Pirms gandrīz sešiem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas režijas programmas students Dāvis Dreimanis mācību programmas ietvaros uzņēma tīzeri savam kursa darbam – spraiga sižeta kriminālkomēdijai "Rebeka" ar Andri Keišu un Kasparu Godu galvenajās lomās. Visnotaļ brīnišķīgi inscenētais tīzeris man palicis atmiņā ne vien ar jaudīgo risinājumu, bet arī ar nobeiguma epizodi, kurā bruņotie Keišs un Gods mēģina iekļūt svešā dzīvoklī, jautājot saimniekam, vai "kartupeļus nevajag".
Kino veidošana un spēlfilmu scenāriju rakstīšana citu pienākumu vidū ietver arī pastiprinātu uzmanības pievēršanu detaļām, kas trāpīgi ietver sevī informāciju par laiku, kurā dzīvojam; pat vistriviālākā darbība, scenārista acs uztverta un ievietota stāstā, kļūst par informatīvi uzlādētu semiotisku zīmi. Stāstos par noteiktu vēsturisku laiku šādas detaļas nonāk apzināti; piemēram, savā 2012. gada īsfilmā "Četri mielasti" kā 1999. gada zīmi es filmā ievietoju tālaika seriāla "Sirdsmīļā Monika" fragmentu, savukārt par universālu "latvisko detaļu" kļuva mežģīņu sedziņa, ar ko apsegts uz skapjaugšas novietots televizors. Mana draudzene un kolēģe Marta Elīna Martinsone, gatavodama savu debijas spēlfilmu "Tizlenes", šādas laikmeta zīmes ievākusi blīvā slānī, no kā austa filmas darbības dramaturģija, – filmas varoņi telefona numurus meklē telefongrāmatiņā, zvana no taksofoniem ar telekaršu palīdzību, ar klasesbiedriem socializējas ar atmiņu klažu palīdzību.
Šādas zīmes gan ir ļoti apzinātas un mērķtiecīgi izceltas noteikta vēsturiskā perioda liecības. Par "Rebekas" kartupeļiem es šad tad aizdomājos tādēļ, ka tā ir noteikta, taču neapzināta laikmeta zīme, proti, konotācija, kuru jaunāka skatītāju paaudze, iespējams, vairs neuztvers citādi kā vien absurdu un tādēļ komisku elementu, lai arī šis elements ir nevis absurds, bet vēsturisks: vēl pavisam nesen svešinieka klauvēšana pie daudzdzīvokļu nama durvīm, lai piedāvātu kartupeļus, bija pilnīgi pašsaprotama parādība. Es uzaugu Rīgas centrā, sešstāvu mājā, un dažas reizes gadā svešs vīrietis mēdza pieklaudzināt un teikt, ka atvedis kartupeļus. Mēs citreiz nopirkām dažus kilogramus, ko viņš izkrāmēja no sava bagāžnieka, bet tad arvien biežāk atteicāmies, un arī vizītes kļuva arvien retākas, līdz izzuda pavisam.
Iespējams, šī kartupeļu tirgošanas tradīcija vēl kaut kur pastāv; es personīgi "kartupeļu vizītes" neesmu piedzīvojusi jau gadus piecpadsmit, un, par to aizdomājoties, tas nudien nešķiet efektīvs tirdzniecības veids – vest kartupeļus no laukiem uz kādu galvaspilsētas mikrorajonu un tērēt lērumu laika, lai noskaidrotu, vai vispār kāds no dzīvokļu iemītniekiem būs pircējs.
Kartupeļu "dzīvokļu tirdzniecības" tradīcija un tās izzušana ir interesanta vēl viena apstākļa dēļ – pati kartupeļu iegāde ir izzūdoša tradīcija, kā ar pārsteigumu pirms kāda laika dzirdēju šai tēmai veltītajā Latvijas Radio sižetā. Nē, kartupeļi visiem joprojām garšo, sevišķi kartupeļu formāts, ko latviski pieņemts dēvēt par "frī" – pieprasījums pēc tiem restorānos tikai pieaugot. Tas, kas izzūd, ir kartupeļu gatavošana mājās: mūsdienās arvien mazāk cilvēku vēlas tērēt laiku to mizošanai. To var darīt īpašos gadījumos, piemēram, svētkos, tāpat kā mēs tērētu laiku kāda neparasta ārvalstu ēdiena gatavošanai. Kartupeļu mizošana kā pašsaprotama ikdienas sadzīves sastāvdaļa nemanāmi izzūd no mūsu paradumu loka – un tās kultūras konotācija mainās.
