Decembrī savu devīto dzimšanas dienu nosvinēja Rīgas mīlīgākais arthouse kinoteātris "Kino bize", un šim notikumam par godu es sacerēju eseju par to, kādēļ filmas arī mūsdienās joprojām vērts skatīties kinoteātrī. Šos pirms Vona Karvaja filmas "Laimīgi kopā" seansa nolasītos ievadvārdus tagad piedāvāju jums izlasīt publikācijas formātā. Labi apzinos, ka šādiem poētiskiem uzsaukumiem, protams, nav nekādas praktiskas nozīmes vai tālejoša mērķa – kinoteātru apmeklējums arvien straujāk izzūd no cilvēku dienaskārtības visā pasaulē, kino skatīšanās paradumu maiņa ir dabisks process, kovida pandēmija to vēl ievērojami paātrinājusi un ir pavisam iespējams, ka diena, kad durvis aizvērs pats pēdējais kinoteātris Rīgā, pienāks jau tuvāko gadu laikā. Tāpēc, kamēr šī tumšā nākotne nav vēl piepildījusies, uzvelciet savas FFP3 aizsargmaskas un aizejiet noskatīties kādu filmu kinoteātrī – ne vien kino veidotāju un kino izrādītāju, bet galvenokārt paši sevis dēļ.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas palīdz iemīlēties. Randiņš kinoteātrī ir neparasti juteklisks: jūs varbūt vēl esat tikko iepazinušies, taču jau esat nonākuši satraucošā, erotiskā tumsā, maņas ir saasinātas, sirds ir atvērta; šķietami nejaušs pieskāriens vibrējošajā kinozāles tumsā sit ar daudz lielāku elektrību nekā restorāna vai pastaigas apstākļos. Ja blakussēdētājs filmas vidū satausta un savā no satraukuma mazliet sasvīdušajā plaukstā saņem tavu roku, tā pat nav priekšspēle – tā jau ir spēle, tās augstākais punkts, šī pieskāriena apsolījumā ir ielikts vairāk, nekā varētu apsolīt vārdos. "Mēs esam kopā gan tajā pasaulē uz ekrāna, ko slepus novērojam," šis pieskāriens saka, "gan te, šajā ķermeniskajā, fluīdiem pilnajā telpas tumsā." Kinoteātrī, galu galā, var arī iepazīties. Sastapt savu mūža mīlestību tādā kinoteātrī kā "Kino bize" ir lielāka iespēja nekā jebkur citur: šis cilvēks, pirmkārt, ir sinefils, tātad seksīgs, otrkārt, tas liecina, ka šim cilvēkam ir tikpat laba gaume un cienījama vērtību sistēma kā tev, tāpēc izredzes, ka būsiet "laimīgi kopā", ir augstākas nekā citos apstākļos.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas sniedz nereliģisku dievkalpojuma un garīgas kopienas pieredzi. Skatoties filmu vienatnē, tu redzēsi pilnīgi citu filmu nekā skatoties to kopā ar citiem skatītājiem. Spoguļneironi mūsu smadzenēs ieslēdz citu uztveres perspektīvu; mūsu smiekli sāk dzimt no cita skatītāja smiekliem, tāpat kā bailes, skumjas vai līdzjūtība; no ekrāna nākošā enerģija darbojas citādi, kad izplatās telpā, kurā ieslēgti neskaitāmi enerģētiskie uztvērēji un tālāk raidītāji. Mēs neesam izolētas būtnes, lai kā mēs tam savos depresijas uzplūdos neticētu: mēs spoguļojam cits cita emocijas, mēs jūtam cits cita enerģiju un telpas kopējo enerģiju arī tad, ja to neapzināmies; bet viens solis uz apzināšanos ir aiziet uz kinoteātri un izjust to uz savas ādas. Komunālā skatīšanās pieredze ļaus jums izsmieties par komēdiju dziļāk un baidīties no šausmu filmas vairāk. Varbūt, ja jums ir paveicies, jūs kādreiz esat nonācis tādā seansā, kad kāds skatītājs no zāles filmas vidū vairs neiztur un sāk skaļi izkliegt padomus filmas varoņiem, tādējādi atraudams vaļā neredzamu aizsprostu, pēc kura jūs visi cits pēc cita sākat aurot uz ekrāna projicēto cilvēku virzienā: "Viņš tev ir aiz muguras, uzmanies!" Ja jums ir gadījušies šādi brīži, tad ziniet: jūs esat piedzīvojuši šamanisku pieredzi, kurā esat nonākuši garu pasaulē – vienlaikus ar citiem skatītājiem esat neredzami iegājuši filmas pasaulē un tur viens otru sastapuši.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas dod iemeslu introvertiem iziet no mājām, taču bez spiediena ar kādu komunicēt. Savā ziņā šis ir īpaši aktuāls iemesls tagad, kovida pandēmijas apstākļos, kuros stipri krities vecais aristokrātiskās domāšanas mantojums sevi prezentēt ar apģērbu. Ja pēdējos mēnešus esi pavadījis lielākoties rītasvārkos vai vecās trenūzenēs un "Slipknot" t-kreklā, tad došanās uz kinoteātri tev dos ieganstu atvērt drēbju skapi un uzvilkt ko reprezentablu (vai vismaz tīru).
