Septiņi gadi, pelēkas acis

Loti labs raksts. Skumjs bet taja pasa laika ari pozitivs un cerigs. Aiz katra aborta ir savs cilvecigs stasts. Aborts gandriz vienmer ir loti gruta izvele un man ir dzila ciena pret raksta autori par vinas drosmi un uznemibu. Pat prata nenaktu vinu nosodit. Paliekot stavokli neplanoti - jebkurs lemums bus gruts un katrs naks ar savam problemam. Partraucot nevelamu grutniecibu bus skumjas un zaudejuma sajuta, jo daba ta ir ieplanojusis - grutniecibu partraukt nav dabiski. Ta nu tas ir. Bet berniem jabut gribetiem. Si tema man pasai ir aktuala, tik loti saprotu autores izjutas. Lai vinai veicas!

Paldies par Stāstu, Džim! Un tas ir plaši izplatīts mīts, ka būt laimīgam ir pienākums.

Diskusijas visdrīzāk izraisījis valsts vadītāju saspringums par nākotni - šobrīd reproduktīvā vecumā esošās nebūs dzemdējušas pieteikami daudz nodokļu maksātāju, kuri varētu apmaksāt šīs valsts apsaimniekošanu nākotnē. Nemākulīga (un/vai negodprātīga) valsts vadīšana var nest daudz lielāku ļaunumu nekā nedrošu sieviešu lēmumi nogalināt savus nedzimušos bērnus.
Varbūt jāvada valsti tā, lai mātes grib laist pasaulē bērnus labpratīgi?

Es šajā pasaulē esmu tikai tāpēc, ka mana mamma pirms manis pieteikušos bērniņu neiznēsāja. Viņai bija aborts. Kāpēc, nebija tas bērns, bet es? Jo viņa zināja, ka tai brīdī bērns nav gribēts. Un ja būtu tas bērns nebūtu manis, jo mani vecāki gribēja divus bērnus tolaik. Un šie viņu gribēti bērni- es un brālis- esam izauguši laimīgi, veseli un ar iespējām dzīvē. Bet vislabākais, ko mani vecāki mums ir devuši ir stingru pamatu zem kājām, atbalstu un apziņu, ka mēs esan gribēti un mīlēti.
Saviem bērniem es gribu dot tieši to un ne mazāk. Gana daudz es skolā un dzīvē esmu redzējusi bērnus no izjukušām ģimenēm, no sliktiem apstākļiem un ar bēdīgiem stāstiem.
Un es lasu pētījumus par bērnu attîstību, par ģimenes ietekmi, pat par grūtniecības laika ietekmi uz bērnu. Par to, ka negribēti bērni statistiski biežāk ir depresīvi un nelaimīgi savā dzīvē. Ka tēvam mūsu dzīvē ir būtiska loma izaugsmei un attīstībai. Ka zīdainis, bērns neaprūpēts gana pirmajos gados vēlāk būtiski atpaliek no citiem.
Jā, es zinu, ka ir gadījumi, kad viss ir izcili neskatoties ne uz ko, bet tie ir izņēmumi, citādi tik daudziem zinātniekiem nebūtu šo rezultātu. Un mēs esam pārliecināti, ka visi šie negribētie Latvijas bērni būs izņēmumi?
No laukiem ir zināmi gadījumi, kad māte dzer, savus bērnus neaprūpē un palēnām tos vienu pēc otra tai atņem, jo bērnu nauda ir viss, kas viņu interesējis. Parasti ne jau zīdaiņa vecumā, bet tad kad viņa jau kārtīgi visu sačakarējusi. Mātes atbilde bāriņtiesā kārtējā sēdē par bērniem? "Nekas, es citus uztaisīšu." Var jau cerēt, ka ar nākamo bērnu viss būs labi, var jau cerēt, ka tas būs nākamais Bēthovens. Bet vai sabiedrībai šķiet, ka šim bērnam ir laimīga bērnība? Vai viņam būs viegli būt laimīgam dzīvē? Vai viņš pratīs nodibināt ģimeni? Vai viņam būs atbalsts, ja nepieciešams? Kas viņus iedrošinās, mīlēs, audzinās, izglītos? Tas jau nav svarīgi, ka tik piedzima.
Es katram bērnam novēlu savus vecākus, kuri atbalsta mūsu lēmumus, kuri mums sniedza visu iespējamo, lai arī tas bieži vien bija tikai pats nepieciešamākais, nekāda luksusa mums nebija. Un arī tagad, 28gadu vecumā man ir psiholoģisks atbalsts, ja es vēlos.
Izaudzināt var jebkuros apstākļos, tikai vai tajos jebkuros abstākļos dzemdējot domājam par bērna labklājību un laimi vai sevi? Vai tiešām viss, kas mūs interesē ir tiesības piedzimt, nevis būt laimīgam bērnam?
Es noliecu galvu savas mammas, autores un visu citu to sieviešu priekšā, kuras spējušas izdarīt tik smagu izvēli. Viņām nevajag sabiedrības kritiku, jūsu kritiku. Viņām nevajag uzspiestus terminus un konsultācijas. Statistika jau uzskatāmi parāda, ka pēdējo 9 gadu laikā abortu skaits sarucis uz pusi. Un tas acīm redzami nav papildus konsultāciju dēļ. Tātad, kas ir mainījies šajos gados?
Manuprāt, mēs kļūstam izglītotāki un attīstītāki. Novēlu katram arī viedus vecākus un laimīgus bērnus!

kā jau te vairākas reizes minēts - NEVIENA kontracepcija nedod 100% garantiju. kamēr autore nav raktsījusi, ka kontracepcija nav bijusi, tik pat labi tā būtu varējusi būt kontracepcijas kļūda. man ir zināma sieviete, kura DIVAS reizes palika stāvoklī ar NOSIETIEM olvadiem. ar nosietiem olvadiem. divas reizes stāvoklī. spriedelējumi par to, ka grūtniecība nāk no neizsargāšanās ir pilnīgi stulbi.

nerunājot par to, ka neiejūtība, paštaisnums un iedomas, ka pats par citiem zina labāk, ir viena no šīs pasaules lielākajām sērgām.

Un tā ir drosme gan, rakstīt ko tik personisku, zinot, ka daļai sabiedrības būs tik nosodoša attieksme, cik tā ir. es varu saderēt, ka lielai daļai nosodošo komentētāju ir gana daudz lietu biogrāfijā, par ko nestāsta, jo baidās no nosodījuma.

Paldies! Es ceru, ka šī pašuzupurēšanās kaut mazliet atvērs acis paštaisnajiem dzemdes kontrolētājiem, parādot viņiem izvēles augsto cenu un ārkārtīgo drosmi, ko šādi lēmumi prasa, kā arī to, cik pazemojoša un sāpīga pašreizējā, ļoti nožēlojamā diskusija ir daudzām sievietēm. Un arī es varu vien cieņā noliekt galvu autores priekšā.

padomā par to, ko nozīmē sievietei izstaigāt deviņus mēnešus un dzemdēt negribētu bērnu.
--------------------------------------------------------------------------
Bet varbūt tas bērns ir gribēts, tikai nav iespēju , nav apstākļu? Un padomē, ko nozīmē jaunai sievietei iet abortu, lai atbrīvotos no patiesībā gribēta bērna...

>dute
Es visam piekrītu. Un tieši tāpēc nepārtraukti piesaucu apzinātu ģimenes plānošanu. Lai tās negribētos grūtniecības neiestātos.
Un kontracepcijas līdzekļi ir pieejami-daudz un dažādi, un kombinējami.
Un tur ir fundamentāla problēma, ka , kad iestājusies negribēta, neplānota grūtniecība, vienkāršu risinājumu vienkārši nav!
Lai kuru risinājumu sieviete izvēlētos:1) paturēt bērnu, 2) aborts, 3) atdot adopcijai- jebkurā gadījumā būs problēmas un grūtības. Tikai katrā gadījumā citas.
Tā vienkārši nav vienkārša situācija, lai tai varētu būt vienkārši risinājumi.
Daudz vieglāk ir tādā neiekulties, jo tikt ārā viegli nav iespējams.
Un aborts tikai pirmajā brīdi ir vienkāršākais risinājums...Dzīve lieta sarežģīta...

