Mani plāni svētdienai bija ļoti nopietni. Es piecelšos astoņos, apdarīšu mājas soli, ap deviņiem jau sēdēšu pie virtuves loga ar kūpošu kafijas krūzi un pabeigšu šo sleju, lai pulksten divpadsmitos uzņemtu viesos savu rakstīšanas partneri un ķertos pie savas spēlfilmas scenārija finalizēšanas. Pusvienpadsmitos sestdienas vakarā palīdu zem segas. Miegam atvēlētais laiks bija ieplānots ar uzviju. Biju ar sevi ļoti apmierināta. Tālumā jau jutu mirdzam rītdienas produktivitātes spozmi.
Pulksten četros no rīta joprojām nebiju aizmigusi, ja neskaita dažus īsus brīžus, kad jau gandrīz vai ieslīgu snaudā; katrreiz, kad tas notika, smadzenes, šķiet, iekšēji salēcās un iekliedzās: "Ak dievs, gandrīz iekritām! Viņa gandrīz vai aizmiga! Vadības centr, lūdzu pieslēgt atpakaļ apziņu uz pilnu jaudu!" Es zināju, ka atvieglojums kaut kad nāks, apmēram pāris stundas, pirms skanēs modinātājs. Ar nopūtu ņēmu telefonu un modinātāju izslēdzu. Bija skaidrs, ka rītdiena būs daudz grūtāka un skumjāka, nekā biju ieplānojusi. Viss, protams, ir pareizi, šīs naktis dieviņš sūta, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.
Mani brāļi un māsas – citi hroniska bezmiega mocītie – zinās, par ko es runāju. Frensiss Skots Ficdžeralds bezmiegu esot saucis par "visļaunāko lietu pasaulē". Žurnāla "The Atlantic" autors Daniels Sevidžs savā slejā "Oda bezmiegam" norāda, ka tad, ja tu ciet no hroniskas nespējas iemigt, varbūt tevi vismaz mierinās apziņa, ka tu neesi viens – tu "kļūsti par mistiskas negulētāju brālības dalībnieku". Bezmiega epidēmija nav tik redzama kā koronavīrusa pandēmija, taču arī tā atstāj katastrofālas sekas uz globālajiem veselības, drošības, ražīguma un izglītības rādītājiem. Ir aplēsts, ka ASV neizgulēšanās esot iemesls aptuveni 1.2 miljoniem autoavāriju gadā. Bezmiegs palielina sirdslēkmju, vēža un – ak nē! – aptaukošanās risku. Un, protams, neizgulēšanās un bezmiegs ir tik cieši savijies ar visdažādāko mentālo traucējumu, depresijas un pašnāvību risku, ka nav nošķirams, kurš izraisa kuru.
Bezmiega naktīm nepiemīt optimisms; tajās atslēdzas spēja saskatīt situācijas humoru. Bezmiega naktīs itin visam sabiezinās krāsas. Tu jūti, kā postā aiziet ķermenis, veselība, plāni, sirdsmiers, nākotne, jēga. Tie, kas tev neļauj gulēt (trokšņaini kaimiņi, skaļas elektroierīces, nabaga ģimenes locekļi), ir ļaundari, tu viņus ienīsti no sirds dziļumiem. Šis naids aug plašumā un fraktalizējas: tagad tu ienīsti pati sevi par šo naidu. Tu parasti nevienu neienīsti. Tu esi maigs un labs cilvēks, visi to zina. Draugi tevi aizmuguriski sauc deminutīvā, tik labs cilvēks tu, viņuprāt, esi. Viņiem nav ne jausmas par naidā pulsējošo nezvēru, kas tevī mostas tad, kad trauslo, reti un neprognozējami piešķirto balvu – miegu – iztraucē, piemēram, kaķis, kas brīdī, kad beidzot esi iemidzis, nolemj sākt nakts vingrošanu vai nogrūst no galdiņa kādu jauki grabošu priekšmetu. Nezvērs tev liek uz kaķi kliegt un to vajāt pa visu dzīvokli, metot dzīvnieciņam virsū dažādus priekšmetus un apveltot to ar oriģināliem un latviešu valodā līdz šim vēl nedzirdētiem lāstiem.
