Kadrs no filmas "Bijušo sajūtu zaudējums"
 
Sleja
13.09.2021

Kā panākt, lai netrīc rokas

Komentē
11
Saglabā

Drusku vairāk nekā pirms nedēļas apmeklēju Baltās nakts un Dzejas dienu ietvaros rīkoto "Satori" Dzejnieku diskotēku Smiļģa muzejā. Par spīti drēgnajam un lietainajam laikam pasākums bija kupli apmeklēts, dzejnieki un mākslinieki lika eklektiskus mūzikas setus, pa vidam lasot savus dzejoļus, es kopā ar ļaužu straumēm te plūdu iekštelpās un dejoju kopā ar draugiem, te plūdu ārā brīnišķīgajā Teātra muzeja dārzā un pievienojos dažādu sarunu pulciņiem, un izjutu blīvu, intensīvu pateicību par to, ka esmu dzīva, ka dzīvoju Rīgā, ka pie mums notiek šādi pasākumi. Pateicības sajūta manī blīvējās arvien ciešāk, līdz kādā brīdī pārsteigta apjautu, ka ap sirdi kļuvis ļoti smagi. "Jā, bet cik ilgi vēl?" dzirdēju sevī klusu, baiļpilnu balstiņu. "Vai tad tu nejūti," balstiņa turpināja, "ka virsū nāk arvien biezāka tumsa?"

Šo neizskaidrojamo, intuitīvo smagumu man kopš tā vakara vairs nav izdevies nokratīt, un kopā ar to dzīvoju visu turpmāko nedēļu, kurā iespēju robežās ik pa brīdim apmērcēju kājas vājprātīgajā septembra Rīgas kultūras okeānā, aizsteidzot uz vienu otru teātra festivāla "Homo Novus" izrādi vai Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma seansu. Noskatīto filmu vidū bija arī foruma atklāšanas filma, baltkrievu režisora Aļakseja Palujana dokumentālā filma "Drosme", kas vēsta par trim Baltkrievijas Brīvā teātra aktieriem, kuri iesaistās pilsoniskajās aktivitātēs un protestos pret diktatora Lukašenko režīmu. Filma, protams, bija smaga un ļoti sāpīga, taču mani tajā visvairāk aizķēra divas epizodes.

Vienā no tām filmas varone, aktrise Marina, palūkojusies uz savu vēl nestaigājošo mazuli, vaicā vīram, kas būtu ļaunāk viņu bērnam: ja tas zaudētu vienu vai pat abus vecākus viņu pilsonisko aktivitāšu dēļ vai arī ja vecāki neizcīna brīvu, demokrātisku valsti, kurā bērnam dzīvot? Abas izvēles ir šausmīgas, un ir saprotams, ka filmas varoņi šobrīd izvēlējušies trešo, lai arī noteikti ne mazāk smago ceļu – devušies trimdā. Otra filmas epizode, kas manī dziļi rezonēja, bija brīdis, kad Pāvels, cits filmas varonis, dodas satikt bijušo kolēģi no teātra un viņi sarunājas par kādu nesen iestudētu izrādi. "Mēs to nospēlējām tikai astoņas reizes," paskaidro kolēģis, "pirms to vara lika noņemt no repertuāra." "Ar kādu ieganstu?" vaicā Pāvels. Kolēģis rūgti pasmaida, pirms atbild: "Mums teica, ka izrāde sludina sātanismu." Pāvels neticībā purina galvu, pēc tam kad ir zobgalīgi piezīmējis: "Tad jau labi, ka paguvāt noturēt vismaz astoņus rituālus."

Šajā epizodē mani visvairāk satricināja "sātanisma" piesaukšana, vārda, ar kuru pavisam nesen tiku sastapusies arī mūsu publiskajā diskursā, izdzirdot to no Kristiana Brektes bēdīgi slavenā sienas gleznojuma "Veltījums Džemmai Skulmei" pretinieku mutēm. Tas, ka Brektes gleznojums un viņa māksla kopumā propagandējot "sātanismu", būtu diezgan smieklīgs apgalvojums, ja šī specifiskā vārdu izvēle nenāktu no tās pašas tumšās retorikas lādes, kurā savus argumentus smeļas asiņains nebrīvības režīms tepat kaimiņos. Man ir ļoti grūti saprast, kā to var neredzēt un nesaprast: ka bailes no mākslas brīvības būt negaidītai vai neērtai ir bailes no brīvības arī citās jomās. Ka sabiedrības un atsevišķu institūciju reakcija uz šo nebūt ne īpaši provokatīvo darbu vēsta ko biezējoši draudīgu par mākoņiem, kas pēdējo gadu gaitā sākuši vilkties pie to valstu debesīm, kam demokrātija un brīvība līdz šim šķitušas pašsaprotamas.

