Pēdējās divas nedēļas esmu pavadījusi mazliet kā mūks, zināmā mērā noslēgusies no pasaules un veltot visai daudz laika neauglīgām pārdomām par ciešanu dabu. Pirms divām nedēļām piedzīvoju šķietami ne pārāk nopietnu plānveida operāciju, par kuru ārsts, jautāts par pēcoperācijas periodu, nevērīgi atmeta, ka "dažas dienas būs jāpadzīvo mājās". Pagājušas divas nedēļas, un es joprojām turpinu dzīvot mājas režīmā, bez prognozes, kad kļūs labāk, ciešot pastāvīgas pēcoperācijas sāpes, ko neizdodas remdēt nedz ar recepšu, nedz bezrecepšu zālēm, nedz ar CBD produktiem, nedz meditāciju, nedz spēka domām no labu vēlošiem cilvēkiem. Šo nedēļu laikā esmu jau pieradusi pie šīs jaunās, šausmīgās pasaules. Ērti sasniedzamā vietā turu dvieli, kurā cirst zobus, lai tajā apslāpētu sāpju kliedzienus un kaimiņi uz šķietamās slepkavības vietu neizsauktu policiju. Sāpju lēkmju brīžos esmu iemanījusies ātri pagrābt telefonu un atvērt feisbukā "Watch" sadaļu, kurā feisbuks jau man gādīgi sagatavojis kārtējo videorullīti ar komisku mājdzīvnieku uzvedību; gadās, ka kāds īpaši lustīgs kaķis, kas smieklīgi noveļas no dīvāna un uzkrīt virsū neko ļaunu nenojautušam sunim, spēj pat uz veselu sekundes trešdaļu novērst manu uzmanību no tā mirkļa fiziskajām ciešanām. Esmu visai maz strādājusi; darbi, kas senāk aizņemtu vienu līdz divas dienas, šobrīd aizņem četras līdz piecas. Prāts ir ļoti izklaidīgs, tas šobrīd koncentrējies tikai uz dažādu sāpju mazināšanas risinājumu domāšanu, intelektuālākus uzdevumus atbīdot fonā kā mazāk būtiskus. Vientuļajā sāpju salā, kurā esmu dzīvojusi pēdējās divas nedēļas, gan iekšēji, gan ārēji noticis tik maz, ka salasīšu šajā slejas groziņā to pašu mazumiņu un izstāstīšu jums visu, kas ar mani šajā laikā noticis.
Esmu noskatījusies vairākus svaigus netfliksā pieejamus seriālus, ko varu rekomendēt arī citiem. Viens no tiem ir "Kominska metode" ("The Kominsky Method") ar Maiklu Duglasu galvenajā lomā. Seriāls vēsta par diviem draugiem: vienam ir pāri 70, otram pie 80. Visi seriāla varoņi diezgan daudz apspriež (un arī piedzīvo) dažādas veselības problēmas; viņiem ir arī romantiskā un seksuālā dzīve ar visu no tā izrietošo sirsnības un komēdijas dramaturģisko potenciālu. Šīs tēmas skatīties ir ļoti atsvaidzinoši un aizraujoši, tāpat kā lūkoties uz cilvēkiem, kas nav jauni un pēc vienas piegrieztnes skaisti. Otru seriālu varētu tulkot kā "Pozitīva sajūta" ("Feel Good"), un tās scenārija autore ir arī galvenās lomas atveidotāja Meja Mārtina – trīsdesmitgadniece, kas kopš 13 gadu vecuma nodarbojas ar stāvkomēdiju, pārvarējusi heroīna atkarību, par sevi reflektē fenomenāli atklātā un vienlaikus asprātīgā veidā, ir nebināra personība (bet neiebilst, ja kāds viņu nosauc sieviešu dzimtē, tāpēc izvēlos tā darīt, jo man šobrīd pietrūkst intelektuālās kapacitātes izbrist gramatiskos džungļus, kas latviešu valodā sazeļ nebināru cilvēku pieminēšanas gadījumos). Meja šajā visnotaļ īsajā divsezonu seriālā, kurā spēlē fikcionalizētu sevis versiju, ne vien trausli atklāj daudzas sava patiesā dzīvesstāsta detaļas, bet talantīgi un trāpīgi atspoguļo veselu virkni aktuālu mūsdienu tēmu – atkarības un traumas ģenēzi, līdzatkarīgu attiecību problemātiku, seksuālās identitātes meklējumus, kā arī, piemēram, palīdz labi izprast, kas tad īsti ir šis mīklainais zvērs – "nebinārs cilvēks". Jā, mūsdienu seriālu kvalitātes latiņa ir satriecoši augsta.
Esmu izlasījusi biedējošu rakstu par pieaugošo NLO problēmu, par ko ziņo Pentagons. Jāteic, es pat bērnībā neticēju citplanētiešiem vai potenciālam to iebrukumam (pat ja citplanētieši kaut kur ir un pat ja tie ir intelektuāli augsti attīstīti, vai tiešām viņiem nebūtu nekas labāks darāms?), bet pēc šī raksta izlasīšanas tagad lāgiem, lai vingrinātu iztēles spējas, iedomājos par tādu iespējamību. Kā jums liekas, vai naratīvs par citplanētiešiem, kas vēlas kaut kā apdraudēt mūsu planētu, varētu beidzot palīdzēt apvienot visus planētas iedzīvotājus vienoti domājošā kolektīvā? Varbūt tas būtu veids, kā pārtraukt karus un konfliktus? Galu galā "kopīgā ienaidnieka" naratīvs ir tradicionāls veids, kā izmanīgi valdnieki mēdz novērst sabiedrības uzmanību no iekšējiem konfliktiem.
Jūnija "Rīgas Laikā" intervijā ar Arni Kaktiņu savukārt izlasīju pesimistisku viedokli, ka viņš veidojumam "Latvijas valsts" nedodot vairāk par kādiem gadiem divdesmit, ja turpināsies pašreizējie procesi un tendences. Tā kā "Rīgas Laiku" mēdzu lasīt pirms gulētiešanas, miegs tonakt bija stipri nemierīgs.
Esmu arī noklausījusies vairākus audiālus Latvijas produktus, kurus citādi, iespējams, nebūtu dzirdējusi. Pirmkārt, esmu noklausījusies pa sērijai no pāris Latvijā radītiem podkāstiem. Es neklausos podkāstus, taču saprotu, ka tā ir vesela kultūra, kas jau kādu laiku atnākusi arī līdz Latvijai ne tikai klausīšanās, bet arī to radīšanas ziņā. Šobrīd gandrīz visi, kam vien nav slinkums, veido podkāstus. Viens no tiem, ko noklausījos, saucas "Lielās sekspektācijas", to veido Ance Tarvida, un, kā no nosaukuma noprotams, tas veltīts dažādu seksuālās dzīves aspektu pētīšanai. Sērija, ko klausījos, bija veltīta poliamorijai. