Vārdu salikumu "Jaungada apņemšanās", kā visiem droši vien labi zināms, mūsdienās ir pieklājīgi lietot vairs tikai kā kuriozu. Ja tomēr pret šo parādību izturaties nopietni, vairums modernās pašpalīdzības psiholoģijas padomu jums visdrīzāk ieteiks mest savu nopietnību pie malas. Jaungada apņemšanās parasti ir ambiciozas, un tālab tajās jau ieceres līmenī ir iestrādāta sakāve; sakāves atnestās skumjas un dusmas uz sevi par savu "vājo gribu" var iekrāsot atlikušo ziemu, kas jau tā ķermenim un garam mēdz būt tumša un grūta, vēl melnākos toņos. Īsāk sakot: ja ko apņematies, tad realizējiet savu apņemšanos pēc iespējas mazākiem un reālistiskākiem solīšiem un, vēlams, nepiesaistiet savas apņemšanās šim jocīgajam datumam ziemas vidū, ko modernā cilvēce nez kāpēc izraudzījusies par gada, cikliska nogriežņa laikā, sākumu.
Bet tomēr. Mēs apdzīvojam strikti kalendarizētu pasauli, tāpēc "jauns gads" gribot negribot mūs spiež tā vēl pagaidām caurspīdīgās aprises ievietot kopējā režģī uz jau nodzīvotajiem gadiem, lai cik šie "gadi" nebūtu abstraktas kategorijas, kas patiesībā nebūt neatbilst mūsu katra individuālajai izjūtai par laiku un tā intensitāti. Un ir tikai uzteicami lūkoties uz šīm caurspīdīgajām aprisēm ar cerību un optimismu. Pašai sev par pārsteigumu, es pirms dažām dienām atskārtu, ka vārdā grūti nosaucamās, taču pastāvīgi klātesošās ilgas pēc jaunas un labākas dzīves, kas droši vien piemīt mums visiem, manī negaidot ir ieguvušas konkrētus, vārdā nosaucamus apveidus, veiksmīgi pārtulkojamus jēdzienā "Jaungada apņemšanās".
Jauno gadu iesāku ar plānveida medicīnisku manipulāciju, kas paģēr vairāku nedēļu atkopšanās periodu mājās. Tā kā procedūras datums bija ieplānots jau rudenī, varēju šim vairāku nedēļu piespiedu mājsēdes periodam rūpīgi sagatavoties – ne vien laikus izdarīt dažus darba pienākumus un deleģēt citus, bet arī sacerēt ambiciozu dokumentu ar nosaukumu "Janvāra trimda" un tajā uzskaitīt virkni lietu, kuras "beidzot būs laiks izdarīt". Saraksts mani šobrīd uzjautrina un satur humoristisku dramaturģiju: tā pirmajā punktā esmu ietvērusi, protams, klasisko ieceri "pārskatīt skapi un mantas", lai atbrīvotos no visa liekā, savukārt jau tā otrajā punktā iecerēta "iegādājamo lietu" saraksta sastādīšana, acīm redzot, lai steidzīgi aizpildītu svaigi attīrīto telpu ar jaunām lietām. Citos punktos iecerēts paveikt jebkurā gadījumā darāmos un jau apsolītos pasūtījuma darbus, izvērst vairākas kreatīvas ieceres, "kam nekad nav laika", kā arī uzskaitīta neizpildāmi gara virkne ar dažādu filmu, izrāžu un grāmatu patērēšanu, kam parasti nav vaļas aizņemtajā ikdienā. "Janvāra trimdas" dokumenta sacerēšana iepriekšējo mēnešu laikā mani, atzīšos, pildīja ar pacilājošu prieku. Šķita neizbēgami, ka šīs pāris nedēļas būs neparasti aizraujošs gada sākums.
