Ir kāds aspekts, kas Jāņa Norda filmas "Mammu, es tevi mīlu!" kontekstā gandarī vairāk par citiem – pat vairāk par pašu filmas kvalitāti, tās popularitāti vietējo skatītāju vidū un starptautiskajiem panākumiem (Starptautiskās žūrijas balva Berlīnes kinofestivāla skatē "Generation KPlus" ir izcils sasniegums jebkurai spēlfilmai, ne tikai Latvijas). Visvairāk priecē pašreizējā latviešu aktierkino attīstības fāze, kuru Norda filma visai skaidri izgaismo – publika pēc filmas noskatīšanās pozitīvās atsauksmes nebalsta ierastajā neviltotajā pārsteigumā, ka, skatoties filmu, "neesot pārņēmis svelošs kauns". Profesionāli veidotas pilnmetrāžas spēlfilmas ar spēcīgu scenāriju, autora rokrakstu un aktualitātes potenciālu arī starptautiskā mērogā pēdējo gadu laikā Latvijas kino ainavā vairs nav nekāds pārsteigums – "Mammu, es tevi mīlu!" priekšgājēji šajā ziņā ir gan Aika Karapetjana "Cilvēki tur", gan Jura Poškus "Kolka Cool", gan, galu galā, paša Norda debijas filma "Amatieris" (2008).
Vizuālā risinājuma ziņā filma "Mammu, es tevi mīlu!" ir "Amatiera" turpinātāja, izvēršot pēdējos gados arī līdz Latvijai nonākušo "jaunā dokumentālisma" tendenci. To raksturo mērķtiecīgs reālisms (arī filmas sižets skar ikdienišķas, piezemētas tēmas), kustīga, klātesoša kamera, kas seko cilvēka acs loģikai, taču nepārstāv neviena varoņa subjektīvo skatupunktu, ticama darbības vide, apjomīgs dabiskās, nevis mākslīgās gaismas izmantojums, sadzīviska, vienkārša dialogu valoda, daudz neprofesionālu aktieru-tipāžu, raita montāža, saprotams, skaidrs un strauji risināts stāsts. Salīdzinājumā ar "Amatieri" Nords daudz darba ieguldījis fabulas noslīpēšanā līdz punktam, kur sižetiski nav nekā lieka, taču notikumi aizrauj maksimāli daudzus. Ja "Amatiera" stāsts par mūsdienu jauniešu ikdienu, ballītēm, attiecībām ar vecākiem un vieglo narkotiku apriti bija tuvs un aktuāls tikai daļai auditorijas, "Mammu, es tevi mīlu!" aktualitātes ziņā trāpa desmitniekā: katrs no mums reiz bijis bērns un iekūlies ķezā, smagi izjūtot paralizējošas bailes un nespēju būt atklātiem pret vecākiem, tādēļ ar filmas galvenā varoņa Raimonda pārdzīvojumiem identificēties spēj visi.
Kadrs no filmas "Mammu, es tevi mīlu"
Abās Norda filmās saskatāma virkne kopīgu motīvu, kas iezīmē autoram aktuālās tematiskās kontūras: režisors grib stāstīt stāstu par sevi pašu, proti, par jaunu vīrieti, kura attiecības ar pasauli ir izmisīga cīņa par izdzīvošanu. Norda prototips ir zēns, kas ļoti grib, taču neprot dzīvot un savas impulsivitātes, nevis ļaunuma dēļ nepārtraukti nonāk likumsakarīgās nepatikšanās; viņš ir karstasinīgs, taču, iedzīts strupceļā, spēj reaģēt aukstasinīgi (uzbrukt narkotiku izplatītājam ar akmeni, kā "Amatierī" rīkojās Edgara Samīša atveidotais Viktors, vai aplaupīt dzīvokli, lai izpirktu saksofonu, kā "Mammu, es tevi mīlu!" dara Kristofera Konovalova Raimonds). Būtisks apstāklis ir tas, ka Norda varoņa rīcību motivē mēģinājums pierādīt savai svarīgākajai sievietei – draudzenei vai mammai –, ka ir viņai gana labs, un viņš to dara, kā prot, mēģinot būt vīrišķības etalons pats sev (Norda varonis ir vienīgais bērns ģimenē, audzis bez tēva, tēvoča, vectēva, brāļa vai pat kaimiņa, no kā mācīties, kādam tad īsti jābūt vīrietim – viņš ir vīrišķības autodidakts). Tie ir nepielūdzamie nosacījumi, kādēļ Norda tēls sava rakstura dēļ spētu izaugt par nākotnes noziedznieku (par kādu spiests kļūt "Amatiera" Viktors vai Norda īsfilmas "Diena brīvībā" varonis, kas izbēg no cietuma), un "Mammu, es tevi mīlu!" ir darbs, kas visai nežēlīgā gaismā parāda apstākļus, kas laupījuši šādiem cilvēkiem iespēju dzīvot "normālu" standarta dzīvi.