Vēl viena īsu mūžu piedzīvojusi mārketinga tradīcija no deviņdesmito gadu beigām, par ko citkārt iedomājos, bija bezmaksas pusdienu piedāvāšana apmaiņā pret iespēju uzklausīt iegādājamās preces reklāmu stundas garumā. Lūdzu, izstāstiet man, ja kādam ir liecības, ka šī tradīcija vēl ir dzīva! Mārketinga shēma bija šāda: aģents ielūdz ģimeni uz bezmaksas pusdienām un pusdienu laikā sniedz prezentāciju precei, piemēram, matracim. Mana ģimene šādas pusdienas apmeklēja; ja nemaldos, tās norisinājās kādās pagrabstāva telpās "Bērnu pasaules" rajonā, maltīte bija vienkārša, taču sātīga (karbonāde ar, starp citu, kartupeļiem), pie sienas bija prezentācijas zona, kur izstādīts tirgojamais objekts – merīnvilnas segu un spilvenu komplekts, un maltītes laikā aģents mums stāstīja par šī komplekta ne ar ko nesalīdzināmo nozīmi mūsu nākotnes dzīvē. Uz pusdienu beigām mums vairs nebija skaidrs, kā līdz šim esam dzīvojuši bez merīnvilnas segām un spilveniem. Lai arī bijām ieradušies, domājot, ka esam daudz gudrāki par pārdevējiem (tiksim pie bezmaksas pusdienām pieciem cilvēkiem, ha, ha!), protams, ka no pagrabstāva telpām iznācām kā vairākus simtus latu vērta merīnvilnas segu komplekta īpašnieki. Šai mārketinga tradīcijai piemīt viss, kas vajadzīgs kino, – gan komēdijas, gan smeldzes potenciāls, gan vēsturiskā laika liecība par periodu šīs valsts dzīvē, kad tu esi ar mieru iemainīt savu laiku pret bezmaksas pusdienām, jo tavs laiks tobrīd nebūt nav tik vērtīgs kā piecas porcijas karbonāžu ar kartupeļiem. Šādu dramaturģisku epizodi vēl neesmu redzējusi Latvijas kino; varbūt arī tādēļ, ka tā bija īslaicīga tradīcija, ko daudzi nepaguva piedzīvot, līdz tā dabiski atmira.
Esmu dzirdējusi, ka atmirstot vēl cita ilgstoši pazīstama "mārketinga tradīcija" – stacijas un lielveikalu tuvumā vairs īsti nevarot satikt cilvēkus, kas piedāvā nupat veikalā nozagtas smaržas. Skaidrojums šīs parādības izzušanai mani pārsteidza: tā neizzūd tāpēc, ka lielveikali sargā savas smaržas labāk vai cilvēki vairs nenodarbojas ar zagšanu, vai citi cilvēki vairs negrib pirkt zagtas smaržas. Iespējams, notiek arī šie paralēlie procesi, bet pamatā šī parādība izzūd tāpēc, ka cilvēki arvien mazāk nēsā sev līdzi skaidru naudu.
Kopš zināma laika esmu sākusi pievērst pastiprinātu uzmanību mirkļiem, kad izdodas notvert liecības par izzūdošajām tradīcijām un tām līdznākošajām sociālajām konotācijām. Šis vaļasprieks ir valdzinošs un sagādā man zināmu, grūti aprakstāmu mierinājumu, kas ļauj man sevi kontekstualizēt laika plūdumā. Tādi mirkļi, piemēram, ir lampiņa "nesmēķēt" lidmašīnās. Smēķēšana lidmašīnā šobrīd ir kas neiedomājams, taču lidmašīnas korpusa, kurā es sēžu, detaļas ražotas un saliktas laikā, kad tā acīmredzot bija pašsaprotama sociālā norma, tikpat pašsaprotama kā šīs lampiņas absurdi bezjēdzīgā nepārtrauktā spīdēšana šobrīd. Es raugos uz lampiņu un tajā lasu mierinājumu: pasaule nepārtraukti strauji mainās un es to pamanu.
