Reiz jaunībā man sanāca divas nedēļas pavadīt trakonama slēgtajā nodaļā.
Es aizgāju turp labprātīgi iestāties brīvajā nodaļā, bet man tika pateikts, ka esmu pārāk depresīva brīvajai nodaļai, un tā es nonācu aukstā istabā gaiteņa galā ēkā, kur durvīm nebija rokturu. Bija ziema, un mitrās sienas pie manas stūristabas gultas uzdzina drebuļus, bet par to mūsu istabai vienīgajai no visām bija atļauts elektrības kontakts, pie kā pieslēgt vārgu sildītāju. Uz mūsu istabu regulāri nāca tusēt apvītusi blondīne ar zemu nopīpētu balsi no kaimiņistabas. Man viņa patika, jo viņa nebija traka un ar viņu varēja uzturēt normālu sarunu, turklāt viņai piederēja ūdens vārāmā spirāle, ar ko viņa mums visām bieži pēcpusdienās pie mūsu istabas kontakta vārīja tēju un kafiju, kamēr viens, parasti es, gaitenī uzmanīja, vai netuvojas kāds no personāla, jo spirāles lietošana un līdz ar to patvaļīga tējas dzeršana nodaļā bija aizliegta.
Manā blakus gultā bija apmetusies Agnija, arī četrdesmitgadniece. Draugiem viņa stādījās priekšā kā Adža. Es tā arī īsti nesapratu, ar kādu diagnozi Adža te bija nonākusi, bet tā nebija ne viņas pirmā, ne otrā reize. Adža ar mani draudzējās un, kad gāju projām, iedeva savu adresi, lai mēs uzturētu kontaktu. Lapiņu ar adresi izmetu tajā pašā dienā, kad nonācu brīvībā.
Gultā aiz Adžas iemetināja dāmu starp piecdesmit un sešdesmit. Man šķita, ka viņas galvenā novirze bija ļoti nepatīkamais raksturs. Viņa bija valdonīga un kontrolējoša un nemitīgi tiecās visus apkārtējos izrīkot. Tā kā iekļuvusi slimnīcā viņa bija par blatu, viņa bija apgājusi pazemojošo izkratīšanas procedūru pie ierakstīšanās un sanesusi iekšā visādus neatļautus priekšmetus, piemēram nažus, dakšiņas un harčo burkas. Es viņu ātri vien iesaucu par Burkā kundzi.
Burkā diezgan drīz saplūcās ar Adžu, un Adža panāca, ka viņu pārceļ uz blakusistabu, kurā bija vairāk cilvēku, bet nebija Burkā kundzes. Adžas gultā tad ienāca Peļu Marija. Tā bija sīka, trausla sirmgalve ap sešdesmit vai septiņdesmit gadiem, ļoti maiga latviešu omīte, tik ārkārtīgi pazemīga un izbijusies no konfliktiem, ka radīja vēlmi viņu purināt aiz pleciem un kliegt, lai saņemas. Viņa man atgādināja mazu, biklu peli, un, kā vienreiz pati sev viņu biju nodēvējusi par Peļu Mariju, tā vairs nespēju viņu uzlūkot ar citu vārdu.
Burkā kundze ļoti ātri pārņēma Peļu Mariju savā augstdzimušajā aizbildnībā un dāvāja viņai daudz iespēju klausīties Burkā uzskatos par dzīvi, uz kuriem Peļu Marija bikli mēdza iestarpināt: "Nu jā... Tā jau ir..." Peļu Mariju es atceros visbiežāk. Kālab viņa te bija nokļuvusi? Smalkjūtības dēļ es viņai to tā arī nepajautāju, bet nevarēju nedomāt par faktu, ka slēgtajā nodaļā mēdz nonākt neizdevušies pašnāvnieki. Domāju, ka Peļu Marija pārstāvēja tos vientuļos, vecos cilvēkus, kuriem nav ģimenes vai tā attālinājusies un kuri paliek, sēdēdami trūcīga dzīvokļa četrās sienās vieni ar savu vientulību. Manas aizdomas pastiprināja fakts, ka Peļu Marija vienīgā pirmo nedēļu ik dienas piegūlās pie sistēmas un skaloja kaut ko laukā no organisma. Promejot uzzināju, ka viņai nav neviena mājdzīvnieka. "Varbūt vajadzētu," viņa bikli minēja, glaudot nodaļas kaķi, kurš nāca gulēt man klēpī.
Nodaļas kaķi sauca par Šmuli. Par spīti neglītajam vārdam un tam, ka nekad neesmu satikusi citu kaķi, kam tā smirdētu mute, tas bija brīnišķīgs radījums, kas man ļoti atviegloja šo kopumā tik smago laiku. Mēs sadraudzējāmies tikai pēdējās dienās. Burkā kundze bija ievērojusi kaķi klīstam pa nodaļu un nospriedusi, ka tas jāsavaldzina. Šajā nolūkā viņa mūsu istabā ierīkoja staciju ar vairākiem kaķa barošanas traukiem, kurus pildīja ar smalku kaķu barību. Šmule tiešām pasāka pie mums nākt mieloties, tad iepazinās ar mani un vairs nerāpās laukā no manas gultas. Naktī es mēdzu pastiept roku un sajust murrājošā dzīvnieka siltumu. Viņā bija visi pasaules kaķi, viņā bija Soņa un Ula, mani kaķi, kuri tobrīd izbalēja un neeksistēja, jo viņi bija ārpus cietuma sienām, nesasniedzami, un Šmulē bija viss pasaules kaķu siltums.
Burkā kundze ļoti vārgi slēpa savu sašutuma pilno greizsirdību par kaķa pieķeršanos man. "Nu ja, tā jau ir, jaunāki cilvēki jau laikam labāk patīk," viņa augstsirdīgi, taču nepārprotami aizvainota sacīja kaķim, kad tas paēdis nāca ritināties man klēpī. Burkā kundze savu zaudējumu kompensēja, uzvaroši ieņemot manu gultu, kad paziņoju, ka mani laiž laukā. Es vēl nebiju paguvusi atbrīvot savu gultasvietu, kad Burkā kundze jau bija pārnesusi savas harčo burkas uz manu naktsgaldiņu, un acīs viņai spīdēja triumfs, uzlūkojot kaķi, kurš, neko ļaunu nenojauzdams, mazgāja ķepu manā gultā.
Tās bija divas ļoti garas nedēļas. Mēģināju rakstīt dienasgrāmatu, bet pa visu šo laiku uzrakstīju tieši vienu frāzi, kas sastāvēja no trim vārdiem: "Bet Dieva nav." Man nebija interneta, toties es iemācījos izkopt pati savu paralēlo realitāti. No rītiem pēc obligātās celšanās un biezputras (ēdienreizes nedrīkstēja izlaist) mēdzu atgriezties gultā, uzlikt austiņas un pārnēsājamajā radio klausīties Ufo un Freža līksmajā vāvuļošanā. Viņu dzīvesprieks bija dienas labākais brīdis. Ejot pa gaiteni, iemācījos nodurt acis un vērot tikai grīdu, lai nejauši neizveidotu acu kontaktu ar kādu no pretimnācējiem un nebūtu ar tiem jākomunicē. Vēlāk man vajadzēja mēnešus, lai no šī paraduma atradinātos. Visbeidzot atpūtas telpas sekcijā es vecu kriminālromānu un lubeņu vidū atradu grāmatu par Hodžu Nasredinu, un stāsti par piedzīvojumiem un mīlestību garšvielu tirgos zem dienvidu debesīm kļuva par manu personīgo virtuālo realitāti, kurā aizceļot. Reiz Hodža Nasredins satika jaunekli, kas sēdēja uz celma ar dunci rokā un vēlējās sevi nogalināt. Hodža Nasredins viņu pamācīja: "Paslēp kaut kur tālāk šo dunci, izmet izmisumu no sirds un atceries: tavos gados, pa šo zemi staigājot, vēl neko nezaudē, vienīgi atrod."
15