Tiesības iedzert filmas laikā

raksts rosina diskutēt, kaut gan ir pa garu un biki nekonsekvents, arī saraksts pa punktiem raksta beigās pavisam lieks - te autore jutami aizrāvusies ar savu sacerējumu.
filmu noskatījos, novērtēju un izbaudīju izcilo vizuālo kvalitāti un suģestējošo ritmu, bet filmai beidzoties nebiju iekšējās katarses vai dziļu pārdomu pārņemts. diemžēl. ne gluži tā, ka "derīguma termiņš ir beidzies", kā raksta viens no komentētājiem, bet samocītības un samudrītības dvesma tur ir.
tomēr paškēvičs domāju, ka latvijā ir vienīgais režisors, kurš spēj kinovalodā runāt ar simboliem ne pašmērķīgi, bet ar jūtamu jēgas kustību, un šeit padomju kino skolas plusi, no kuriem par prieku raksta autorei mēs strauji attālināmies, tuvojoties rietumu kino stilistikai. un pilnīgi jāpiekrīt trīs viedokļus augstāk rakstījušam par savulaik neidoto naudu, kritiķu tagadējo cepienu, un to, ka līdzvērtīgu meistaru mums nav. un tas nekas, ka viņš krievs un latviski nerunā, viņš dzīvo šeit un rada šeit, un tāpēc pelnīti saņēmis balvas. visu cieņu tādam kino darbam. tomēr oskariņš filmai nespīd tieši jūtamās samocītības dēļ