"Es gribu desmittūkstoš bērnu no šī vīrieša," es nospriedu pēc tam, kad biju noskatījusies dāņu dokumentālista Madsa Brīgera jaunāko filmu "Vēstnieks". Brīgers, kuru amerikāņu prese jau paguvusi nosaukt par provokatīvāko filmu veidotāju pasaulē, nudien, šķiet, cieš no kaites, ko ierasts dēvēt par atkarību no adrenalīna. Viņa iepriekšējā filma "Sarkanā kapela" (2009), kas atnesa Brīgeram pasaules slavu un godalgu Sandānsas filmu festivālā, ir saviļņojošs dokumentālās provokācijas šedevrs, kur Brīgers kopā ar diviem savdabīgiem korejiešu izcelsmes dāņu komiķiem iekļūst Ziemeļkorejā un, līdz neprātam riskējot, rāda režīma traģikomisko absurdu no iekšpuses. "Vēstnieks" uzdrīkstēšanās ziņā ir solis vēl tālāk: filma, kas pēta diplomātisko dokumentu melno tirgu, dimantu kontrabandu un starptautiska līmeņa korupciju, ir dokumentāla atskaite par to, kā pats Brīgers ar viltotu identitāti melnajā tirgū iegādājas diplomātisko pasi, kļūst par Libērijas vēstnieku Centrālāfrikas Republikā un mēģina tur atvērt sērkociņu ražotni, kas kalpotu kā aizsegs dimantu tirdzniecībai un izvešanai no valsts, izmantojot diplomātisko imunitāti. To visu Brīgers dara ar cigāru zobos un aizkadrā nesaudzīgi tieši un asprātīgi komentējot notiekošo, lai arī patiesībā materiāla smiekliem ir visai maz – par spīti kukuļos jeb "laimes aploksnēs" izdalītajiem tūkstošiem dolāru, režisoram nepārtraukti draud reālas briesmas no vairākām pusēm, ja viņu kāds atmaskotu.
Filma veidota partizānu žurnālistikas stilā, un tās provokatīvā nostāja ir galēja – Brīgers nekautrējoties min vārdus, uzvārdus, sejas, svēti sola varoņiem viņus nefilmēt, pirms tam uzstādījis tikšanās telpā pat vairākas slēptās kameras. Informatīvi blīvais materiāls sastāv pārsvarā no slēpto kameru un mobilo telefonu video ierakstiem, pārējās epizodes filmētas ar Canon 5D fotoaparātu, kurā vairums filmēto neatpazīst videokameru. Tomēr Brīgeram izdodas izvairīties no aizkadrā sniegtās informācijas dominances pār notiekošo kadrā. Brīgers skatītāju atbruņo, neslēpjot, ka ir sociālkritiski ievirzīts ložņa, kurš apzinās savu darbību galējo amoralitāti un sauc lietas īstajos vārdos.
Filma ir izcili dokumentēta korupcijas paraugstunda un uzsvērti ilustrē apgalvojumu, ka cilvēku un veselu tautu dzīvība un labklājība neko nenozīmē varas un naudas kārajiem. Filmas stāsts jau neskaitāmas reizes ir redzēts Holivudas aktierfilmās ("Asiņainais dimants" ar Leonardo di Kaprio u.c.), kur izspēlēti tie paši elementi, kas dokumentālajā "Vēstniekā": ārzemnieki, kas ieplūst militāras huntas nomocītā valstī, dzīšanās pēc "asiņainajiem dimantiem", korupcija, nāve (filmas gaitā tiek nogalināts viens no Brīgera intervētajiem varas pārstāvjiem CĀR), ļaunie tēli, komiskie tēli (Brīgera melnādainais rokaspuisis), groteskie tēli (divi sērkociņu ražošanai nolīgtie pigmeji-alkoholiķi, kas līdz reālam darbam filmas gaitā tā arī netiek) un galvenais tēls – dekadentais antivaronis, bezkaislīgs komentētājs, āksts un soģis, kas visu filmas ārprātīgo materiālu padara par jautru un vienlaikus briesmīgu kino.
Filmā ir vairākas īpaši kutelīgas epizodes – vienā no tām Brīgers kopā ar vietējo dimantu magnātu apciemo pigmeju cilti, lai izraudzītos tur darbinieku. Lai sagatavotu pigmejus viesu uzņemšanai, viņiem jau laikus izsniegts alkohols, un Brīgers sastop pigmejus iereibušus dejojam. Viņš metas dejā līdz ar apdzirdītajiem pigmeju bērniem un saprotoši sauc dimantu magnātam: "Tās cilvēktiesību organizācijas taču vienkārši nesaprot, you really can have fun in Africa*!"
Šādas un līdzīgas epizodes vedina uzdot jautājumu, kur gan režisors ņem spēku, lai jaudātu būt tik cinisks? Te iespējama tikai viena atbilde. Ja esi ar humora izjūtu apveltīts dāņu režisors, kas spiests dejot starp iereibušiem pigmejiem, tēlojot, ka viss ir kārtībā, kur lai ņem spēku nebūt ciniķim?
"Vēstnieks", ko septembrī izrādīja Rīgā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros, noslēgs Dānijas dokumentālo filmu dienas kinoteātrī "K.Suns" 19. oktobrī. Tā ir atkārtota izdevība skatīt uz lielā ekrāna šo festivālu grāvēju, kas iekļauts arī konkursa skatēs Sandānsā un Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā. Filma, protams, sacēlusi virkni starptautisku skandālu –valstiska līmeņa protestus izvirzījusi Libērija, kuru Brīgers diplomātiski "pārstāvēja" dimantu raktuvēs CĀR, bet sagrauto reputāciju histēriski mēģina saglābt filmā atmaskotais diplomātisko pasu tirgotājs Vilems Tisens. Šim nolūkam viņš internetā izveidojis ļoti izklaidējošu mājaslapu http://bruggertheambassador.blogspot.com/, kurā filmā iekļauto informāciju dēvē par nepatiesību, bet pašu filmu apzīmē kā f*ckumentary.
Madsam Brīgeram, šķiet, tas nerūp. Būdams absolūtās bezkaunības virtuozs, viņš ir bezkaunīgs arī pret skatītāju un atļaujas paziņot, ka neatbildēs uz visintriģējošāko filmas jautājumu: vai viņam izdevās vai neizdevās izvest no Āfrikas sauju ar dimantiem? "Dimanti ir tāda delikāta lieta," bilst Brīgers, kurš pierādījis, ka humors un drosme vismaz viņa personā var būt dvīņi, "tādēļ te arī stāstu par tiem beigsim."
*Āfrikā var patiešām jautri pavadīt laiku!
0