Bet pavisam šausmīgi, ja tu mokies ar bezmiegu un tev jāguļ blakus veselīgam vīrietim. Viņi, maitas, iemieg pāris minūšu laikā. Tu guli viņam blakus un domā: bļaģ, arī šis jums nāk tik netaisnīgi viegli? Jums nepietiek jau ar strukturālo nevienlīdzību? Kad beidzot arī tu esi sākusi slīgt miegā, viņi parasti sāk skaļi krākt. Tu lūkojies apkārt pēc slepkavības ieroča.
Nekas nav vieglāk, kā aizkaitināt bezmiega mocītu cilvēku – vajag tikai sākt sniegt nelūgtus padomus, kas sākas ar vientiesīgu, labi domātu vārdu savienojumu: "Bet vai esi mēģinājusi…?" Jā, pie joda, esmu mēģinājusi. Esmu izmēģinājusi tik daudz, ka varu pat sevis izmēģināto paņēmienu klāstu sākt klasificēt dažādās stadijās.
Pirmā stadija (iesācēja līmenis). Esmu vēl jauns un cerību pilns.
Tu apgūsti vārdu savienojumu "miega higiēna". Par būtisku tava mājokļa sastāvdaļu kļūst biezie, gaismu necaurlaidīgie aizkari un dārgs augstākā līmeņa matracis. Nu tu gulēsi cieši un kvalitatīvi kā pieaudzis cilvēks, vai ne?
Otrā stadija (iniciācija). Es sāku atzīt savu vājumu bezmiega priekšā.
Tu sāc ķerties pie palīglīdzekļiem. Tu sāc lietot nakts acu apsēju un ausu aizbāžņus. Tu sāc ik vakaru dzert melatonīnu. Tu centies biežāk kustēties un būt svaigā gaisā – melš, ka tas palīdzot labāk iemigt. Tu vairs nedzer kofeīnu saturošus dzērienus pēc sešiem vakarā.
Trešā stadija (smagie ieroči). Nekam no līdz šim izdarītā nav bijis jēgas. Es turpinu inerces pēc.
Melatonīna vietā tu sāc dzert "Melatonīnu forte". Tu iznes no guļamistabas telefonu. Tu vairs nedzer kofeīnu saturošus dzērienus pēc diviem dienā. Vakaros tu dzer nervu un miega tējas, kā arī miegu stimulējošu magnija un B vitamīna kompleksu.
Ceturtā stadija (skepses zaudēšana). Esmu gatavs uz visu.
Tu ienes telefonu atpakaļ guļamistabā un pirms gulētiešanas tajā skaties videoklipus, kuros tiek mīcītas un graizītas kinētiskās smiltis. Tu medus preču veikalā iegādājies propolisa sedziņu, ko tagad ik vakaru turi blakus spilvenam. Tu esi dzirdējis, ka kādam šie savādie risinājumi esot palīdzējuši, un tev vairs nav ko zaudēt – tu esi gatavs uz visu.
Piektā stadija. Samierināšanās.
Tu guli savā aptumšotajā istabā uz dārgā, labā matrača, izšķīrusies no krācošiem vīriešiem, sadzērusies melatonīnu forte, miega vitamīnus un apiņu tēju, blakus spilvenam smaržo propolisa sedziņa, un apskaužami ciešā miegā šņāc mājdzīvnieki. Tu raugies istabas griestos un domā: šī tātad ir daļa no tava stāsta. Grāmatā "Mana dzīve" viens teikums skan šādi: "Viņa visu mūžu mocījās ar bezmiegu." Tu apjaut, ka šis teikums nav ne slikts, ne labs, tas vienkārši tur ir. Tad tu apjaut vēl ko svarīgāku: lai cik grūta nebūtu darbdiena pēc negulētas nakts, tā parasti nebūt nav tik šausmīga, cik šausmīga ir tās iztēlošanās, svaidoties bezmiega bezcerībā. Tātad grūtākais tūdaļ būs garām. Visbeidzot, lai arī Ziemassvētku sezona ir pagājusi, tu neviļus aizdomājies par dziesmu "Klusa nakts, svēta nakts": visi guļ, nomodā vien Jāzeps un Marija. Ja jau Jēzus piedzima bezmiega naktī, varbūt… arī tām ir sava jēga šajā noslēpumā, ko sauc par dzīvi.
5