Visi cilvēki ietilpst konsultējamo sarakstā, un lēmumu jebkurā un visos gadījumos pieņems sieviete pati.
Tāpat, ka tikai un vienīgi pašai nāksies atbildēt par sekām. Par šī un visu citu savu lēmumu sekām, tāpat kā jebkuram un visiem.
Un tas, ka ģimenēm ar bērniem ir jāpalielina palīdzība, nebūt nenozīmē, ka nav vajadzīgas un obligātas! konsultācijas pirms aborta veikšanas. Kā to var spriest pēc apspriežamās esejas, tas ir vairāk kā nepieciešams.
Negribēs lepnās feministes iet konsultācijām? Nu tad būs spiestas nopietnāk pievērsties ģimenes plānošanai-kontracepcijas metodēm, lai līdz abortam nenonāktu.
Jebkurā gadījumā tas nāks tikai par labu sieviešu fiziskās un emocionālās veselībai.

>dute
Tie bērni, kurus nevar atdot adopcijai nav juridiski brīvi. Turklāt, tur bieži ir brāļu un māsu saistība.
Glābējsilites bērni, kā juridiski brīvi, tūlīt nonāk ģimenē, tāpat bērni, no kuriem mātes juridiski atsakās uzreiz pēc dzemdībām.
Un tas, ka šāda iespēja tiktu norādīta sievietēm tajās iespējamās konsultācijās, atbrīvotu viņas no spiediena, ka , ja ne aborts, tad izvēles vairāk nebūs. Nevar piespiest būt par māti, ja cilvēks tam vēl nav sociāli gatavs, bet bieži šīs, īpaši, ļoti jaunās sievietes nav gatavas arī abortam. Un fizioloģiski viņas ir vispiemērotākās mātes, ar labu iedzimtību-gan fizisko, gan garīgo.
Un bezbērnu pāri ļoti vēlās adoptēt tieši jaundzimušos bērniņus, un ko tur liekuļot, ar labu fizisko un garīgo veselību. Arī parastās ģimenēs gaidot bērniņus cer uz to pašu.
Bet jebkurā gadījumā, to nevienam nevar uzspiest, bet vismaz var piedāvāt.
Izvēlei, tai skaitā aborts, vienmēr ir jāpaliek sievietei. Bet izvēle pēc definīcijas sevī ietver vairākus variantus.

Vēlreiz. Visas nebūs narkomānes!
Būs arī vienkārši ļoti jaunas, nobijušās meitenes, kuras grib bērniņu paturēt...Kāpēc jūs neglābjamu narkomānu dēļ gribat liegt palīdzības sniegšanu arī tām meitenēm?
Nekad nevar izglābt visus, bet tas nenozīmē, ka nevar izglābt nevienu..

Meerciite
Bet par ko tad patiesībā ir tas svētais sašutums? Pareizi. Jūs esat spiesta konfrontēt ar sevis nodarīto. Ar saviem abortiem.
Un tā Jums ir ļoti ērta pozīcija- visi ir vainīgi, pasaule ir ļauna, bet Jūs esat upuris. Un tad var papuņķoties ap šitādiem dvēseli plosošiem pastāstiem. Kā jau teicu, bezgalīga liekulība un egoisms.
Aborts ir Jūsu tiesības un izvēle. Bet nu nemētājiet no sevis mocekli.
Un arī Bērnu aizsardzības lietas ir jāsakārto. Bet Jūsu izpratnē tas būtu visus noslepkavot? Jo mirušie jau necieš? Pārfrāzējot Staļinu- nav bērna, nav problēmu?
Jā, ir problēmas īpaši sociāli riskantajās sabiedrības grupās. Jā, ir! ir dzērājās, ir narkomānes,ir vienkārši bezatbildīgas draņķes. Ir garīgi slimas sievietes.
Bet kā tad Jūs piedāvāsiet problēmas risināt? Ar piespiedu abortiem? Sterilizācijām kā Hitlers, Vai kā tagad Indijā sievietes mirst pie sterilizācijām un abortiem, tur speciālas nometnes ir ierīkotas?
Tas , ka ir sociālas problēmas un ļaunums, nav attaisnojums abortam.
Nemēģiniet savus nodarījumus ar to attaisnot.
Kontracepcija ir pieejama, līdz ar to ģimenes plānošana arī. Ja cilvēki atbildīgāk izturētos pret to, tad lietas līdz izvēlei -taisīt vai netaisīt abortu- vienkārši nenonāktu.Vismaz ne izglītotā sabiedrībā.

Mēs šeit runājam par ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem
--------------------------------------------------------
Precīzi.Un tāpēc jau tās konsultācijas ar speciālistiem ir vajadzīgas. Lai profesionāļi izskatītu situāciju un sniegtu palīdzību, kad to var un vajag. Būs arī bezcerīgi gadījumi. Nolādēti...
Bet lēmumu jebkurā gadījumā pieņem sieviete pati.
Un ja mēs runājam par šīm skolniecēm, studentēm...Varbūt tomēr ar viņām ir jārunā.
Turklāt ir jānorāda, ka pat ja viņas bērniņu piedzemdēs, tomēr arī tad pastāv iespēja izvēlei. Ir jāizstāsta par Glābējsilites projektu, par iespēju nodot adopcijai. Varbūt tai meitenei ir jāpasaka , ka pāris simtu ģimeņu stāv rindā uz adopciju. Sociāli un materiāli nodrošināti pāri. Un viņi ļoti gaida bērniņu...Ka bērnam tiks nodrošināta gan aprūpe, gan mīlestība, gan materiālais nodrošinājums
Mēs Latvijā esam tāda dīvaina sabiedrība. Māte, kas iet uz abortu, respektīvi nogalina, saņem daudz mazāku sabiedrības nosodījumu par māti, kura atdod bērnu adopcijai.
Tas liecina par ļoti slimu sabiedrības morāli. Un to vajadzētu mainīt. Gan to meiteņu ar nevēlamajām grūtniecībām, gan to ģimeņu, kuras vēlās adoptēt bērniņu interesēs.

Tipat acīmredzami ir tas, ka vislabāk to panākt tā, lai visiem būtu vislabāk. Nevis sliktāk. Taču obligātās "konsultācijas", kuras veiktu ideoloģiski vai reliģiski angažēti padomdevēji, ilgāks pārdomu laiks utml - dažādos veidos padarīs mūsu dzīves sliktākas, nevis labākas.
-----------------------------------------------------------------------
Muļķības. Turklāt tur var risināt ļoti praktiskas lietas. Var gadīties, ka tas pat nav pašas sievietes, bet gan citu cilvēku lēmums. Vecāku, piemēram, kur tu dzīvosi, ko tu ēdisi, no mājas izmetīsim. Īpaši ļoti jaunām sievietēm tas var būt raksturīgi.
Zinu gadījumus. Bet tur meitenes ir bērniņus paturējušas, mācās profskolās. Laukos. Tiek nodrošinātas ar istabu Dienesta viesnīcās , valsts pabalsts+ ESF stipendija( ap 150 eur), pašvaldība nodrošina brīvpusdienas. Dienesta viesnīcā ir vairākas meitenes, kuras viena otru atbalsta-nu tā neformālie bērnudārzi, drēbītes atdod, kursa biedrenes pieskata, direktores domā par veidu kā nodrošināt bērnu pieskatīšanu, kamēr jaunās mammas mācās. Skolotājas, audzinātājas kā omes -ar padomu un atbalstu. Un pa divi gadi...mazais apvēlies, mammai arī profesija.
Ja valsts veidos mērķtiecīgu atbalsta sistēmu mātes un bērna aizsardzībai, tas dos šīm meitenēm ļoti vajadzīgu atbalstu. Viņām nav viegli. Bet viņām ir citas problēmas kā rakstā aprakstītās.
Bet es vispirms tomēr aicinātu nodarboties ar prevenciju-ģimenes plānošanu. Lai meitenēm to nevēlamo grūtniecību vienkārši nebūtu.
Un tikai nevajag atkal, ka grūtniecība ir kā dabas stihija- Force majore apstākļi- nekontrolējami un neparedzami.
Mazāk tumsonības, tad mazāk arī ar "grūtiem" lēmumiem būs jākrāmējas.

