Recenzija
24.03.2015

Lūzeri un supervaroņi

Komentē
1
Saglabā

Kinomāksla atšķirībā no citiem, daudz senākiem mākslas veidiem uzskatāma par ļoti jaunu; savos simt divdesmit gados kino ir tikko sasniedzis cilvēka mūža maksimālo garumu. Savdabīgā kārtā tas visstraujāk arī noveco. Daudzu teorētiķu acīs kino jau pirms laba laika atstājis savus "spēka gadus" aiz muguras, kopš septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem pamazām zaudējot dzīvības pazīmes un atgriežoties savos pirmsākumos – kļūstot par nosacītas cirka telts atrakciju. Kino nenoliedzami ir kļuvis par pelnošāko izklaides veidu, tas turpina augt kvantitatīvi, taču kvalitatīvi – kā unikāla cilvēka radošā gara izpausmes forma – tas dziest, institucionalizējas, pārvēršas "drošu" produktu industrijā, kur nosacījumus diktē izdabāšana skatītāja gaumei, nevis tās veidošana, stāsta un vēstījuma paredzamība, svaiguma, oriģinalitātes, autora godīguma dozēšana līdz garšvielu līmenim. Šajā kinematogrāfiskās apātijas kontekstā 25 gadus vecais kanādiešu režisors Ksavjē Dolans, kurš nupat uzņēmis savu piekto pilnmetrāžas filmu "Māmiņa", ir nozīmīgs fenomens. Ne tādēļ, ka šis bezkaunīgi jaunais režisors būtu uzskatāms par absolūti ģeniālu parādību, bet tādēļ, ka šajā nogurstošajā mākslā viņš ir viens no tiem, kurš katrā darbā joprojām signalizē par brīvību veidot autorkino – meklēt savu balsi, iztaustīt un pārbaudīt ekrāna valodas vārdu krājumu.

Māte un dēls jeb Dievmāte un Izredzētais

Ksavjē Dolans starptautiskajā apritē debitēja deviņpadsmit gadu vecumā, 2009. gadā uzņemot daļēji autobiogrāfisku drāmu "Es nogalināju savu māti" – autora-kontrolfrīka darbu (Dolans ir ne tikai filmas režisors, scenārists, montāžas režisors, producents un tērpu mākslinieks, bet arī galvenās lomas atveidotājs). Filma padarīja Dolanu par Kanādas un starptautisko kinofestivālu publikas mīluli ne tik daudz tās estētiskās specifikas dēļ (jau pirmajā filmā iezīmējas Dolana interese eksperimentēt ar žanra nosacījumiem, citēt, stilizēt, izmantot asociatīvas montāžas sekvences u.c. "lecīgus" paņēmienus), bet drīzāk ar izaicinošo drosmi nostāties skatītāju priekšā tik kailam. Filmas nosaukums un arī sižets apspēlē "pieaugšanas kino" hrestomātisko vienību – Fransuā Trifo filmu "400 sitieni" –, vēstot par pasaules un vecāku nesaprastu pusaudzi, kuru māte filmas beigās aizsūta prom no ģimenes uz audzinošu iestādi. Dolana jaunākā filma "Māmiņa" apmet savdabīgu loku, atgriežoties pie šī pamatsižeta: te atkal vientuļa māte audzina sarežģītu pusaudzi dēlu un abi cenšas šajā procesā viens otram nepārkost rīkli. Taču šoreiz režisors maina akcentus. "Māmiņas" darbība sākas punktā, kur "400 sitieni" un "Es nogalināju savu māti" beidzas: kas notiek pēc tam, kad dēls nespēj palikt iestādē un tam jāatgriežas savā aizlauztajā ģimenē? Otra iezīme ir skatpunkta maiņa. "Māmiņā" atšķirībā no pirmās filmas (kā jau implicē abu filmu nosaukumi) Dolans par galveno varoni izvēlas māti, nevis dēlu; dēla lomu viņš vairs pats neatveido, taču mātes lomai izvēlas to pašu aktrisi – eksplozīvo Annu Dorvalu, kas abās lomās ar cieņu iztur smago uzdevumu attaisnot vienlaikus apbrīnu un riebumu, ko Dolans izjūt pret mātes figūru – neirotisku, gandrīz līdz groteskai hiperseksualizētu būtni, kas nespēj būt piemērota mātes lomai, taču no tās neatsakās un ir gatava cīnīties par savu bērnu līdz galam. Arī pret sevi pašu.

Mīlestība un kriptogrāfija

Dolana filmu varoņi tradicionāli ir vai nu sievietes, vai homoseksuāli vīrieši; kā izteicies pats režisors, viņš spēj ar sievietēm emocionāli identificēties, jo, līdzīgi kā viņa homoseksuālie varoņi, arī sievietes ir "neiederīgo" grupa, kurai daudz smagāk nekā heteroseksuāliem vīriešiem nākas cīnīties par savu vietu pasaulē. Dolans mīl izstumtos, nepareizos, frīkus un ar frīku kliķes piederības apziņu tos lecīgi glorificē. Viņa filmu varoņi vienmēr skaudri apzinās, ka pasaule nav viņiem paredzēta, un izjūt sazvērniecisku kopību, izveidojot izolētu sirsnības telpu ar tādiem pašiem Dieva un sabiedrības nepieņemtajiem. Tā Lorānss filmā "Laurence Anyways" (2012) svin vientuļus Ziemassvētkus kopā ar transvestītu pseidoģimeni, savukārt Dī un Kaila "Māmiņā" verandā izveido savu privātu bāra "Čomskis" prototipu, kur piedzerties un smieties, kamēr ārā plosās vētra un pazūd elektrība. Tie ir aizlauzti cilvēki, kas cits citu atrod, bez nosodījuma pieņem un tādējādi salabo. Tieši ne-frīki jeb "normālie" Dolana filmu pasaulē un arī "Māmiņā" tiek pozicionēti kā emocionāli kropļi. Ksavjē Dolana filmas nereti tiek kļūdaini identificētas kā t.s. "queer cinema" jeb kino, kas veltīts seksuālās identitātes pētīšanai. Taču jāuzsver, ka Dolans veido kino, nevis geju kino. "Māmiņa" ir viņa pirmā filma, kur neviens varonis necieš no "nepareizas" seksuālās orientācijas, taču šis iemesls to nepadara radikāli atšķirīgu no citām viņa filmām; seksuālā identitāte vienmēr ir tikai blakussižets, pieminēts, taču ne sižetiski izšķirošs elements. "Es nogalināju savu māti" pēta varas, kontroles un mīlestības attiecības starp māti un dēlu, nevis jauna vīrieša grūtības, "iznākot no skapja". Ironiskā oda salauztajām sirdīm "Iedomātās mīlestības" (2010) pārbauda pieņēmumu, ka cilvēks, ko mēs izvēlamies kā savas iemīlēšanās objektu, patiesībā ir ilūzija, tikai ekrāns savu ilgu, baiļu un nedrošības projekcijām; vienādi cieš abi varoņi – gan vīrietis, kurš iemīlas homoseksuāli, gan sieviete, kas iemīlas heteroseksuāli. "Toms fermā" (2013) ir psiholoģisks ceļojums Stokholmas sindroma ģenēzē, nevis divu vīriešu homoerotikā (tās klātbūtne drīzāk ir Dolana ironija par trillera kā žanra robežu fleksibilitāti). Pat "Laurence Anyways", episka sāga par personu, kas nolemj akceptēt savu transseksualitāti, gandrīz nemaz nevelta uzmanību dzimtes lomu problemātikai – tas ir kaislīgs mīlasstāsts, kura laikā, sekojot varoņu pārdzīvojumiem, skatītājs aizmirst uzdot jautājumu, kāds ir to dzimums. Dolana filmas bagātīgi izmanto un rotaļīgi apspēlē drag estētiku, padarot dzimtes un seksualitātes jautājumus par publisku performanci, taču tā nav pašmērķīga – kostīmi, rekvizīti, vide, kacinošā astoņdesmito un deviņdesmito gadu fona mūzika, kadrējums, kas brīžiem pāraug pompozā ironijā par uz ekrāna pārliktu ikonogrāfiju, vienmēr kalpo varoņiem un to raksturu un attiecību atklāšanai, ne otrādi. Dolana pasaules pārspīlētā estetizācija uzsver cilvēku tiekšanos slēpties aiz maskas – ar grimu, apģērbu, matu sakārtojumu, tāpat ar valodu, rīcību. Mēs visi viens otram esam teātra uzvedums, sazināmies, pārraidot kodētus ziņojumus, kurus saņēmējs neprot atšifrēt, lai arī visi ziņojumi vēsta vienu un to pašu: es gribu, lai mani mīl.

Drosme būt infantilam

"Māmiņā" sastopami ierastie "dolaniskie elementi" – sentimentalitāte, tēmu neērtums, stilizācija, ironija, melodramatiskums. Lai arī tās vizuālais stils ir šķietami reālistisks, ar pretenziju uz objektīvismu (piemēram, izmantojot rokas kameru, nevis statīvu), filmas vide, krāsu gamma, apgaismojums ir subjektīvi un sapņaini. Filmai izvēlēta pretencioza, kino vēsturē reti izmantota ekrāna malu attiecība 1:1 – kvadrāts jeb "Instagram" formāts, kā to uztvēruši daži kritiķi. "Selfiju paaudzes" komentārs gan tas gluži nav; režisors izvēlas šādu paņēmienu, lai pasvītrotu skatpunkta ierobežotību, stāsta hiperintimāti. Skatītājs var nevēlēties izveidot attiecības ar filmas stāstu un varoņiem, taču jau pats attēls neļauj distancēties no saspringto tuvplānu un kaismīgās darbības epicentra, izraisot ko līdzīgu emocionālai klaustrofobijai.