Kadrs no filmas "Mammu, es tevi mīlu"
Citu elementu vidū, kas iezīmē "Amatieri" un "Mammu, es tevi mīlu!" kā viena un tā paša stāsta divas versijas, jāmin varoņa attiecības ar lielpilsētu – daudz darbības risināts eksterjerā, pilsētvidē, kurā var notikt jebkas; abi stāsti ir par jauna vīrieša iniciāciju un mācības gūšanu; tiek replicēts vientuļās, valdonīgās mātes tēls, kas pūlas dēlu mākslīgi virzīt "normalitātes" virzienā – liekot trenēties sportā vai spēlēt orķestrī; galveno varoni raksturo pastāvīga vēlme dumpoties un problēmas ar autoritāti (vecākiem, priekšnieku, pedagogiem); tēva figūra šajos stāstos ir absolūti anonīma; abās filmās parādās svešs vīrietis, kas mēģina ienākt mātes dzīvē un ko dēls ir spiests formāli pieņemt, taču uzreiz tiek novilkta svītra un pret viņu ieturēta distance. "Mammu, es tevi mīlu!" sniedz jaudīgu un ļoti apsūdzošu skaidrojumu Norda varoņa agresijai pret mammas pielūdzēju (kam "Amatierī" Viktors pat uzkliedz: "Nekāds tēvs tu man neesi!") – šis svešais elements ir visu melu sākums ģimenē, jo māte ir tā, kas pirmā melo dēlam, ejot satikt vīrieti un tādējādi neviļus nodrošinot arī dēlam tiesības risināt grūtības ar melošanas palīdzību. Pie fundamentālās nespējas saprasties vienam ar otru un brāķētās metodes (meliem), kā risināt problēmas dzīvē, ir vainīgi tieši vecāki, kuru dēļ Raimonds no "Mammu, es tevi mīlu!" nākotnē, iespējams, kļūs par narkotirgoni Viktoru no "Amatiera" vai nonāks cietumā kā "Dienā brīvībā". Tomēr Norda vēstījums ir optimistisks, viņš tic otrajai iespējai, izdevībai sākt attiecības no jauna gan ar dzīvi, gan cilvēkiem, tādēļ abas pilnmetrāžas filmas beidzas ar galvenā varoņa izteikto jautājumu un pastiepto roku pret savu svarīgāko sievieti: uzstājīgu lūgumu pēc piedošanas, sapratnes un pieņemšanas atpakaļ, dumpīgā zēna nopietno lūgumu ņemt vērā to, ka filmā aplūkoto notikumu laikā varonis ir pieaudzis.
Kadrs no filmas "Mammu, es tevi mīlu"
Filmā ir arī vairāki uzkrītoši motīvi, kas mudina "Mammu, es tevi mīlu!" pasludināt par vietējo līdzinieku Fransuā Trifo 1959. gada šedevram "400 sitieni". Lai arī filmām ir atšķirīgas intonācijas, tās abas aplūko jauna pusaugu zēna neprasmi dzīvot, kas sakņojas brāķētā ģimenē kā nederīgā fundamentā. Zēns neprot dzīvot, viņš prot tikai izdzīvot, un izdzīvošanas spēki šajā raksturā mutuļo tik spēcīgā koncentrācijā, ka neizbēgami noved pie katastrofas. Abas filmas jūtīgi un precīzi atspoguļo bērna pasaules izjūtu, līksmas, draiskas delverības apziņu, kopā ar draugiem darot "ko aizliegtu", nesaprašanos skolā, dziļo bērna laimi tajos brīžos, kad ģimenei izdodas uzturēt harmonijas ilūziju, piesātināto traģisko mirkli, kad ģimene vēršas pret tevi, tādēļ jāizvēlas aizbēgt no mājām, absolūto atstumtības sajūtu, kad neviens tevi nesaprot. Abās filmās ir tādi elementi kā kriminālnozieguma klātbūtne, labākais draugs – nozieguma impulss, izcila, ļoti organiska galvenā varoņa aktierspēle (Kristofers Konovalovs kā mūsdienu Žans Pjērs Leo), galvenais varonis kā paša režisora prototips, kā arī "skrējiens uz jūru" – ne vien ļoti gaumīgs un uzkrītošs Trifo filmas citāts, bet vienlaikus arī Norda režisoriskais "paraksts" jeb elements, kas parādās arī "Amatierī" un "Dienā brīvībā": mazais puisēns varbūt ir izaudzis, taču tāpat turpina bēgt prom no nepatikšanām pretī cerībai uz sapratni un piedošanu.
