Autores foto
 
Sleja
19.07.2021

Namiņš deg

Komentē
12
Saglabā

Es dažkārt mēdzu aizdomāties par to, vai pastāv tāda kā netaustāma, bet ļoti reāla aiza starp mūsdienu jauniešiem un vecākām paaudzēm. Pirmajā mirklī varētu šķist – pag, nu protams, ka pastāv, starppaaudžu konflikts ir mūžsena un banāla lieta: jaunieši klausās citādu mūziku, runā mazliet pārveidotā valodā un nēsā jocīgākas drēbes, taču kopumā vēl neko daudz nejēdz no dzīves, bet mēs, vecākās paaudzes, gan jau diezgan labi šo dzīves padarīšanu esam apguvuši, vai ne? Iespējams pat, ka pastāv pilnā mērā dibināts iemesls arī šad tad uzlūkot jauniešus ar nicinājumu par viņu mīkstčaulību un, piemēram, viņu tendenci, varbūt pat modes kliedzienu, piesaukt tās savas noslieces uz depresijām un trauksmēm, un citiem modes vārdiņiem. Jeb, runājot klasiķa vārdiem, vecākās paaudzes izdzīvojušas no pēckara plānās maizes, bet mūsdienu jaunieši tikuši pie "vēlākā "ēd, cik gribi"", bet šie vēl, tā teikt, с жиру бесятся, staigādami apkārt ar saviem aifoniem un badu nezinādami. Vai ne? 

Manas personiskās pārdomas ir šādas: mūsdienu jauniešu eksistenciālās sāpes atšķiras no citām jaunības eksistenciālajām sāpēm visā cilvēces 200 000 gadu pastāvēšanas laikā. Uzdevums un nasta, kas uzkrauta viņu pleciem, ir bezprecedenta; viņu ciešanām piemīt vēl nebijis raksturs. Varbūt jūs jau sākat nojaust, par ko es runāju; es runāju par ekocīdu un planetocīdu, ko ikdienā biežāk dēvē vulgārismā "klimata pārmaiņas". To sekas ir visnotaļ skaidras: turpinot līdzšinējā stilā, planēta ļoti drīz, vēl tuvākā gadsimta laikā, var kļūt cilvēces izdzīvošanai nepiemērota. Kam būs jātiek galā ar šīs distopiskās nākotnes problēmām, to skaitā tādu sīkumu kā visas cilvēces pastāvēšanu? Tiem, kas šobrīd ir jaunieši un bērni.

Man ir 35, un es pati sevi par jaunieti vairs gluži neuzskatu, tomēr man priekšā vēl, visticamāk, gana daudz mūža, lai priekšāstāvošās kataklizmas cita aiz citas pagūtu ķert arī mani. Man būs nieka 65, pats pilnbrieds, kad, pēc pašreizējām prognozēm, mēs sasniegsim punktu, kad pasaules okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju. Bērniņam, kas šogad sācis iet bērnudārzā, tajā brīdī būs apmēram tik gadu, cik šobrīd man. Ja piepildīsies ļaunākais scenārijs, globālā temperatūra tobrīd būs pacēlusies par vairākiem grādiem. Eiropu būs pārpludinājusi bēgļu jūra no vissmagāk skartajiem reģioniem Dienvidāzijā. Gaiss būs tik piesārņots, ka būs grūti elpot bez klepošanas un uz ielas nevarēs iziet bez maskas (labi, ka kovida dēļ esam sākuši vingrināties). Dažviet pasaulē temperatūra mēnesi no vietas sasniegs plus 60 grādu atzīmi. Ražas izdegs uz lauka. Resursu, pārtikas un dzeramā ūdens trūkums, protams, izraisīs asiņainus karus. Vētras un plūdi būs ikdienišķa parādība. Ā, vēl droši vien izkusušie ledāji būs pacēluši ūdens līmeni un daļa Latvijas būs zem ūdens. Kā atpazīt vientiesi? "Nopirku īpašumu Kurzemē, tas būs labs ieguldījums, ko atstāt mantojumā bērniem."

Es labprāt teiktu, ka šo katastrofizējošo scenāriju aprakstīju pēc ilgas un detalizētas informācijas ievākšanas internetā speciāli šai slejai, bet tā nebūs patiesība – informāciju par to, cik slikti jau ir un cik slikti vēl būs, es meklēju un patērēju ikdienā, un par tuvās nākotnes šausmām domāju ik dienas. Pavisam slikti bija pirms dažām nedēļām, kad vairāk nekā mēnesi slimības dēļ biju piekalta gultai un šī iemesla dēļ lietoju internetu vēl lielākā apjomā nekā parasti. Paralēli tam arī notika virkne šausmas pastiprinošu lietu – vispirms uznāca pirmais nedabiski ilgais un mokošais karstuma vilnis, kura izcelsme, kā pētnieki atzīst, skaidrojama tikai ar cilvēka darbību; pēc tam ar dažu dienu starpību cilvēki aizdedzināja gan Meksikas līci, gan Kaspijas jūru. Tikām Sibīrijā dega miljons hektāru meža, ugunsposta radītajam smogam pārklājot areālu no Ziemeļpola līdz Aļaskai. Blenzu uz iespaidīgajiem degošās jūras video no notikuma vietām, kamēr galvā skanēja rindas no Šellija "Ozimandija". Arvien grūtāk bija koncentrēties uz triviāliem pienākumiem, pat māksla un izklaide izbaloja un kļuva arvien nesvarīgākas. Kāda jēga pievērsties kaut kādiem sīkumiem, kad apokalipses jātnieku pakavi jau skan tepat aiz stūra?