Nākamajā dienā pēc operācijas, īsi pēc pamošanās, sadzirdēju ierasto trauksmes pilno iekšējo balsi, kas man satraukti vaicāja, pie kā no šī saraksta ķerties vispirms. Pie tā skapja? Nē, droši vien vispirms pie kāda no steidzamākajiem dedlainiem, ko nepaguvi paveikt līdz Jaunajam gadam, vai ne? Ā, tu pat kafiju vēl neesi paguvusi uztaisīt? Nekas, satraukums par darāmo vispirms, kafija pēc tam, tu taču zini noteikumus. Taču negaidot šo nervozo iekšējo vagaru apklusināja kāda cita doma. "Tu šodien nedarīsi neko un par to nedomāsi," doma postulēja. "Ja tev vakar bija operācija, tad šodien tā drīkst, iedomājies? Vispār nedomāt ne par vienu pienākumu. Radikāli, vai ne?"
Lai cik tas neizklausītos muļķīgi, sajūta tiešām bija radikāla – apklusināt spalgā balsī brēcošo iekšējo sekretāru, kas sāk izkliegt dažādus apvainojošus pārmetumus jau kopš brīža, kad atveru acis. Viņu, protams, varēja apklusināt tikai ar stingriem noteikumiem – ka tā būs tikai šī diena un rīt viņš var nākt atpakaļ, un ka man ir attaisnojošs, ar veselību saistīts iemesls viņu īslaicīgi atvaļināt. Bet, Jēziņ, tas atslābinošais miers, kas mani pārņēma, es to tik sen nebiju jutusi. Es todien darīju tikai to, kas ienāca prātā. Es paveicu dažādas interesantas lietas, ko nebūt nebiju paredzējusi savā ieceru sarakstā, piemēram, pārstādīju telpaugu lielākā podā, pagleznoju ar gadiem neaiztiktām akrila krāsām (un ar gandarījumu izmetot dažas sakaltušās, tātad tomēr nedaudz izpildot sarakstu), noklausījos audiogrāmatu, kas mani bija ieinteresējusi šobrīd, nevis ieplānota rudenī, kā arī, protams, daudz dirnēju internetā, bet bez trauksmes, ka atņemu laiku "citām lietām". Tā bija tik laba diena.
Šī piedzīvojuma banalitāte, protams, ir gluži vai smieklīga, bet man tas nesa būtisku atgādinājumu. Tā kā esmu cilvēks, kas iesaistīts dažādos nemitīgi skaitā pieaugošos radošos projektos, liela daļa manas mentālās kapacitātes pastāvīgi tiek tērēta laika un spēku resursu plānošanā un žonglēšanā, lai apkalpotu termiņus, kas nepārtraukti krājas kaudzē viens uz otra, kā izlietnē krājas netīri trauki, par kuriem nekad nav skaidrs, kā tie te uzradušies, ja es taču it kā tikko visus nomazgāju. Šo procesu virza, organizē un dara iespējamu trauksmainā, spalgā iekšējā vagara balss, un esmu viņai par to pateicīga. Taču mana kļūda ir ļaušana tai aizpildīt visu iekšējo ēteru, visu dienu, cauru dienu, katru nomoda brīdi. Neviena balss nav pelnījusi aizņemt pilnīgi visu telpu, un tas attiecas tiklab uz ārējo, kā uz iekšējo realitāti. Dažreiz tai vienkārši jāpalūdz paņemt brīvdienu, lai brīvdiena – īsta brīvdiena – būtu arī man.
Tāpēc man ir Jaungada apņemšanās. 2022. gadā es vēlos iemācīties atpūsties. Es zinu, ka arī šajā ziņā vajadzīga mērķtiecība, jo vēlēšanās ir kaut kas aptuvens, bet apņemšanās piesātinās manu realitāti ar nolūku. Mans nolūks ir šogad apzināti nodzīvot vairāk dienu ar klusu, brīvu telpu galvā, kurā neskan pārmetoši trauksmes zvani; es nojaušu, ka šajā atbrīvotajā telpā tad varēs ienākt jaunas un interesantas lietas. Un, ja tā padomā, es tādējādi savā ziņā tomēr esmu izpildījusi arī sava uzdevumu saraksta pirmos punktus.
Novēlu 2022. gadā iemācīties atpūsties arī visiem jums, mani negulējušie un izdegušie biedri ar skaļiem iekšējiem vagariem; arī viņi, tāpat kā jūs, ir pelnījuši dažas īstas brīvdienas.
0