Foto: Unsplash
 
Sleja
01.11.2021

Atgriešanās saldējuma kafejnīcā

Komentē
2
Saglabā

Viena no manas bērnības saviļņojošākajām vietām Rīgas centrā bija Brīvības un Stabu ielas krustojums. Daļēji tāpēc, ka tur atradās Stūra māja, kurā deviņdesmitajos strādāja mana mamma, un mammas apciemošana darbā katrreiz bija ļoti satraucošs notikums: vispirms es tiku aizvesta garām stikla būrim, no kurienes man vienaldzīgu skatu mēdza uzmest tur sēdošais durvju sargs, un tad bija jāiet cauri plašām, tumšām trepēm un remontu neredzējušiem gaiteņiem, lai nonāktu mammas kabinetā, bet ceļa galā gaidīja visaizraujošākais piedzīvojums – pie kāda kolēģa datora ar televizorveidīgu monitoru varēja spēlēt pikseļoto datorspēli "Persijas princis", nekad netiekot pāri tai liktenīgajai pirmā līmeņa bedrei. Jā, bet patiesībā es negribēju stāstīt par manas bērnības Stūra māju, kuras tumšo vēsturi tobrīd vēl nezināju. Brīvības un Stabu ielas krustojums man bija zīmīgs arī cita iemesla dēļ. Daždesmit metrus tālāk pie Skolas ielas atradās bērnu zobārstniecība, kuras šausmas bija jāpiedzīvo reizi vai pat vairākas gadā (manā bērnībā zobu labošanas praksē anestēzija nebija modē), tāpēc šis baismais apmeklējums tradicionāli tika nobeigts ar atgriešanos Brīvības ielas krustojumā. Jo tur, pa diagonāli pretī Stūra mājai, atradās viens no pēcpadomju jaunās pasaules simboliem – saldējuma kafejnīca "Pingvīns".

Uz "Pingvīnu" mēs negājām bieži, jo nebija jau tik daudz naudas, tāpēc "Pingvīns", protams, bija svētki. Dažādu krāsu saldējumi! Banāni, zemenes, kivi un tad vēl tas "pļurrrkt" bālgani rozīgais izspiežamais konusveidīgā vafelē, kurš beigās kļuva par manu mīļāko, jo skatīties, kā tas tiek izspiests no maģiskās saldējuma mašīnas, bija vēl papildu piedzīvojums. Sēžot pie kafejnīcas galdiņa, laizot saldējumu un pētot sienas, ko, ja nemaldos, rotāja fotogrāfijas ar slavenībām, pamazām sāka izbalot arī nupat piedzīvotās šausmas blakuskvartāla zobārstniecībā un dusmīgās dakteres Laukrozes bāršanās par manu raudāšanu. Es gan nezinu, ko es atbildētu, ja tajos laikos manā priekšā uzrastos kāda nežēlīga feja un piedāvātu darījumu: man nekad vairs nebūtu jāiet pie zobārsta, bet es nekad vairs arī nevarētu iet uz "Pingvīnu". Kaut kādā ziņā "Pingvīna" saldējums garšoja divtik labi arī tāpēc, ka apbalvoja par ciešanām; šo svētku sajūtu es biju nopelnījusi ar savām sāpēm un kaut kur sirds dziļumos nojautu, no kurienes nāk saldeni rūgtā nots manā rozīgajā "pļurrrkt" kaudzītē uz vafeles: tieši tā garšoja gandarījums.

Pēdējās nedēļās esmu mēģinājusi atšifrēt stāvokli, kādā patlaban dzīvoju un kādā mīt arī daudzi man apkārtesošie cilvēki, bet tas nedodas rokā. Psiholoģijas terminos to droši vien sauc par izdegšanu. To raksturo pastāvīgs nogurums un sakāpināta vienaldzība pret visu, to pavada nepārejoša sajūta par tikai daļēju atrašanos savā ķermenī, kamēr kāda cita dvēseles daļa ir aizklīdusi grūti aprakstāmā, vatētā miglā. Īsās virtuālās sarunās esmu piereģistrējusi, piemēram, draudzenes vārdus, kas raksta: "Laikam šobrīd ciešu no depresijas, ha-ha," – vai citu draugu aprauto izvairīšanos no jebkādas refleksijas par savu stāvokli, un es zinu, ka man vajadzētu kaut kā reaģēt, pastiept roku, dot atbalstu un maigumu. Bet man tam patlaban nav spēka; nav spēka dot maigumu pat pašai sev.