Dolana autora brīvības diktatūra izpaužas arī filmas montāžā. Nereti par Ksavjē Dolana filmām, arī "Māmiņu", izskan viedoklis, ka tās ir "pārāk garas". Tas ir būtisks apstāklis – tradicionālos apstākļos filmas producents liktu darbu pārmontēt montāžas režisoram "no malas", un tas tiktu krietni saīsināts. Montāžas konvencija pieprasa katrā kadrā un epizodē sniegt jaunu informāciju – kolīdz tā ir sniegta, strauji jāvirzās tālāk, citādi atdzisīs popkorns. Dolans atļaujas informācijas nodošanu pastiept garāku, atkārtot, līdz ar to filmas temps ir "nepareizs", neizdabājot skatītāja pieradumam, bet gan spiežot stāstā uztvert autora diktētus akcentus.

"Māmiņā" atkārtojas virkne Dolanam svarīgu motīvu: grūts pusaudzis un grūta māte, tēva neesamība, citas sievietes jeb pseidomātes figūra (parasti saistīta ar ilgām pēc ārzemēm jeb citas dzīves), dēla nodošana – aizsūtīšana prom no ģimenes –, jūtīgu personību trauslums, maltītes ģimenes lokā kā īslaicīgas saprašanās simbols, emocionālā vardarbība, attiecību terorisms. Caur šiem personiskajiem motīviem Dolans uzdod universālus jautājumus: vai vecāki un bērni kādreiz spēj būt viens otram gana labi? Vai mēs esam spējīgi kādu mīlēt un līdz galam piepildīt to, ko šī mīlestība no mums prasa? Vai mēs vispār kādreiz pieaugam vai arī līdz mūža galam paliekam līdz galam nepiemēroti dzīvei, kaut kādā mērā emocionāli infantili?

Dolana trumpis ir spēja būt patiesam, vispirms un galvenokārt pret sevi, izvairoties no kārdinājuma krist skatītājam simpātiskos kompromisos un bailēm izskatīties bezgaumīgi, apsūdzoši, emocionāli nestabili, melodramatiski. Viņa filmas drosmīgi saka: te es esmu apvainojies. Te tu mani nemīli. Te tev ir idiotisks džemperis. Te mēs viens ar otru manipulējam. "Jā, es esmu dusmīgs, bet man vismaz ir laba gaume," noskalda Ibērs filmā "Es nogalināju savu māti"; šī frāze ir visai trāpīga Dolana darbu esence. Varbūt tādēļ viņa darbi, kas scenārija līmenī būtu raksturojami kā didaktiski, tomēr tādos neizvēršas. Arī "Māmiņas" formālā didaktika – mātei nevajadzētu pamest savu bērnu – nerealizējas, tā vietā uzsverot, ka realitāte ir daudz komplicētāka un stāv ārpus šādu tēžu primitīvismam. Tā neapšauba mātes mīlestību, bet gan uzdod jautājumu par iespēju izkāpt no "mātes" un "bērna" lomām un paraudzīties vienam uz otru kā uz daudz cietušiem, nesaprastiem cilvēkiem.

Mīlēt nenozīmē izglābt

Recenzijas par Ksavjē Dolana filmām parasti operē ar vairākām virspusējām klišejām – "brīnumbērns", "homoseksualitāte", "jaunais un lecīgais". Koncentrējoties uz viņa rokraksta specifisko estētiku, var palaist garām pašu būtiskāko: drosmi stāstīt par lielām, nevis sīkām tēmām un jūtām. Dolana filmas uzdod jautājumus (labas filmas, starp citu, vienmēr uzdod jautājumus, sliktas – sniedz gatavas atbildes) par to, kas ir pašaizliedzība un pašdestrukcija, vai mīlestība var būt pretrunīga un smacējoša, kā iespējama sevis un citu "pieņemšana" un "laišana vaļā". Modernais kino pieradis aplūkot šaurākas un saprotamākas tēmas bez tik pretencioza atvēziena, tādēļ skatītājs nereti Dolana filmas instinktīvi var izjust kā vecmodīgas vai pārāk pompozas. Kā lai citādi uztver režisoru, kura darbu galvenais caurviju motīvs ir sāpes, vēl vairāk – kurš kinematogrāfiski verbalizē metafizisku pārliecību, ka mēs visi esam viens cilvēks? Ja tu kādu mīli, tu nevari viņu izraut no sevis – viņa liktenis rezonē tevī līdz mūža galam. To vēsta arī "Māmiņa", kur režisors ar nobriedušāku roku pārraksta pirmās filmas tēzi: "Māt, tu esi nežēlīga un liec man ilgoties nekad nebūt dzimušam," – saudzīgākā valodā. "Māt, tu rīkojies nežēlīgi, bet es arī esmu nežēlīgs. Nežēlīgi ir tas, ka mēs tādi piedzimstam – apjukuši, bez pieredzes, apjukušiem cilvēkiem ar daļēju pieredzi. Neviens nav vainīgs. Bēgsim uz gaismu." Šajā filmā nav sprādzienu un supervaroņu, bet tā ir par sprādzieniem un supervaroņiem – tieši tik blīvā un spēcīgā apjomā, kādi sastopami mūsu dzīvēs.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!