Kā vēlāk atskārtu, šis emocionālais stāvoklis bija saasināta izpausme, varētu teikt, lēkme, psiholoģiskam fenomenam, ko sauc par "klimata izmisumu" (climate despair) un kas ir nākamā pakāpe pēc "klimata trauksmes". Mentālās veselības aprūpes darbinieki šīs psiholoģiskās parādības pieredz arvien biežāk, un tām tiek radīti dažādi nosaukumi (arī "ekotrauksme", "klimata sēras" un mans favorīts – "pretraumatiskā stresa sindroms", proti, simptomu kopums, ko izraisa kolektīva globālā trauma, kas mums vēl tikai priekšā). Kā raksta klimata žurnāliste Eša Sandersa savā ļoti nomācošajā esejā "Under the Weather", ir svarīgi saprast, ka "klimata depresijas" fenomens nav jāuzskata par kaut kādu jauna tipa mentālu traucējumu, gluži pretēji – par vienīgo normālo reakciju uz pasauli, kas traucas pretī šausmīgam galam.

Man šķiet, ka mūsdienu jauniešu, kam ir ap un zem 20 gadiem, "nosliece uz trauksmēm un depresijām" lielā mērā ir saistīta tieši ar planetocīda izraisītu nervu stāvokļa sasprindzinājumu. Mēģinot šo sasprindzinājumu dekonstruēt, izšķiru, ka to veido trīs galvenie elementi. Pirmkārt, vēl nekad mūžā nevienai paaudzei cilvēces vēsturē nav tikusi uzgrūsta tāda mēroga atbildība. Ir bijis jācīnās ar daudz ko – ar dabas visvarenību, plēsējiem, netaisnīgu politisko iekārtu, slimībām, nabadzību, citu cilvēku nežēlību; visas šīs cīņas un tajās gūtā pieredze ir peļu spiras salīdzinājumā ar nākamajos piecdesmit gados priekšāstāvošo uzdevumu. Žurnālists Deivids Volless-Velss esejā un vēlāk grāmatā "Neapdzīvojamā Zeme" ("The Uninhabitable Earth") atzīmē, ka "klimata pārmaiņas ir normālā beigas". Mēs iesoļojam tādos dzīves apstākļos, par kuriem vairs nav zināms, vai cilvēks kā suga tos spēs pārdzīvot.

Otrkārt, pastāvīgu trauksmi un vainas sajūtu izraisa grūti aptveramais individuālās ietekmes lauks. Arī tas pasaules vēsturē vēl līdz šim nav pieredzēts: ka ikvienam no mums ir iespēja ar interneta starpniecību ietekmēt plašu skaitu cilvēku. Jebkurš šodienas "mazais cilvēks" (vismaz rietumu pasaulē) rīkojas ar tādu rocību un autonomiju, kāda pirms simt gadiem piemita vien dažiem izredzētiem dižcilšiem. Kā gudri un pareizi ar šo varu rīkoties? Kā vispār rīkoties ar savu dzīvi? Kam veltīt enerģiju? Uz šiem jautājumiem jauniem cilvēkiem atbildes jāatrod pašiem; vecākās paaudzes arvien mazāk pārvalda instrumentus, kas nepieciešami, lai sekmīgi funkcionētu jaunajā informācijas laikmetā.

Visbeidzot. Bēdas ir normāla reakcija uz atskārsmi par to, ka tavi piederīgie… tevi nemīl. Mūsu bērni no mums, pieaugušajiem, mantojumā saņem māju, kas kādreiz bijusi brīnumaini skaista, taču tiek nodota ar šādu pavadvēstuli: "Sorry, mazie, mēs te visu piekakājām un tad aizdedzinājām. Visas durvis arī noslēdzām, starp citu. Ja gribat, varat dzēst, mums vienalga, mūsu jau vairs te nebūs. Ja gribat ko ēst, ledusskapī ir mikroplastmasa."

Šo dzīvespriecīgo feļetonu gribu beigt ar diviem novēlējumiem. Pirmais novēlējums ir šī laikmeta "pieaugušajiem": esiet iejūtīgi un saudzīgi pret jauniem cilvēkiem; iespējams, jaunatnei vēl nekad tik ļoti nav bijis vajadzīgs vecāku un ietekmīgāku cilvēku atbalsts kā šobrīd. Pats labākais, ko mēs varam savai – cilvēces – nākotnei izdarīt, ir iedot pēc iespējas vairāk mīlestības kā ceļamaizi tam grūtajam ceļam, kas stāv priekšā tā gājējiem.

Otrais novēlējums ir jauniešiem, kā arī citiem cilvēkiem, kurus tāpat kā mani mēdz piemeklēt klimata izmisuma epizodes. Tām nevajag padoties, un te mani atbalsta zinātne, kas apstiprina – informācijas gūzma "mēs visi mirsim, un ir jau par vēlu" noskaņās cilvēkos izraisa vien apātiju, bezcerību un reakciju, ka nav jau vairs vērts neko darīt. Pastāvīga negatīvu ziņu patērēšana ir nekonstruktīva rīcība, kas robežojas ar paškaitējumu. Ļaunākie scenāriji pagaidām vēl nav akmenī iekalti. Ja esat informācijas nariks tāpat kā es, rekomendēju izmisuma brīžos gūglē speciāli palūkot arī optimistiskākus rakstus – tādi tur tiešām ir, goda vārds! Jo drūmāka solās būt realitāte, jo svarīgāk ir kopt un uzturēt sevī cerības un dzīvesprieka disciplīnas. Vispirms uzliec skābekļa masku sev, mīļais jaunieti, un tad, es ļoti ceru, pa visiem kopā jums izdosies uzvilkt skābekļa masku arī mūsu sirmajai, drudzī kaistošajai planētai.

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!