Es nojaušu, kas tas ir. Šīs sajūtas pirmo fāzi pirms gada sauca "pandēmijas nogurums". Pērn decembrī es par to pat uzrakstīju sleju. Bet nu šī parādība sen pāraugusi savu sākotnējo definīciju un simptomus. Pirms gada jau bija sākušas klīst baumas par neticamu glābiņu – vakcīnām, satriecoši ātri izstrādātu zinātnes un medicīnas sasniegumu, kas šo pandēmiju apturēs ātrāk par visām iepriekšējām. Tagad, gadu vēlāk, esam gudrāki un daudz nogurušāki. Esam zaudējuši ilūzijas par cilvēku solidaritāti un daudzos gadījumos arī par veselo saprātu. Esam uzzinājuši, ka informācijas laikmets, mums nemanot, ar kapitālisma un robotu armijas palīdzību jau kādu laiku transformējies dezinformācijas laikmetā. Un esam tik ļoti, ļoti izdeguši. Droši vien nav jābrīnās par to, ka visvairāk izdeguši ir tieši tie, kuru raksturam piemīt entuziasms un dedzība, kuri darbā dodas ar misijas apziņu – viņi cīnījušies pirmajās rindās par sabiedrības morāles uzturēšanu.

Jo izdegt var ne tikai no darba; izdegt var arī no līdzjūtības. Un pēdējā pusotra gada laikā bijis jājūt līdzi daudziem. Bijis jājūt līdzi medicīnas darbiniekiem; cilvēkiem, kas zaudējuši tuviniekus; cilvēkiem, kas nav drīkstējuši atvadīties no tuviniekiem; cilvēkiem, kam bijis jāslēdz plaukstošs bizness; kultūras darbiniekiem; draugiem un paziņām, kam saasinājušās mentālās problēmas vai kas zaudējuši ienākumus; pie velna, kā nesen dzirdēju, pat kapračiem, jo daļa no viņiem slimojot ar kovidu un atlikušajiem esot pārāk daudz darba. Kā gan lai te neizdeg? Un, protams, izdegt var arī no nepārtrauktas "saņemšanās" un būšanas stipram.

Es domāju, ka pirmais pandēmijas gads mazliet līdzinājās manai bērnības sajūtai dakteres Laukrozes krēslā. Vēl mazliet sāpju, vēl mazliet bāršanās, bet drīz varēs noslaucīt asaras un iet uz "Pingvīnu". Šausmas būs pārdzīvotas un drīz izbalēs par atmiņām, bet es, kūļājot kājas, sēdēšu Brīvības ielas kafejnīcā pie galdiņa un laizīšu bālgani rozā saldējuma kaudzīti no vafeles konusa. Es būšu izturējusi, un pasaule tūlīt atgriezīsies vecajās sliedēs. Es jau jūtu tās tuvošanos, esmu jau izlēkusi no zobārsta krēsla un dodos uz durvīm pretī saulei, brīvībai un pingvīnam. Bet te jaunais kovida vilnis mani saķer aiz rokas un iegrūž atpakaļ krēslā. "Ne velna," tas saka. "Mēs tev bez anestēzijas labosim vēl ļoti daudzus zobus. Vēl vismaz līdz 15. novembrim, kaut gan…" un te viņa balss pāriet klusā, izsmējīgā čukstā, "visticamāk, vēl ilgāk. Vismaz līdz pavasarim, un pēc tam jau redzēs. Kad tiksi laukā, "Pingvīns" droši vien būs jau slēgts un visi tavi draugi arī būs miruši."

Mans ierastais rakstniecības stils pieprasa šo tekstu nobeigt ar emocionālu pagriezienu gaismas virzienā. Atrast kādu analoģiju, kas ļauj uz notiekošo palūkoties plašākā perspektīvā vai vismaz ar humoru. Bet, atzīšos, es šobrīd to nevaru. Esmu ļoti, ļoti nogurusi, tai skaitā arī no mazās optimisma gaismiņas uzturēšanas visas dzīves un sevišķi pēdējo gadu garumā. Esmu nogurusi, un kaut kur aiz mīkstās, vatētās miglas, kurā daļēji dzīvoju, man droši vien ļoti sāp. Sāp par citiem, sāp par sevi un sāp par cilvēces nemākulību rīkoties ar savu potenciālu, tā vietā iznīcinot planētu un pašiem sevi. Viss, ko es šobrīd varu sniegt, ir kusls apskāviens to virzienā, kas jūtas līdzīgi. Jūs neesat vieni; un, ja ikdienā jūs saņemat no apkārtējiem mazāk maiguma nekā gribētos, centieties nepārdzīvot: jūs neesat mazāk mīlami, mīlēti vai svarīgi. Viss, ko mēs varam, ir, cik nu katra spēks ļauj, vārgi sasaukties no saviem zobārsta krēsliem un tad atgriezties vatētajā, sargājošajā disociācijas miglā, lai kopīgi sapņotu par dažādu krāsu saldējumiem pie "Pingvīna" galdiņa tālā, nezināmā vasarā.

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!