Fakts paliek fakts. Kamēr bērns nav piedzimis, viņš neeksistē kā bērns. To saka gan likums, gan veselais saprāts.
--------------------------------------------
Nu ja atsaucās uz antīko Grieķiju...Tad jau oriģinālajā Hipokrāta zvērestā ir tādi vārdi.."Zvēru pie Apollona - dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem..........Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. "
Un Ķeizargrieziena vēsture.."Ķeizargrieziena nosaukums cēlies no Cēzara laika Romiešu tiesībām, kur bija noteikts, ka no mātes miesām jāizņem katrs bērns. Vai arī tas cēlies no vārda caedare - griezt. Ķeizargrieziens netika veikts, lai glābtu mātes dzīvību. Dažreiz izdevās glābt jaundzimušo, bet parasti to darīja reliģisku motīvu dēļ, lai bērns tiktu apglabāts atsevišķi no mātes."
Senie romieši izņēma bērnu no mātes miesas un glabāja kā atsevišķu cilvēku.
Labi. Tas nav principiāli. Jo pašlaik jau netiek apstrīdētas par sievietes tiesībām un abortu-tā ir sievietes izvēle.
Pašlaik , tiek diskutēts par papildus pasākumiem , tai skaitā konsultācijām ar speciālistiem, lai sievietei pēc tam savs lēmums nebūtu jānožēlo. Lai lēmums patiešām būtu pārdomāts.Tad būtu mazāk tādu Raudu dziesmu kā šitais stāsts.

EKL
Bet tāpēc apgalvot, ka aborts ir slepkavība (ko, starp citu, dara arī autore), ir piedēvēt sev lielāku nogalināšanas spēju kā citiem dzīvniekiem.
----------------------------------------------------------------------------
Kuri dzīvnieki tad vēl veic abortus?

Ziniet...Cilvēkam ir dots prāts! Un izlikta atbildība par saviem lēmumiem un izvēlēm.
Kāda drosme? Te ir tikai paniskas bailes no atbildības un fantastiska gļēvulība. Un ne tikai attiecībā par abortu, bet arī tas pārējais stāsts bija čau.
Nu gribat un mocieties! Bet par ko te cieņa pienākas? Par muļķību?

Nu tāda ir lietu kārtība šai pasaulē, kā to ģeniāli ir formulējis Dostojevskis...Noziegums un sods.
Un tai vietā , lai jūteklīgi vaimanātu par nabadzītēm, kurām vēl tas "grūtais lēmums" būs jāizdara, labāk par ģimenes plānošanas metodēm būtu painteresējušās....Nedzīvojam viduslaikos!
Tad arī "grūtie lēmumi" par abortiem nebūs jāpieņem. Mazāk bezatbildības un egoisma, tad arī tik traki jāmokās nebūs.

Nu un ko no tā būs mācīties?
1) Nejauši! palika stāvoklī- 21 gads un 21 gadsimts. Jo bija par vieglprātīgu, lai lietotu kontracepciju. No vīrieša, no kura bērnus gan negribētu...
2) Ārste brīdināja, bet vai tad kāds to klausījās...Jo pati visu zināja...
Tad , ko jaunā dāma tagad sagaida? Līdzjūtību? Par ko tieši? Pašas izvēle, pašas atbildība. Par visu šai dzīvē jāmaksā.
Ja tā būtu bērna izvēle, kā te draudzene piedāvā komfortablu versiju, tad tas būtu spontānais aborts.
Bezgala egocentriska personība...
Varbūt tomēr Parādniekam ir 100% taisnība, ka normatīvie akti ir jāpadara stingrāki.
Varbūt kādu jaunu muļķi tomēr izdosies pasargāt no sevis pašas...
Ja, protams, tā nav fikcija...Jo ļoti jau nu žēlabaini...Drusku tā kā uz Bulgakovu pasit...Stāsts par Frīdu un lakatiņu...

Kā reiz kāds teica - kāda gan TEV UTS ir daļa?!
Tā ir cilvēka izvēle un viņa personīgais ceļš.

Varu apsveikt visus tos, kam nav bijusi jādara šāda izvēle, bet varbūt vajadzētu šādā izvēlē reiz nonāk un saprast vai censties izprast. Un nevajag teikt - nekad mūžā es TĀ nedarītu.

Apbrīnoju arī tos, kas apšauba ciešanas, kuras nav salīdzināmas un saprotamas, jo neviens nav bijis abās frontēs vienlaicīgi.

Vai pieņemt cilvēka stāstu savai zināšanai un pieredzei un paklusēt ir laikam par daudz prasīts - bez nekāda "uķi puķi" vai "kā Tu tā varēji"

Es, patiešām, neņemos analizēt svešas attiecības. Ar to domāju 2 cilvēku apzinātas attiecības romantiskā kontekstā (kā pretnostatījums neparedzētam vienas nakts sakaram, izvarošanai u.c.), kas gan arī automātiski nebūtu bezierunu attaisnojums

Ļoti skumjš stāsts, vēl jo vairāk - bērniņš tādā vai citādā, bet tomēr mīlestībā tika ieņemts.. Paldies Lienei, jo ceru, ka viņas skaudrā pieredze atturēs kādu citu no šāda lēmuma + tā ir liela drosme dalīties. Vienlaikus, ja runā, tad līdz galam, citādi nav pamata apvainoties, ka komentētāji izdara kādus secinājumus tikai no tā, kas minēts šajā slejā. Bez visa cita - ir arī bērniņi, kas atnāk un paši aiziet vēl nedzimuši, bet tas diez vai aborts ir tas, ko viņi izvēlas. Nezinu, kas tas par ezotērikas virzienu..zem šī vārda nedrīkst bezatbildīgi pabāzt visas šīs pasaules tēzes un pieņēmumus. Cenšos nenosodīt, patiešām. Bet šis stāsts pierāda, ka pēc kara visi gudri, bet trūkst spēcīga atbalsta un padomu PIRMS tiek pieņemts lēmums. Un lai tās nav tikai pļāpas no manas puses - ja kādam no jums ir zināma sieviete (un cerams - ne tikai) līdzīgā situācijā, kas šobrīd varbūt vēl domā un kam noderētu atbalsts (lai gan ne vienmēr skaļi paudīs) - savediet mūs kopā, jo es patiešām gribētu palīdzēt, īpaši ja runa ir par argumentiem kategorijā - "man bail", "a ko vīrietis", "kā dzīvosim tālāk" uttml.

Satori cenzē visus komentārus

spasibo

Pilnīgi piekrītu Jums.
Mani vairāk satrauc visi no Joņeva, līdz Bankovskim u.c., kas vienā korī, bez viedokļa "like"-o, nožēlojami.

Lara raksta: "Ļoti maz tiek runāts par to, ko nozīmē atbildība nelaist pasaulē dzīvību tādos apstākļos, kuri vairo ciešanas, un ko sievietei nozīmē apzināta izvēle nebūt par māti."

Tomēr es gribu teikt (un arī Lindas stāsts to apliecina), ka neatkarīgi no tā, vai bērnam tiek ļauts piedzimt vai ne, sieviete vienalga ir un paliek viņa māte.

Izšķirties par abortu nenozīmē nekļūt par māti. Izšķirties par abortu nozīmē kļūt par māti, kuras bērns ir nogalināts pēc viņas pašas gribas, pat, ja tā ir bijusi šausmīga izmisuma vadīta. Un tieši tāpēc ir tik ārkārtīgi grūti sadzīvot ar aborta sekām. Jo pienāk tāds brīdis, kad saproti: tavs bērns ir miris un tu esi bijusi viņa slepkavības iniciatore.

Sirds dziļumos manī arvien gruzd šīs sēras un sāpes, un bēdas pašai par savu nespēju būt pietiekami stiprai un pārliecinātai, lai izvēlētos citu risinājumu. Mana izvēle vēlāk bieži likusi apšaubīt savas dzīves jēdzīgumu.