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas gluži vienkārši ir stilīgi. Soctīklos ievietots attēls ar tevi kinoteātrī liecina ne vien par to, ka tu dzīvo mutuļojošu kultūras dzīvi, bet arī par to, ka esi izsmalcināts. Filmas noskatīšanās kinoteātrī parasti arī nozīmē, ka tu filmu būsi redzējis ātrāk nekā citi, kas gaida tās parādīšanos digitālajās platformās; tas arī dos tev iespēju nevērīgi sarunā izmest: "Ak, tā filma? Jā, es to skatījos kinoteātrī," ļaujot sarunbiedram noprast, ka tu esi labāks cilvēks par viņu.
Īpaša bauda ir arī skatīties filmu kinoteātrī, kad uz seansu bez tevis ieradušies pavisam nedaudzi cilvēki. Pirmkārt, tu vari sajust lepnumu par savu pūlim nepieejamo, kopto gaumi; otrkārt, tu diezgan droši vari pieņemt, ka tie daži cilvēki, kas zālē atrodas kopā ar tevi, visticamāk, ir no tavas cilts – un tas ļauj uz brīdi atcerēties, ka mēs visi, lai cik vientuļi brīžiem nejustos, patiesībā esam daudzu stipru, neredzamu kopienu daļa.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas nāk par labu pašapziņai. Kinoseansā valda stingri rakstīti un nerakstīti likumi, kas liek cilvēkiem turēt muti seansa laikā un arī turēt savus spoži spīdošos nelabā izstrādājumus, ko sauc par telefoniem, izslēgtus un nobēdzinātus. Ja gadās situācija, kur kāds skatītājs aizmirst šos noteikumus ievērot, tev ir visas tiesības viņam uzšņākt ledainu apvainojumu – un jūs abi zināsiet, ka taisnība ir tavā pusē. Šādas situācijas dzīvē negadās bieži!
Lai cik pašsaprotami tas nebūtu, filmas jāskatās kinoteātrī, jo tā ir cieņa pret visiem filmas autoriem, ne tikai pret scenāristu. Filmu skatīšanās ne-kinoteātra apstākļos pat uzmanīgas skatīšanās gadījumā tomēr spēj garantēt cieņu vienīgi pret sekošanu sižetam, tātad tikai pret scenārija autoru. Bet kas notiek ar pārējiem filmas autoriem? Kā paliek ar cieņu pret operatoru, kura kompozīcijas sīkākās detaļas, rotaļas ar fokusu un citi rūpīgi izraudzītie elementi vienkārši netiek pamanīti uz mazā ekrāna? Kā paliek ar cieņu pret skaņu režisoru, kura darbs vispār nav pamanāms nepiemērotas skaņas sistēmas dēļ? Kā paliek ar cieņu pret smalkajām, rūpīgi nostrādātajām detaļām, ko savā darbā ieliek filmas mākslinieks, kostīmu un grima mākslinieks un kas nav pamanāmas uz mazā ekrāna? Kas jums liek domāt, ka jūs filmu vispār esat redzējuši, ja neesat to redzējuši kinoteātrī?
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas māca pazemību un spēju rūpēties par sevi un citiem noteiktā laika nogrieznī. Filmas skatīšanās kinoteātrī tev māca kontrolēt savu ķermeni un tā prasības; tu atceries, ka uz tualeti jāaiziet un dzēriens jāiegādājas pirms seansa, nevis jāuzskata, ka tu pašsaprotami drīksti pārraut filmas plūdumu ar pauzes nospiešanu, lai apmierinātu savas ķermeniskās vajadzības. Kinoteātrī filma kontrolē tevi, nevis tu kontrolē filmu; kinoteātrī filma tev saka: tu būsi mans vergs, nevis otrādi; es neapstāšos tikai tāpēc, ka tu tā esi iedomājies. Filmas skatīšanās kinoteātrī sagrauj ilūzijas par varu pār mākslas darbu, kura izpausme vistiešākajā mērā ir saistīta ar mūsu attiecībām ar laiku un telpu.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tas sniedz iespēju dzīvot.
Dzīve nav nekas cits kā pieredžu virkne; realitāte ar tevi nesastopas nekad un nekā citādi kā tikai caur ķermenisko pieredzi šajā konkrētajā mirklī laikā un telpā. Došanās uz kinoseansu tevi apbalvo ar īpašu pieredzi: kinoteātra pieredzi, kino skatīšanās pieredzi. Vairākas stundas tu esi klātesošs īpašā ķermeniskā, intelektuālā un emocionālā stāvoklī; tas ir intensificēts esamības sprīdis, kurā tu neesi disociējies kaut kur prom, tu esi klātesošs, dubulti klātesošs: gan savā dzīvē, gan dzīvē, kas norisinās uz ekrāna; un tu esi klātesošs attiecībās, vienmēr ļoti individuālajās, tikai tev vien zināmajās un pieredzētajās attiecībās starp tevi un filmu, ko tu skaties. Skatoties filmu kinoteātrī, mīlestība, ko tu izjutīsi pret filmas varoņiem, vienmēr būs dziļāka nekā tā, ko tu izjustu, skatoties filmu mājās. Un kādēļ lai mēs izvēlētos mīlēt vai dzīvot pa pusei, ja varam izvēlēties mīlēt vai dzīvot pilnībā?
Es pati filmas patiesībā šobrīd skatos visai reti un daļēji tieši tāpēc, ka man nepatīk to skatīšanās mājas apstākļos. Savulaik, jaunības maksimālismā, es pat biju tik drastiska, ka mēdzu atturēties no kinoklasikas skatīšanās, gaidot tā vietā pirmo iespēju ar kinoklasikas darbiem iepazīties kinoteātrī, vēlams, no 35 milimetru kinoruļļa. Šobrīd vairs neesmu tik radikāla, tomēr nevaru nepamanīt, ka daudzas mājās noskatītas filmas es pēc neilga laika vairs nespēju atsaukt atmiņā; salīdzinājumam varu minēt pirmo reizi, kad noskatījos Viskonti "Nāvi Venēcijā" – kinoseansā, no kinolentes, pārpildītā "Splendid Palace" Mazajā zālē, iespiesta ļaužu pulka vidū, kurā mēs visi no skaistuma un sāpēm bija aizturējuši elpu. Šī pieredze – pirmoreiz darbu ieraudzīt tā, kā to ir paredzēts skatīties, nevis uz nospeķota 13 collu makbuka ekrāna labi apgaismotā viesistabā – ir kļuvusi par vienu pērlīti tajā dārgo atmiņu virtenē, ko es glabāju visu atlikušo mūžu. Tāpēc skatīties filmas kinoteātrī vispirms un galvenokārt ir mīlestība pašam pret sevi.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo filmu skatīšanās kinoteātrī pati par sevi ir kultūra, sinefilu kultūra. Kā visas kultūras izpausmes, arī šī ir pakļauta visiem tiem pašiem riskiem, proti, tā izirst, aizmirstas, degradējas, iziet no modes; jau par pieaugušajiem ir kļuvuši cilvēki, kas mūsdienu audiovizuālās pārsātinātības laikmetā piedzimuši. Audiovizuāls saturs ir kļuvis par ko vairāk nekā pašsaprotamu – tā ir neatņemama mūsdienu realitātes sastāvdaļa. Filmu skatīšanās kinoteātrī kaut ko atbalso no senāku laiku ekskluzivitātes, no reti pieejamā maģiskās laternas brīnuma. Kādreiz lūkoties uz tehnoloģiski brīnumainā kārtā notvertiem gaismas nospiedumiem, kas iekonservē laiku, laikmetu, pasauli, cilvēkus, bija privilēģija. Filmu skatīšanās kinoteātrī to atgādina; atgādina, ka tu esi burvju notikuma līdzzinātājs.
Filmas jāskatās kinoteātrī, jo tā būs cieņa pret savu laiku – tev piedāvātā satura ziņā.
Mūsdienu audiovizuālā materiāla pārbagātība, protams, nozīmē arī milzīgu nefiltrētu mēslu apjomu. Filmas nonākšana kinoteātrī savukārt liecina par produktu, kas izgājis neaptverami nežēlīgam kuratoru un vērtētāju ciklam: no filmas idejas dzimšanas, finansējuma iegūšanas, gatavās filmas rašanās – līdz pat tam, ka filma skatāma konkrētajā kinoteātrī. Visā šajā ķēdē ir darbojušies cilvēki ar aprēķinu, gaumi, izglītību, vērtību sistēmu. Filmas nonākšana pie tevis šajā vakarā nav nejauša; tas ir bijis neskaitāmu cilvēku mērķtiecīgs darbs, lai jūs šovakar savestu kopā.
Galu galā: jautājums par to, vai kino jāskatās kinoteātrī vai mājās, ir tikpat savāds un absurds kā jautājums, kas ir labāk – aplūkot vecmeistara gleznu muzejā, klātienē vai apskatīt tās digitālo reprodukciju dažos pikseļos uz datora ekrāna? Filmas jāskatās kinoteātrī, jo to, kas ir kino, visbrīnišķīgāk, un tiešām es tā arī neesmu atradusi precīzāku definīciju, savulaik sarunā ar Elīnu Reiteri formulējusi kino teorētiķe B. Rūbija Riča: "Kino – tā ir telpa, pilna ar cilvēkiem, un tu ar viņiem kopā noskaties kaut ko, kas izmaina tavu dzīvi."
3