Pagaidām tas, protams, ir tikai neskaidru aprišu kamols pakrūtē. Brektes veltījums Skulmei pagaidām vēl nav aizkrāsots, taču, ja tas notiks, tas kļūs par atskaites punktu, aiz kura mēs kā sabiedrība būsim iekāpuši vilcienā, kas arvien straujāk trauksies bīstamā virzienā. Man gribot negribot šī dīvainā skandāla kontekstā ir bijis jādomā par savu diplomdarbu, īsfilmu "Septiņas neveikla seksa reizes", ko uzņēmu pirms pieciem gadiem. Filma ieguva nacionālo kinobalvu "Lielais Kristaps", aizceļoja uz Karlovivaru starptautisko kinofestivālu Čehijā, un tās izrādīšanas licenci iegādājās Latvijas Televīzija. Kā jau ar visiem mākslas darbiem, šim darbam ir arī savi antifani un noliedzēji, kas pauduši neizpratni, "kāpēc kaut kas tāds jāskatās", galvenokārt tādēļ, ka tā patiešām ir diezgan dīvaina filma. Taču es nevienā šīs filmas aktīvās izrādīšanas posmā nekļuvu par skandāla upuri tādēļ, ka filmā tiek apspriests un rādīts sekss – parādība, kas dažu acīs arī noteikti saistāma ar netiklību un gan jau arī sātanisma piekopšanu. Esmu domājusi par to, vai tad, ja šī īsfilma iznāktu šoruden, nevis pirms pieciem gadiem, to sagaidītu tieši tāda pati panākumu ķēde. Vai tā joprojām spētu kandidēt uz nacionālās kino balvas godu? Vai to joprojām steigtos izrādīt Latvijas Televīzija? Man pagaidām šķiet, ka jā; ka izbaiļu un neopuritānisma vilnis, kas sācis manifestēties daļā sabiedrības, vēl nebūtu sasniedzis šīs konkrētās institūcijas. Bet kā gan iespējams notvert to brīdi, kad tas notiks? Un, kas ir vēl daudz svarīgāk, kā notvert to brīdi sevī, kad tu kā mākslinieks izlem veidot gļēvu un drošu mākslu aiz bailēm, ka neizturēsi linča tiesu par "sātanismu" un risku, ka tavs darbs tiks publiski saplosīts? Jo, iespējams, tieši šis brīdis ir vistrauslākais un svarīgākais noslēpumainajā cēloņsakarību ciklā, kurā brīva sabiedrība rada brīvus māksliniekus, savukārt brīvi mākslinieki stāv priekšējās rindās cīņā par brīvu sabiedrību.

Šīs pārdomas beidzot, gribu pieminēt vēl vienu pagājušajā nedēļā redzētu dokumentālo filmu – "Bijušo sajūtu zaudējums", ko uzņēmis Karloss Lesmess, Igaunijā dzīvojošs kolumbiešu režisors. Filma ir smeldzīgs dokumentāls detektīvs par igaunieti Evu, kas dodas uz Dienvidameriku meklēt savu pazudušo brāli – narkomānu. Filmu personīgu iemeslu dēļ man bija ļoti grūti skatīties, taču seansu apmeklēju aiz cieņas pret režisoru, kas man ir labs draugs un kas bija ieradies uz filmas Rīgas pirmizrādi dokumentālo filmu festivālā "ArtDocFest Riga". Atklāšu filmas nobeigumu – pēc tam kad Eva ir gandrīz mēnesi neauglīgi meklējusi brāli, viņa apmeklē policijas iecirkni, lai atkārtoti izskatītu katalogu ar neatpazītu mirstīgo atlieku fotogrāfijām. Mēs redzam, kā viņa šķirsta lapu aiz lapas, un tad piepeši viņa atpazīst sava brāļa fotogrāfiju, vispirms nedroši, bet tad pilnībā. Tas ir ilgs un grūts kadrs, kurā viņas noslēgtajā baltietes sejā gandrīz vai nepakustas ne vaibsts, vien ieplešas acis un no sejas aizplūst daļa krāsas; kadrs, ko manā profesijā sauc par "dokumentālista zeltu". Vēlāk, runājot ar Karlosu, kurš šo kadru pats arī kā operators bija filmējis, es viņam izteicu uzslavu par šī kadra iegūšanu un ilgo noturēšanu. Jā, Karloss atzinās, tas bijis grūti; ilgstoši turot kameru neizmainītā pozīcijā, no sasprindzinājuma sāp pleci un sāk trīcēt rokas, taču tu nedrīksti pieļaut, ka trīc kadrs. Turklāt brīdī, kad Eva brāli atpazina, policijas iecirkņa darbinieki sev vien zināmu iemeslu dēļ sākuši uztraukties par to, ka viņš filmē, un arvien pavēlošāk sākuši kliegt, lai viņš izslēdz kameru, taču viņš izlicies, ka viņus nedzird, līdz nebija nofilmējis kadru līdz nepieciešamajam garumam.

Varbūt – un cerams – mana sajūta par biezējošo tumsu visapkārt ir tikai sakāpināta ciklotīmijas izpausme. Tomēr no šīs emocionāli intensīvās nedēļas tālāk dzīvē gribu paņemt līdzi tieši šo stāstu. Tavs pienākums ir turpināt filmēt, pat ja tev trīc rokas un uz tevi kliedz. Jo īpaši tad. Un to pašu gribu lūgt visiem saviem draugiem un lasītājiem, kas nodarbojas ar mākslu. Turpināt veidot drosmīgu, brīvu un bezbailīgu mākslu pat tad, ja uz jums kliedz, un jo īpaši tad.  

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!