Es saprotu, kāpēc tajā brīdī tā rīkojos. Bet pieņemt, samierināties un sev piedot ir ļoti grūti....Un ne jau sabiedrības spiediena dēļ, bet tāpēc, ka mātei nogalināt savu bērnu ir pretdabiski,,,

Pilnīgi prasās mazliet citēt Ivaru Neideru, bet ar nelielām modifikācijām:

"Publiskajā telpā var novērot diezgan viltīgu žonglēšanu ar šiem jēdzieniem – ko mēs nosaucām par cilvēku. Attiecināt vārdu 'cilvēks' uz [bērnu] ir absurdi. Nu kāds [bērns] ir cilvēks? Tas ir cilvēka [bērns]. Teikt, ka [bērns] ir cilvēks ir tāpat kā teikt, ka [cālis] ir vista. Ja Parādnieka kungs restorānā pasūtītu vistu, bet viņam atnestu [cāli], viņš noteikti sūdzētos, ka viņš nav saņēmis to, ko pasūtījis."

...kura viedokļa puse gan manipulē ar jēdzieniem - ?

"Jūs pareizi sakāt ir 21.gadsimts, kas nozīmē arī to, ka aborti ir normāla lieta. Ja Jums ir problēmas to saprast, varbūt jūsu izpratnes līmenis ir palicis pāris gadsimtus iepriekš."

Un kas tad tieši ir noticis 21. gadsimtā, lai paziņotu, ka "aborti ir normāla lieta"?

Kāpēc tad vispār bija jānonāk līdz šādai situācijai, ja jau tas vīrietis nepatika un tika pieņemts tādā kā "piespiedu kārtā"?

mīnus

Tagad tikai jāuzņem filmu par šito. Tādu filmu kā puse no latviešu drūmajām, traģiskajām filmām. Varbūt ar mobilo telefonu, lai bēdīgāk, lai černuha. Paskat cik daudz komentāru, acīmredzot kolektīvajā zemapziņā traģisma un pašžēlošanas fetišs ir tik dziļi, ka vienīgā izeja ir kolektīvā masu pašnāvība. Jeb varbūt domāt par atbildību un cerību.. bet kā to dara (?)

Veikt abortu nav aiziet un uzpīpēt, Tā tik tiešām ir, ka tev tas bērns ir galvā, tu domā ajanutomēr. Tai pat laikā (vismaz manā gadījumā) man nav bijušas šaubas, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Es zināju, ka tobrīd neesmu tam gatava, un par to man ir vēl lielāks kauns. Bet es to nevienam nekad nesaku. Ziniet kādēļ? Jo nesaprot. Tie, kuri nav gājuši tam cauri, to nesaprot.

Paldies Liene par to, ka dalījies ar šo personīgo stāstu.
Dziļi. Aizskāra mani ļoti dziļi.

Tieši, bez tirināšanās un liekvārdības.
Rakstītais piešķir jēgu tavām ciešanām un dara dīvainas lietas ar lasītājiem.
Turpini tādā garā.
Paldies!

Liene. Paldies Tev, ka uzdrošinies izklāt sabiedrības apskatei savu tik dziļi personisko un sāpīgo dzīves ceļojumu, zinot, ka mūsu sabiedrības reakcija var būt tik ļoti neviennozīmīga.
Šis tiešām ir īstais brīdis. Lai arī joprojām šī abortu jautājuma pēkšņā aktualizēšanās mūsdienās šķiet kā aina no kādas absurda lugas.
Apbrīnoju Tavu spēku. Skauju.

Paldies, Liene, par drosmi un par skaudro atklātību! Apskauju.

Personisks paldies par personisku stāstu, Liene! Un par drosmi to izstāstīt.

Tiešām, paldies. Īpaši liels paldies par to, ka pieminēji uzstādījumu "es-bērnam".

Paldies Liene!

Neatbrīvo, taču maina ciešanu formu un intensitāti, kas nav mazsvarīgi.

Spiežu Tev roku.

laikam tas mani tiešām visvairāk mulsina - 21.gs., kad cilvēkiem būtu jābūt gana daudz redzējušiem un izglītotiem, neiebraukt, ka konkrēta indivīda izvēles uz tevi nekādā veidā neattiecas, arī tāpēc, ka tu nezini stāstu un nekad nekad nezināsi visu stāstu. Es saprotu, ka ka var gribēties gudri parunāt internetā, paštaisnā idiotismā izliekoties par cilvēku, kurš nekad nav pieļāvis nepareizu lēmumu, taču nesapratīšu tos, kuri patiešām uzskata, ka viņu vienpersoniskais viedoklis varētu būt pamats, lai ar likumu ierobežotu kāda cita izvēles. bučas.

Paldies par drosmi. Spēku.

Tāpēc, ka kāds cits – populistiski noskaņoti deputāti ar kuslu morāles argumentāciju vēlas uzspiest savas lēta politiskā kapitāla celtniecības vīzijas pār 21. gs sabiedrības indivīdu izvēlēm. Teiksim, saukt nedzemdējošas sievietes par mātēm, ierobežot vai vēl vairāk traumatizēt abortu veikšanu u.c. Mēs taptu daudz labāka sabiedrība, ja beidzot kolektīvi un neatgriezeniski izvāktos no svešām gultām, virtuvēm, svariem, grāmatplauktiem, bērnistabām un ak jā, dzemdēm.

Jūsu minētajā 21. gs, kurā "ir iespējama izsargāšanās" arīdzan ir iespējama citu individuālās un intīmās izvēles neizvērtēšana, nenosodīšana un cienīšana.

Un vienīgais cilvēks ar kuru šādā brīdī saruna ir vissmagākā, godīgākā un patiesākā un pieņemtie lēmumi nav jāskaidro nevienam citam, esi tu pats. Viens pats ar savām izvēlēm. Visām. Katru vienu - gan sociāli pieņemajām, gan tām, par kurām akmeņus uzsviedīs katrs garāmgājējs. Liene ir drosmīgi ļāvusi publiski ikvienam izlasīt par savu izvēli savā situācijā, taču mums nevienam nav nekādu tiesību nosodīt viņas lēmumu.

Citējot jūsu teikto "bērniņš tādā vai citādā, bet tomēr mīlestībā tika ieņemts.. ":
Šaubos gan, ka tur kaut grama no mīlestības bijis. Īpaši jau no tēva puses, kuram autore piedēvējusi tik smagu garīgu saslimšanu kā šizofrēnija. Šizofrēniķi ir galēji emocionāli deprivēti un nedomāju, ka tādu iespējams mīlēt. Turklāt autore arī atzīst, ka tās bijušas dziļi atkarīgas attiecības, tātad runāt par mīlestību nav jēgas.
Bet tas pat nav būtiski, jo pat nemīlētam un negribētam bērnam ir tiesības dzīvot.

Par empātiju un akmeni krūtīs tāda līdzība:
Sanāk bariņš slepkavu un viens otram raud uz pleca, cik grūta bijusi izvēle un cik smagi ir nogalināt. Un, ka citiem nav tiesības izteikties par slepkavību, jo nekad nav slepkavojuši. Bet tomēr slepkavība ir mazākais no ļaunumiem, jo pretējā gadījumā noslepkavotajam būtu jāmokās ar tik briesmīgiem līdzcilvēkiem kā mēs, daudz cietušie slepkavas...

Kur nu Malējam līdz jūsu liekulības un cietsirdības pakāpei.

Antīkajā Grieķijā nevēlamus jaundzimušos ielika māla podā un novietoja aiz namdurvīm vai ielas malā. Tā kā jaundzimušais mira 'dabīgu' iemeslu dēļ, šāds dzimstības regulēšanas paņēmiens tika uzskatīts par civilizētu un legāli atbrīvoja vecākus no sirdsapziņas mokām.
Zīmīgi, ka arī tolaik ētikas jēdziena privatizētāji filosofi (tipa Vents Sīlis), uzskatīja šādu manipulāciju par progresīvu un suverēnas izvēles tiesībām. Pat atbilstošu eifēmismu bija izdomājuši - izstādīšana. Tāpat kā mūsdienās aborts (angliski-izmešana) vai tīrīšana.

