļināties konkrētā notikuma iztirzāšanā, tomēr nespēju uz šo ierakstu nereaģēt; pievienot savas pārdomas nozīmē turpināt šīs sievietes iesākto sarunu, un tādējādi varu viņai izrādīt cieņu un pateicību par drosmi.

Man ir bijušas sešas nopietnas romantiskas attiecības, un trīs no šiem sešiem partneriem pret mani bija vardarbīgi. Tātad – puse. Piecdesmit procentu. Šī ir bijusi viena no visrūgtākajām patiesībām, ko par sevi pēdējos gados nācies saprast, un ar šī fakta pieņemšanu man joprojām neiet viegli. To apzinoties, ir grūti sevi cienīt, grūti uzticēties saviem lēmumiem, grūti izstarot ap sevi autoritāti brīžos, kad tā nepieciešama, ja sirds dziļumos nemitīgi skan klusa, izsmējīga balss, kas vaino mani pašu par notikušo. Taču es arī zinu, ka šī balss nerunā patiesību; patiesība ir tāda, ka no vardarbības uz šīs pasaules ir cietusi katra trešā sieviete, un vairumā gadījumu varmāka ir tieši sievietes intīmais partneris. Mana pieredze nav unikāls, neparasts dzīvesstāsts. Patiesībā gan es, gan jaunā sieviete ar zilumiem klāto seju esam vien bezkaislīgi ķeksīši neaptverami nežēlīgā vispasaules statistikā. Notikumi, kas risinājušies manā un viņas dzīvē, nesākās ar mums; procesi, kas pie tiem noveda, sākās pirms daudziem tūkstošiem gadu, un būtu visai augstprātīgi iedomāties, ka man bija jābūt izredzētai piedzimt ārpus sev pielemtā vēsturiskā un sociālā konteksta un jau ar gatavām visai komplicētām zināšanām, lai tieši manī šis vēstures tecējums pārtrūktu.

Ir vairāki aspekti, kas ļoti sarežģī sarunu par vardarbību. Viens no tiem ir jau pieminētais kauns, primāri, kauns pašam no sevis un, sekundāri, bet ne mazāk svarīgi, kauns sagraut vai ievainot savu funkcionāla un dzīvi protoša cilvēka paštēlu, kura veidošana un spodrināšana ir diezgan apjomīga mūsu dzīves daļa – jo īpaši sievietēm. Taču citi aspekti ir vēl komplicētāki.

Iespējams, no tiem visbūtiskākais ir nespēja vardarbību atpazīt, turklāt abpusēji: varmāka nezina, ka ir varmāka, un viņa upuris nezina, ka cieš no vardarbības. Tas ir saprotami; mēs katrs esam sava iekšējā naratīva scenāristi un katrs sevi savā scenārijā rakstām kā labo tēlu, nevis kā ļaundari vai "upuri". Šis kļūmīgais scenārista darbs ved vēl dziļākā purvā arī tāpēc, ka kaut kur, pašu neapjausta, taču rūpīgi uzrakstīta, glabājas arī mūsu katra individuālā vardarbības definīcija. Manējā bija visai klasiska – pret mani paceļ roku un iesit; tajā brīdī es to varu nosaukt par vardarbību. Taču neviens no manis pieminētajiem trim partneriem neko tādu nekad nedarīja, tālab es attiecības turpināju, ilgstoši neapjaušot, kas tajās notiek. Manā definīcijā nebija ierakstītas tādas specifiskas detaļas kā zilumi uz rokām, "jo es taču tevi tikai turu, mums jāpabeidz šī saruna", varmācība aiz guļamistabas durvīm, pret sienu sašķīdis šķīvis centimetru no manas sejas vai dīvainākā, taču visbūtiskākā no tām – sajūta, ka vēderā sažņaudzas tāda kā ledus dūre, nākot mājās un ieraugot, ka dzīvoklī deg gaisma. Ka viņš ir mājās.

Kā nonākt vardarbīgās attiecībās? Pavisam vienkārši. Ja tev bērnībā nav iemācīts, ka vardarbība, kas tiek vērsta pret tevi vai citiem cilvēkiem tavu acu priekšā, nav normāla un pieļaujama, tad tu vardarbību arī turpmākajā mūžā vienkārši neizdali kā kaut ko skandalozi neparastu vai nepareizu realitātē. Tā tiek pieņemta kā vienkārša, nepatīkama dzīves daļa; tie ir kārtējie sūdi, ar ko jātiek galā, nepatīkami, bet neizbēgami, gluži tāpat kā naudas trūkums pirms algas, nozagts velosipēds vai pievilti solījumi; vardarbība nestāv ārpus šo problēmu loka, tā ir viena no tām. Jā, tai būtu jāstāv ārpus, jo tās sekas ir daudz dziļākas par saārstētām brūcēm vai kauliem, tā liek plaisāt psihei, pašvērtībai un realitātes uztverei. Bet, ja tas nav iemācīts, tas jāmācās pašam pieaugušajā dzīvē, nereti – par šaušalīgu cenu.

Otrkārt, man ir satriecoša informācija visiem tiem, kuru automātiskā reakcija ir vainot vardarbības upuri, ka tas "neprot izvēlēties" partneri. Ja jūs iedomājaties, ka potenciālais partneris vispirms iezveļ pa seju un tad tiek izvēlēts, vēlos jums atklāt kādu noslēpumu: varmāka savu nevardarbīgo masku nomet pamazām. Vispirms ir randiņi, ziedi, maigums, kaisle, ļoti iespējams, pārsteidzoši drīza atzīšanās mīlestībā. Ļoti pamazām un neuzkrītoši tas pāriet emocionālā, tad psiholoģiskā, tad, visbeidzot, fiziskā vardarbībā. Bet es taču tevi mīlu. Es negribēju tevi tā nosaukt, es vienkārši biju piedzēries, tu jau zini, ka es reibumā kļūstu kaismīgs. Es citreiz tā nedarīšu. Es taču tevi tikai turu. Es taču tevi tikai pagrūdu. No pirmā randiņa līdz šim punktam var paiet vairāki gadi; parasti katru tumšo brīdi līdzsvaro maiguma un miera periods. Un, ļoti iespējams, pat tad vēl nav aizsniegta iekšējā vardarbības definīcija – joprojām neviens nav pacēlis roku. Vai pacēlis roku vairākkārt. Vai kaimiņi izsaukuši policiju. Lai kāds tas nebūtu, droši vien būtu vērtīgi pārskatīt savu vardarbības standartu un pārbaudīt, vai trauksmes sirēnām nav uzdots skanēt kaut kad stipri, stipri vēlāk nekā vajadzētu.

Visbeidzot, liekulīgākā šī stāsta daļa. Mēs nedzīvojam sabiedrībā, kurā mēs viens otram modelētu un atgādinātu, ka vardarbība nav pieļaujama. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā autovadītājs drīzāk nobrauks gājēju, nekā piebremzēs; vīrieši viens otru neapsauks par varmācīgiem jokiem, jo neies taču kļūt par mīksto; cilvēkus, kas paceļ galvas vai balsis, lai runātu par neērto, metīsies apsaukt agresīvu visziņu ordas, kam viss ir zināms labāk, arī tas, par ko un kā pieklājas runāt; kas diskursam, kuru pienāktos veidot ar ķirurga vai juveliera uzmanīgo precizitāti, mēdz pārbraukt pāri ar traktora iejūtību. Tādēļ, izņemot atsevišķas kampaņveidīgas epizodes, diskursa vietā lielākoties valda klusums un kauns.

Paldies katrai balsij, kas pārtrauc klusēšanu.

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
29

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!