Filma "Mammu, es tevi mīlu!" ir labs, ļoti vienkāršs, nesamocīts autorkino, patiess un organisks darbs, ko neskar dilemma – vai laba filma, kas ir mākslas darbs, var būt saistoša ļoti plašam skatītāju lokam. Filmas varoņi, viņu raksturi, ilgas un ideāli ir tuvi un saprotami, šie varoņi ir dzīvi, nevis uzrakstīti, tādēļ tie nav melnbalti, bet ar cilvēcīgu un duālu dabu. Norda darbs ar neprofesionālajiem aktieriem, sevišķi bērniem, pārnesot uz ekrāna dabisku, ticamu cilvēka organiku, pierāda augstas raudzes profesionalitāti. Bez izcilā Kristofera Konovalova par labu, reālistisku spēli jāuzteic arī Matīss Livčāns, Haralds Bārzdiņš un citi neprofesionāļi. Uz šī fona vienīgā disonējošā aktierspēles metode ir Raimonda mātes atveidotājai Vitai Vārpiņai, kurai ir ļoti sarežģīta loma – klišejisks neirotiskās vientuļās mātes tēls, kas dēlam nepārtraukti ko pārmet (un jau filmas pirmajās minūtēs iezīmē nesaprašanās apvārsni, sodot dēla labi iecerēto impulsīvo patstāvīgo rīcību), lai arī dēlu mīl. Atšķirībā no teātra nesabojātajiem neprofesionāļiem, kas neko sevišķu nespēlē, vien atbrīvoti un tāpēc ticami eksistē telpā un dialogā, Vita Vārpiņa par varītēm savu varoni cenšas kā "interpretēt". Iespējams, režisoram, turpinot uzņemt filmas, jāpievērš lielāka uzmanība metožu atšķirībai – kā strādāt ar neprofesionāļiem un kā salauzt teātri profesionālajā aktierī. Tomēr arī Vita Vārpiņa cienījami tiek galā ar vissarežģītāko filmas lomu – arhetipisko, simbolisko protagonista Māti, kas iedēsta bērnā nepārejošu vainas sajūtu, kuras dēļ atlikušo mūžu tā rīcību nereti motivē bailes, nevis veselais saprāts.
Viens no filmas trumpjiem ir gaumīgos apjomos dozētais spēcīgais, smalkais humors, piemēram, sociālās pedagoģes ierakstītā piezīme Raimondam, ka tas "baidīja meiteni ar krūšturi", vai filmas komiskākā epizode policijas iecirknī. Šāds humors vienlaikus ir arī trāpīga, patiesīga refleksija par savu laiku, kas ļaus filmai būt aktuālai arī pēc daudziem gadiem, kad nākotnes skatītājs tieši šādās komiskajās reālijās saskatīs godīgu liecību par šodienu.
Skatītājiem, kas vēlas izprast Norda filmas līmeni un aktualitāti starptautiskā mērogā, varu salīdzinājumam ieteikt noskatīties brāļu Dardēnu 2011. gada filmu "Zēns ar divriteni" (Le gamin au vélo), kas gan estētikas, gan sižeta ziņā ir līdzīga interpretācija "Mammu, es tevi mīlu!" tēmai – jaunībā nokļūt ziepēs ir ļoti vienkārši, un ikviens bērns kaismīgi ilgojas tikt mīlēts. Stāsts par zēnu, kas aiziet no mājām, galu galā, ir sens kā pasaule. Nords šo fabulu spējis risināt raiti, aizraujoši, rotaļīgi, ticami un ar humoru, neļaujot pamanīt brīdi, kurā tas pēkšņi ir kļuvis smags stāsts par vainu, nodevību un sirdsapziņu. Filmas noslēgums jeb beigu akords ir optimistisks, taču tas nav vienkāršots, frivols happy end – tāds nemaz nav iespējams filmai par skaudrām, sāpīgām un aktuālām tēmām, atklātai liecībai par šo laiku un režisora privātajiem dēmoniem.
2