Jāteic, ka mūsdienās noticis acīmredzams regress - pilnībā izveidojies bērns tiek sadalīts daļās un izmests medicīniskajos atkritumos. Pat no antīko 'ētiķu' viedokļa aborts ir slepkavība, jo bērna nāve ir vardarbīga.

Un raksta autore līdzīgi izdomā visādus fintus, lai tikai attaisnotu savu izvēli. Kā viens normāls cilvēks var aizdomāties pārkrāmēt atbildību par nonāvēšanu uz upuri, sakot, ka tā bijusi viņas vēl nedzimušā bērna izvēle?!

Manuprāt, vēl kāda lieta - eksistē šī ilūzija par to, ka "konsultācija atrisinās visu". Ne visi cilvēki ietilpst konsultējamo kategorijā, bez iespējas pašiem pieņemt lēmumu.
Konsultēšanai šādos gadījumos ir jābūt brīvprātīgai. Galu galā, arī citām sievietēm grūtniecības laikā ir dažkārt pat ļoti nepieciešams psiholoģiskais atbalsts, kurš šobrīd netiek nodrošināts bez maksas, ne tikai tām, kas dodas veikt abortu.
Kāpēc neuzlabot grūtnieču un māšu veselības aprūpi?Radīt lielāku pieejamību? Tā vietā tiks tērēta nauda (ne jau maza) obligātām konsultācijām.
Varbūt vienkārši ģimenēm ar bērniem sākt veidot valsts apmaksātu psiholoģisko palīdzību? Tur ir ļoti daudz problēmu, kad ģimenes, kurām to tiešām vajag, nevar atļauties.

Spēcīgs raksts, dziļas emocijas.

Par šo tēmu (gaidāmo likumprojektu) izrunājos šodien ar Igaunijas kolēģiem. Stāsti par sievietēm krīzes situācijās ir patiešām šausmīgi arī tur. Piemēram, ko darīt ar jaunām meitenēm - narkomānēm, kas paliek stāvoklī?
Meitene, kas nezin, ka gaida bērnu līdz 17.nedēļai, un visu šo laiku ir lietojusi ļoti smagas narkotikas. Iepriekš - pat izlēkusi pa logu. Grūtniecību ir par vēlu pārtraukt, bet viņa sola to izdarīt vienalga kādā veidā. Viņa ir nepilngadīga narkomāne, ar kuru neviens dienests strādāt negrib un nevar. Viņai nāksies piedzemdēt šo bērnu, ar visu narkomāniju, pašnāvības mēģinājumiem, ko sola atkārtot un bez palīdzības...
Kāds būtu risinājums šādā situācijā? Jā, arī Igaunijā ir krīzes grūtniecības konsultanti, ir iespējama bez maksas medicīniskā palīdzība, grūtniecības uzraudzība , labs dzemdību atbalsts, BET! Kurš rehabilitēs šo jauno māti? Palīdzēs izkļūt no tā zaņķa, kur viņa atrodas? Ja viņa pati nevēlas šo bērnu? Sit un skrāpē sev vēderu?
Un tāda nav vienīgā. Arī Latvijā ir šādas degradētas meitenes, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, un lielākai daļai dienestu par viņām nospļauties. Jā, ok, viņas varbūt tagad saglabās bērnus, bet kur tie bērni dzīvos? Ja sanāk, paciemojaties māmiņu krīzes centros, arī tur ir narkomānes un absolūti "lost" meitenes, kurām nav ne graša pie dvēseles. Pusgadu viņas pavada krīzes centrā (to LV ir ļoti maz, starp citu), pēc tam - dzīvo kā gribi.
Labi, ja nonāk līdz tam krīzes centram vispār, tur tad vismaz paēd un iegūst pirmo pusgadu ar savu bērnu drošībā un siltumā, bet tālāk dzīve ir ļoti grūta. It īpaši, ja saglabājas dzeršana un narkomānija, ja nav psiholoģiskās palīdzības. Neviens šīs mātes nerehabilitē!!!!
Tās 3 mātes, kas nomira šogad janvārī - neviena no viņām nav bijusi grūtniecības uzskaitē.
Mēs šeit runājam par ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem - un dažkārt nepietiek ar to, ka viņas tiek pierunātas saglabāt savu grūtniecību. Tur ir vajadzīga ļoti reāla palīdzība, kuras nav...

Noliecu galvu tavā priekšā.

Virzot jaunu likumu par abortiem, vajadzētu atcerēties, ka pēc kara bija ļoti daudz kaktu ''dakteru'', kas veica šo darbību un bija ļoti daudz nāves gadījumu. Toreiz PSRS bija abortu aizliegums. Kad PSRS pieņēma likumu par abortu legalizāciju, tad jaunu sieviešu bojāeja krasi samazinājās.
Vai Latvijā grib atkal veicināt nelegālos abortus? Jā. Tad ārstiem būs papildus ienākumi nereģistrētās manipulācijās... Vai vēl trakāk - visādi ''dziednieki'' pelnīs naudu uz otra nelaimes rēķina...
Cik gan īsa atmiņa! Vai varbūt neizglītotība? Varbūt tas ir tikai politisks sauklis demogrāfijas uzlabošanai ar politisku bezatbildību???...

Redakcija,

varētu varbūt dzēst komentārus, kuros ir izteikti lāsti.

ārprāts, ka tu mani saraudināji

I'm with you

Paldies autorei, ka uzdrošinājās atklāti izstāstīt savu stāstu.

"Un Lienes rakstā parādās arī vainas apziņa, kura varētu tur nebūt, ja Latvijas sabiedrībā nebūtu tādi ignoranti [..]" Kas tev liek domāt, ka vainas apziņu rada tieši sabiedrība? Labi, šajā gadījumā ārstes teiktais utt., taču ko tad, ja aborts arī bez visa nosodījuma ir psihisks un sāpīgs slogs? Un ja tā ir, tad kā to var atzīt par normālu? Cita lieta, ir momenti, kad abortam alternatīvas nav (un es nerunāju tikai par medicīniskām problēmām, tāpēc tos nevajadzētu aizliegt) - bet neesmu drošs, vai "no-one" ir bijis/bijusi tādā situācijā. P.S. Visu cieņu autorei.

Ziniet, šī svētulīgā spriedelēšana par nogalināšanu, manuprāt, īsti neiztur pārbaudi ar dzīvi.

Vispirms piesaucam Antīko Grieķiju un jaundzimušos (sic), tad moralizējam par 21. gadsimtu, kad visiem viss ir forši un sakarīgiem cilvēkiem nekad par abortu nav pat jādomā, jo visi lieto pareizo kontracepciju un ir saprātīgi un sirmi jau piedzimuši. Tad nosaucam augli un embriju par bērnu, lai nomainītu kontekstu sev vēlamajā virzienā.

Un uz tā visa fona kāda sieviete man jautā, par ko tur internetā cilvēki tā uztraucās -- viņa pa acu galam Facebook ko redzējusi. Piezīmēju, ka runā par abortiem, viņa parausta plecus un saka: "Nezinu. Mana draudzene, kura audzina divus (ļoti foršus un normālus) bērnus, pa vidu starp šiem abiem bērniem veica arī vienu abortu, jo reāli saprata, ka tobrīd pavisam mazam bērnam nav laika. Un neko īpašu par to nedomā."

Manuprāt, tā ir daudz reālāka attieksme pret to, kas dzīvē var notikt. Nezinu, vai kādam kaut ko nozīmē apstāklis, ka šī draudzene abortu, protams, veica ļoti drīz pēc ieņemšanas, bet varu saderēt, ka te būs vesela kaudze ar moralizatoriem, kas kliegs, ka tas taču varēja būt vēl trešais bērns. Varēja būt. Varēja arī nebūt. Nebija, toties bija pēc tam cits. Goda vārds, šī cepšanās par sakrālo _iespējamo_ dzīvību ir tāda tīksmināšanās ap savu nabu. Jo šim potenciālajam bērnam var piedēvēt jebkādas īpašības un pataisīt viņu par jebko. Jo, ja reālā bērna nav, nav arī robežu fantāzijai.