Tradīcijas mainās arī virtuālajā vidē, un šo pārmaiņu liecības es lasu virtuālās identitātes veidošanas tradīcijā. Ar zināmu prieku raugos uz mirkļiem, kad sociālajos tīklos, piemēram, instagramā vai tviterī, redzu cilvēkus, kas sevi nosaukuši kādā segvārdā, nevis īstajā vārdā – jo arī segvārdu jeb nikneimu tradīcija izzūd. Segvārdu tradīcijā vēl atplaiksnās vārgas atskaņas no "vecā interneta" laikiem, kad internets sniedza anonimitātes iespēju un deva telpu pielaikot dažādas identitātes; tā "sociālo tīklu" aizmirstās saknes aug no anonīmu čatu un forumu augsnes. Šobrīd internets ir antonīms anonimitātei, tas ir tīkls, kurā algoritmi un roboti ar manu pašsaprotamo atļauju ne vien zina visu par mani ģeogrāfiski un demogrāfiski, bet zina arī lietas par mani, ko es pat varbūt pati nezinu, piemēram, to, kādas drēbes man patīk un ko es vēlētos saņemt dzimšanas dienā; internets laipni dalās ar mani šajā informācijā ar mērķēto reklāmu palīdzību. Kādreiz tā nebija, un neapzinātās atmiņas par to es lasu arvien retākajās draugu un paziņu izvēlēs lietot segvārdu īstā vārda vietā kādā no interneta platformām – par laiku, kad lietot īsto vārdu internetā nebija pašsaprotami, par laiku, kad internets bija telpa rotaļīgumam un neformalitātei.
Ir viena izzūdoša sadzīves tradīcija, pie kuras es joprojām spītīgi pieturos, lai arī man tā brīžiem sagādā zināmas fiziskas neērtības, un tā ir dzīvošana ar malkas apkuri. Pirms pāris gadiem kādā ārvalstu kinofestivālā viens mans igauņu kolēģis, režisors, lielīgi stāstīja par nupat iegādāto dzīvokli jaunajā projektā Tallinā. Es viņam savukārt dzīvespriecīgi pastāstīju, ka joprojām dzīvoju ar malkas apkuri. Vairāki mani Rīgas draugi un paziņas dzīvo ar malkas apkuri, tādēļ nekad nebiju iedomājusies, kā tas izklausās "modernas rietumvalsts", šī Latvijas sapņa, kontekstā, taču nu to izlasīju sava igauņu kolēģa sejā, kuras izteiksme liecināja, ka es droši vien arī turu govi istabā un labierīcību vietā lietoju pagalmā izraktu bedri. Pats tu lieto bedri, Kaur, es gribēju atbildēt, šī ir apzināta izvēle, kamēr vien pilsētas domes saistošie noteikumi to neaizliegs. Jā, ziemas mēdz būt sūras, ja gadās tik aizņemtas dienas, kad nav laika no rīta izkurināt krāsni, bet šī man ir svarīga tradīcija, kuru gribu turpināt praktizēt. Tā man atgādina vienkāršu cēloņsakarību par realitāti: ja neiekurina, nebūs silti. Man šķiet svarīgi sev šo patiesību atgādināt pasaulē, kurā viss kļūst arvien virtuālāks un tālāks no realitātes sataustāmās puses: gan darbs, gan nauda, gan socializēšanās.
Semiotiskās norādes, ka pasaule kaut kad vēl nesen darbojusies mazliet citādi, pēc citiem pašsaprotamības likumiem, starp citu, mēdz arī apmest negaidītus lokus un atgriezties jaunā formā. Piemēram, izzūdošo sociālo tradīciju vidū ilgu laiku bija rokaspulksteņu nēsāšana – kopš laika noskaidrošanas funkciju aizvietojis mobilais telefons, rokaspulksteņu praktiskā nozīme izzuda, atstājot tikai estētisko. Taču nu rokaspulksteņi sāk atgriezties – nu jau viedpulksteņu paskatā. Citu interesantu loku ir apmetusi tradīcija somā līdzi nēsāt maisiņu iepirkumiem (senākos laikos dēvētu izzūdošajā vārdā par "tīkliņu") – šobrīd to atjauno zero waste kustība jeb prakse nevairot atkritumus pasaulē, un iepirkumu maisiņa nēsāšana līdzi ir pirmais solis, ko spert šīs prakses privātā iedzīvināšanā. Mainās tikai tradīcijas konotācija: kādreiz tā apzīmēja laiku, kad pasaulē nevaldīja lietu, to skaitā maisiņu, pārbagātība; šobrīd tā apzīmē cilvēku, kas ļoti skaidri apzinās lietu pārbagātību pasaulē un savā privātajā universā cenšas tai pretoties. Es ceru, ka vismaz tradīcija mājās turēt maisiņu maisiņiem būs un paliks nemirstīga latvietības zīme.
10