Fakts paliek fakts. Kamēr bērns nav piedzimis, viņš neeksistē kā bērns. To saka gan likums, gan veselais saprāts. Eksistē starpposms, kuram ne likumā ne mūsu sapratnē nav īsti laba apzīmējuma, jo mēs kā dzīvas radības nespējam īsti uztvert procesus, bet tikai punktus/stāvokļus. Tāda ir mūsu uztvere. Bet tāpēc apgalvot, ka aborts ir slepkavība (ko, starp citu, dara arī autore), ir piedēvēt sev lielāku nogalināšanas spēju kā citiem dzīvniekiem.

Tas ir tiešām apbrīnojami, cik cilvēki, nezinot kontekstu, lien ar acīmredzamu lietu deklarēšanu. Raksti ir pēc definīcijas īsi; ja jūs domājat, ka autoram vajadzētu izstāstīt visu pilnībā no A-Z, lai jūs gudri varētu māt ar galvu un visžēlīgi teikt "ā, nu, šai gadījumā varbūt tiešām aborts bija saprotams", tas norāda ne uz ko citu, kā uz ievērojamu empātijas trūkumu. Kas arī neizbrīna, jo just līdzi nedzimušam bērnam ir lieliska fantāzija, kurai atšķirībā no dzīvu cilvēku ciešanu saprašanas nav nepieciešama nekāda korelācija ar realitāti.

Nezinu, cik privāta ballīte, bet pat nezinot apstākļus, esmu gan dzirdējis, gan redzējis, ka, nerunājot par ļaunu gribu un citām lietām, eksistē pat tik triviāla lieta kā nenostrādājusi kontracepcija.

Par ko, starp citu, mūs mēdz brīdināt arī uz kontracepcijas līdzekļu iepakojuma. Tā ka neredzu īsti jēgu no visiem pārgudrajiem spriedumiem par to, kā varēja izvairīties no grūtniecības iestāšanās, jo vai tad par to ir raksts?

Tas ir aptuveni tāpat kā teikt, "visiem cilvēkiem jābūt skaistiem, gudriem un veiksmīgiem un tāpēc 21. gadsimtā nav jēgas runāt par cilvēkiem, kuriem ir kaut kā bijis jāsadzīvo ar sekām, kad viņi nav bijuši pietiekami gudri, skaisti vai veiksmīgi".

Daudz ļaunāka lieta par pašu abortu ir vainas apziņa, kas pēc tam seko. Gan paša cilvēka, gan sabierdības spiediena radīta. Vainas sajūta nes līdzi depresiju, skumjas, nežēlīgas prāta konstrukcijas - kā būtu, ja būtu… NAV jātaisa DRĀMA. Ko tad darīt mūsu mātēm, kurām padomju ārsti abortus piedāvāja kā normālu kontracepcijas metodi… Normālai sievietei bija pat 3-4 aborti… ārstu ieteikti - nu, tur aizdomas uz mazasinību, aizdomas par to vai šito... Vai vīrs negribēja tik ātri nākamo, vai vēl vienu utt. utt. Ko tad viņām tagad sirdsēstos - pakārties? Tas ka aborts pats par sevi nenāk par labi ne sievietes fiziskajai, ne garīgajai veselībai, tas skaidrs... Bet tāpēc nevajag to visu vēl vairāk dramatizēt! Bet iet pie psihoterapēta, darīt lietas, kas dzīvē rada prieku un veidot sirsnīgākas, sabilākas attiecības ar saviem partneriem un, galvenais, sevi. Lai nebūtu jānonāk tādā situācijā vairāk nekad… Paldies autorei par drosmi dalīties savā pieredzē. Novēlu izkārpīties no šī apburtā loka un atrast mieru sevī...

Linda un citi,
kad nomirsit tad neejiet pretī gaismai, bet pieprasiet ar visu savu esību atgriezties pie Avota. Ja iesit pretī gaismai, tad kā mušas iekritīsit elektriskā tīklā, kas izdzēsīs jūsu atmiņas un nonāksit viltus vecāko lokā, kas pētīs jūsu darbus un atgriezīs jūs atpakaļ uz zemi. Jūs pēc nāves var satikt Jūsu radinieki, draugi utt. kas aicinās nākt baltajā gaismā - bēdziet, tās ir lamatas Tā jūs būsit mūžīgs ieslodzītais uz šīs planētas. Šī planēta ir cietums. Tas ka jūs izdarījāt šādu rīcību bija nolemta, nu jūs sevi mocāt visu dzīvi. Un tā atkal un atkal un atkal. Jums jāatgriežas pie Avota un tad jūs būsit brīvi. Brīvi iemiesoties uz kuras planētas, dimensijas, visuma, būtnes vien vēlaties. Tas ir viss kas jums jāzin. Kam lemts saprast tas to arī izdarīs.

tam Parādniekam tak sen jau vajag vienkārši pa muti sadot :> poligāmu karalis, mleh

Paldies Liene !
Ļoti spēcīgs raksts, kas atstāj paliekošu pēcgaršu - kā tajās retajās reizēs, kad izdodas noskatīties izcilu kinofilmu, un tu cilvēks atskārt, ka vēstījumā attēlotā realitāte ir tik aficējoši iedarbīga, ka uzmirdzina apziņā domas, kas liek nofokusēties uz sevis paša dzīvoto dzīvi [ apzināto realitāti ], un uz brīdi tvert to neierastākā (spilgtākā), sensitīvākā gaismā, kas vienlaikus kalpo kā izgaismojošs fons, lai skatītu savu unikālo nokāpšanu "Ellē" , žilbinošo "Debesbraukšanu" vai, varbūt, atrašanos "Nekurzemes" vidū [ kā nu kuram(..) ], ko sekmējušas "pareizas" vai "nepareizas" izvēles; pieņemtie vai nepieņemtie lēmumi (..) kaut kādā brīdī šis dziļi personiskais teksts liek ieraudzīt mums pašiem sevi, domāt par sabiedrību kurā dzīvojam, un to - kāpēc dzīvojam(?), kas ir tas fundamentālais, vērtīgais (mūsu patības "pamatus" veidojošais) no kā mēs nekad, nekādos apstākļos neatkāpsimies(..), jo ikvienam reiz dzīvē pienāk brīdis, kad jāizslejas un jāpasaka : "Šeit es stāvu un citādi es nevaru !" , lai ko tas mums katram maksātu(..)

Paldies, Liene, par atklātību un drosmi.
Ļoti maz tiek runāts par to, ko nozīmē atbildība nelaist pasaulē dzīvību tādos apstākļos, kuri vairo ciešanas, un ko sievietei nozīmē apzināta izvēle nebūt par māti.
Lēmums izdarīt abortu tiek saistīts ar egoismu, karjerismu, atbildības trūkumu, kaut nereti tā var būt izvēle atbrīvot no ciešanām ne vien nelaikā un nevietā radušos dzīvību, bet arī sev tuvos cilvēkus, kuriem citādi būtu jāuzņemas nepanesama atbildības nasta. Seviete pieņem lēmumu, par kuru maksā ar kaunu un sirdapziņas pārmetumiem visu mūžu. Bet sabiedrība tikmēr sacer jaunu, vēl vairāk nosodošu un apkaunojošu likumprojektu un mazgā rokas nevainībā, kamēr viss izvēles smagums un emocionālais posts tik un tā paliek sievietes ziņā.

Uff. Kā jau es minēju, manuprāt, no raksta top skaidrs, ka aborta izdarīšana sagādā ciešanas jebkurā gadījumā. Tāpat tās var sagādāt arī izvēle dzemdēt bērnu nepiemērotos apstākļos. Jautājums ir par ciešanu apjomu, ilgumu un iesaistīto personu skaitu. Un tas ir atšķirīgi katrā individuālā gadījumā. Tieši tādēļ valsts nedrīkst diktēt, kad un kādiem nosacījumiem sieviete drīkst izdarīt izvēli par abortu.

Sandri, protams. Es pilnībā piekrītu laras teiktajam.

IL.ZE, man liekas, no raksta autores pieredzes ir pilnīgi skaidrs, ka aborta izvēle nebūt neatbrīvo no ciešanām.

Paldies autorei, kaut kas tik īsts sen nebija lasīts! Tas atgādina manas mammas skumjas, kura aizvien skaitīja abortā zudušo bērnu līdzās mums, piedzimušajiem. Varbūt tieši tā smaguma dēļ, kas apzīmogos turpmāko sievietes dzīvi (šķiet, tas ir neizbēgami), gribas ieteikt izvēlēties „mazāko ļaunumu” un dzemdēt. Arī – nemīlēties bez mīlestības. Bet lai met akmeni pirmais, kas bez grēka...

Cienītās Ilzes Oļiņietes! Jūs te esat vairākas, visām jums bargā un skarbā Elzas Radziņas seja no vecajiem Voldemāra Pūces "Mērnieku laikiem". Gadsimti nomainās, bet Oļiņiešu gars dzīvāks par dzīvu.

Skauju un apbrīnoju.

Paldies, ka uzdrīksties.

citādāk dīvaini, ka visi citi lohi, neprašas, šizofrēniķi, dzejnieki, ne-tēvi, bezatbildīgie, bet es pati tāda normāla

starp citu, žēl un skumji ir arī puiša, kas pašnonāvējās dēļ

Protams, jāņem vērā abu pušu pieredzes. Piemēram, arhibīskapa Jāņa Vanaga ģimenē arī gadījās tāda situācija, kurā bija jāizvēlas starp abortu vai bērnu ar iespējamā komplikācijām, sarežģītām, bīstamām dzemdībām, utt. Viņi izvēlējās neveikt abortu, un viņiem ģimenē tagad aug vesels, normāls bērns.

Nu, kuram no abiem ir taisnība, kurai pusei?

Vēl jau nav teikts, ka neizdarīs pašnāvību, dzīve jau kļūs tikai vēl tukšāka un bezjēdzīgāka. Būtu bērns, it sevišķi meita, arī džekam būtu kur fokusēties.

Paldies, mīļā, par spēku un drosmi. Tas ir pateikts īstajā laikā un intonācijā. Skauju.

Kaut kādā ziņā tu upurējies sabiedrības labā. To sieviešu labā, kurām vēl nāksies izdarīt grūtu izvēli, - kā raksta A.Neiburga. Paldies Tev.
bet ilzēm un malējiem - labi, ka nedzīvojam šariatā, šitādi būtu pirmie ar akmeņiem klāt. ja var nesaprast šādu stāstu, tad jūsus dziļi jānožēlo - nav viegli dzīvot ar akmeni krūtīs. Oļiņietei vsm bij materiālas intereses, bet jūs te nākat ar savu sāls burku - rētās bērt. dvēseles nabadzība ir vislielākā nabadzība.

http://m.tvnet.lv/article/547931

Es jau reiz rakstīju, ka esmu PRET aborta aizliegumu. Tas tiešām ir ĀRKĀRTĒJS gadījums. Visiem trim. Sievietei. Vīrietim. Bērnam. Es tikai nesaprotu kā normāli domājošs cilvēks var pateikt, ka sava bērna nogalināšana ir NORMA. Slimi. Tamdēļ arī izteicu autorei paldies par šo atklātību. Par to, ka varbūt kāda grūtniece, šo autores pieredzi, sajūtas utt ņems vērā. Tas, kas vienā mirklī var likties bezizeja, jau nākamā mirklī var būt labākais notikums dzīvē…savukārt tām, kuras sekso ar nevēlamiem partneriem - šķiet, pat Narvesenā ir nopērkamas mazās paciņas. Trīs vienā ;)

laikam tas mani tiešām visvairāk mulsina - 21.gs., kad ir iespējama izsargāšanās, neseksošana pa labi un kreisi. Es saprotu, ka abortus nedrīkst aizliegt, jo, ja grūtniecība kaitē sievietes veselībai vai bērns usg redzams ar 4 galvām… saprotu. Taču nesapratīšu, kad bērns tiek nogalināts tikai tamdēļ, ka sieviete maģistros nevarēs mācīties, negrib bērnu vīrieša ar kuru vēl vakar bija sekss vai Tērbatas ielas 2istabu dzīvoklis būs par dārgu.
Savukārt sievietēm, kuras vienkārši ir apjukušas un nezina, ko darīt, konsultācijas ar kādu zinošu cilvēku varētu glābt gan mazo, gan viņas pašas.

nogalini savu bērnu, lai neradītu ciešanas mīļākajam, vīram vai vēl kādam?

"tā var būt izvēle atbrīvot no ciešanàm" - piekrītu. sevi.
kādēļ neviena/-s nerunā (nedz "likuma ietvaros", nedz sabiedrībā kopumā) par to, lai un kā izvairītos no šādām situācijām?! manuprāt, ir jāārstē cēloņi nevis jālikvidē sekas. Vienai vienu reizi dzīvē, citai trīs un vēl vairāk…

tamdēļ jautāju Lari…

paldies par dalīšanos pieredzē.
Ceru, ka šis stāsts atturēs kādu sievieti atņemt savam bērnam dzīvi.
Man ir draudzene, kuras mammai, kad viņa bija stāvoklī ar manu draudzeni, apkārtējie ieteica no bērna atbrīvoties. Viena. Meita jau ir. Priekš kam vēl viens bērns?! Esmu pateicību parādā draudzenes mammai, ka viņa nenogalināja. Ka atļāva dzīvot. Pirmie gadi nebija tie vieglākie. Ne vienai no viņām. Toties tagad… mana draudzene jau 6 gadus kā laimīgi precējusies un audzina savu meitu :)
Lai vai kādi ir nodomi, atrunas, bailes… es tomēr to uzskatu par sava bērna nogalināšanu un esmu pret to (izņ.med.a.). Neredzu atšķirību starp 5; 6 vai 56cm.
Tajā pat laikā - esmu pret aborta aizliegšanu. Vismaz tādā veidā, kāds tas tagad ir "projekta līmenī". Ar aizliegšanu nekas nemainīsies. Un zinu, ka arī ar lielākiem pabalstiem ne'. Tas ir tikai un vienīgi sievietes tā brīža lēmums. Attieksme. Sajūtas. Un tikai. Diemžēl.

tieši tā, nav juridiski brīvi. un ārkārtīgi bieži šī juridiskā nebrīve ir saistīta ar to, ka papīri guļ atvilknēs, jautājumu izskatīšana tiek atlikta atkal un atkal, jo kāds no vecākiem, piemēram, ir izteicis vēlēšanos, ka bērni nonāktu atpakaļ pie viņiem. tad viņiem tiek dota iespēja "laboties", bet tas nenotiek un bērns uzaug bērnu namā vai tiek "juridiski atbrīvoti", kad ir jau paaugušies un daudz mazāk interesē adoptētājus. protams, visam ir jānotiek pakāpeniski, nevar vecāku tiesības atņemt vienas dienas laikā, bet neskaitāmi gadījumi, kur uzreiz ir skaidrs, ka jebkādi labošanās mēģinājumi ir bezjēdzīgi un bērni ir iemesli pabalstu saņemšanai. esmu redzējusi šo situāciju tuvplānā, tāpēc spriežu ne tikai teorētiski.

padomā par to, ko nozīmē sievietei izstaigāt deviņus mēnešus un dzemdēt negribētu bērnu. un pēc tam atdot viņu prom. kāda veida spiediens un sabiedrības nosodījums viņai būtu jāpārdzīvo par šādu soli. vai arī mēs iedomājamies, ka katra var kā grāmatās, aizbraukt uz lauku muižu, kur klusi izstaigāt grūtniecību.

"atdot adopcijai" un "simtiem ģimeņu stāv rindā uz adopciju" skan skaisti kā pasakā. realitātē, teju divtūkstoš bērnu Latvijā aug bērnu namos, simtiem no viņiem vecums ir zem diviem gadiem. viņus nenodod adopcijai, jo sistēma ir nesakārtota, lietas izskatīšana par aprūpes un vecāku tiesību atņemšanu tiek vilktas gadiem, kamēr bērni ir izauguši no adoptētājiem pievilcīga vecuma, traumēti, dzīvojot bez ģimeniskas aprūpes, pārņēmuši uzvedības problēmas un citiem, vecākiem bērniem, kas izņemti no nelabvēlīgām ģimenēm lielākā vecumā. daudz, daudz vērtīgāk būtu koncentrēties uz šīs sistēmas sakārtošanu, nekā kārtējo reizi onanēt uz abortu jautājumu

Labs.

Mīļo Džim, ienācu tikai pateikt paldies par šo rakstu, tas bija ļoti vajadzīgs. Kaut kādā ziņā tu upurējies sabiedrības labā. To sieviešu labā, kurām vēl nāksies izdarīt grūtu izvēli. Mana personiskā pieredze gan ir citāda, bet es neesmu tik drosmīga, lai to atklātu publiski. Bučas.

Nebiju gaidījusi dienu sākt ar tik spēcīgu, dzīvu un jēdzīgu tekstu. Paldies!

@Sandija Salaka

par shiim situaacijaam shobriid viestura rudziisha blogaa lietotaajs Dace nenormaali speeciigi izsakaas. taa, ka veerts palasiit ikvienam, kursh taapat kaa es naak no riigas vidusshkjiras augsheejaa gala un kuram shii visa iisteniibas brutalitaate ir teju biedeejoshi svesha. mans punkts however arii bija tieshi par to - ka shaada izoleeta iniciatiiva ir shaaviens garaam meerkjim.

pirms ko saku, virtuaali paspiezhu tev roku par shii satura publiskoshanu.

ir, kaa saki, ak, tik viegli runaat kaut kaadu nedadomaatu ideju liimenii par kaut kaadiem iedomaatiem labumiem, kas atleks kaut kaadai iedomaatai sabiedriibai, ja vien, ja vien taa preteeji instinktam un veselajam sapraatam paklausiigi izstiepsies un sarausies peec manas stabules kaa vecajos labajos laikos, kad viens bija stabulnieks, un stabuliitei burvju speeks - kaa viens sho speelee, taa visi danco.

ar sho saliidzinaajumu gribu pateikt vien to, ka tieshi tik atrauti no realitaates ir visi shie spriedeleejumi par aizliegumiem, kas balstiiti bailees un nespeejaa aptvert iisteniibu visaa taas sarezhgjiitiibaa. dzimstiibu nevar veicinaat, aizliedzot paartraukt gruutnieciibu - dzimstiibu var veicinaat, radot iespeejami labveeliigus apstaakljus cilveeka dziivei. shai zinjaa neko dizhi no dziivniekiem neatshkjiramies - lai cilveeki taapat kaa citi zveeri vairotots, tiem jaabuut dziivei labveeliigaa videe. vieniigaa atshkjiriiba ir taada, ka cilveeka prasiibas ir saliidzinoshi daudz augstaakas par dziivnieku prasiibaam, kas logjiski izriet no cilveeka saliidzinoshi daudz augstaakaa pashrealizaacijas potenciaala.

un shaadaa griezumaa jautaajums, ko, manupraat, tie muusu augstu godaajamie pasaku teetinji, taalaak nezinaadami, meegjina risinaat ar senteevu riikstes metodi, teju ironiskaa kaartaa ietver sevii jautaajumu par cilveeka iespeejaam izvairiities no neveelamas gruutnieciibas. shai noluukaa, manupraat, valsts apmaksaata kontracepcija, kaa arii plasha un pienaaciiga objektiivas informaacijas pieejamiiba (tostarp izgliitoshana) par visaam ar reproduktiivo funkciju saistiitaam teemaam ir neatnjemama dalja no cilveeka dziivei labveeliigas vides. jo seksualitaate ir universaala, bet muusu speeja izprast un menedzheet sho savas dziives jomu ir krasi atshkjiriiga, kas attieciigi ljoti buutiski ietekmee muusu labklaajiibu.

tiehi to man atklaaj arii tavs staasts. atmetot dzilji individuaalo konotaaciju, es redzu tajaa probleemas, ko ne vien iespeejams, bet akuuti nepiecieshams risinaat jau ilgu laiku. caurmeeraa, kaa jau mineeju, sheit, manupraat, ir runa par visas ar reproduktiivo funkciju saistiitaas tematikas fundamentaalu paarfokuseeshanu - sho absoluuti neizbeegamo dziives aspektu nepiecieshams apluukot izgliitiibas procesaa, piem., jo cilveeki ir jaasagato dzimumbriedumam, un liidz ar obligaato izgliitiibu skola ir vieta, kur "preventiivi" iespeejams sasniegt visplashaako cilveeku skaitu. tachu vienliidz buutiski ir nodroshinaat ikvienam cilveekam ar sho dziives jomu saistiitaas pavadinformaacijas un pavadpakalpojumu neierobezhotu pieejamiibu visas dziives garumaa (zem shii punkta ietverams arii jautaajums par kvalitaati, jo tavs staasts ne viens taklaaj informaacijas tendenciozumu, bet arii nekvalitatiivu slimniicas darbu - bez tik daudz kaa post-op apskates?! wtf...).

taa visa vietaa tas, kas notiek ar shiis abortu njemtnes starpnieciibu, ir meegjinaajums ierobezhot cilveeku iespeejas noveerst lielaa meeraa nezinjas, t.i., augshmineetaas prevencijas truukuma radiitaas sekas. un tas IR pamats satraukumam, jo tad, ja muusu valsts menedzheri nesaprot, ka no shii gala shis koks nav kustinaams, tas ir kaarteejais pieraadiijums tam, ka esam iepeerushies diezgan dziljaas ziepees.

Liene, paldies. Ir tik ļoti, ļoti smagi lasīt, kam esi gājusi cauri. Es saprotu Tavu lēmumu, lai gan vienlaikus zinu, ka pati droši vien tādu nekad nebūtu pieņēmusi. Bet tikai tāpēc, ka man vienmēr ir bijusi ļoti stipra atbalsta komanda. Atceros, man bija 17, draugs - depresīvs dzejnieks bez spējām tobrīd uzņemties atbildību, un kavējās menstruācijas. Pirms vēl gāju testu taisīt, bija 100% pārliecība, ka, ja būs bērns, viņš būs (bet neesot kopā ar viņa tēvu, tas skaidrs). Jo man bija/ir ļoti laba mamma. Un vecmāmiņa, kas man ir stāstījusi par saviem 3 abortiem, un kā joprojām par tiem domā. Nezinu, kāda Tev bija ģimene, un vai tā varēja iedot to spēku, ko nedeva, un drīzāk atņēma vīrietis. Jebkurā gadījumā, es ļoti ceru, ka kaut kādā brīdī Tu jutīsies labāk. Un, tā kā man pašai ir gan dzīvi, gan nepiedzimuši bērni (bet paši no manis aizgāja), ticu, ka tā sāpe par meiteni ar pelēkajām acīm tomēr paliks maigāka, klusāka, neuzkrītoša tad, kad turēsi rokās savu dzīvo bērnu.

Paldies, Džim, par drosmi.

Jūs pareizi sakāt ir 21.gadsimts, kas nozīmē arī to, ka aborti ir normāla lieta. Ja Jums ir problēmas to saprast, varbūt jūsu izpratnes līmenis ir palicis pāris gadsimtus iepriekš.

Un Lienes rakstā parādās arī vainas apziņa, kura varētu tur nebūt, ja Latvijas sabiedrībā nebūtu tādi ignoranti un ētikas un morāles jomā atpalikuši cilvēki kā Parādnieks un jūs, bez ironijas šoreiz.

Tas, ka jums svarīgi visai sabiedrībai uzspiest kaut kādu savu infantilo pasaules izpratnes līmeni ar akmens laikmeta morāli nenozīmē, ka jums ir tiesības likt justies un ka kādam šeit būtu jājūtas par ko vainīgam.

Stipri uzrakstīts. Paldies.

Paldies Lienei par drosmi runāt par kaut ko tik ļoti, ļoti personisku. Šī nesaudzīgā atklātība ir tieši tas, kā tik ļoti pietrūkst diskusijās par abortiem, kur aiz skaļiem vārdiem un bargiem vērtējumiem tik viegli pazūd cilvēciskais. Neviens, kas pats nav to izdarījis, nesaprot šīs izvēles smagumu.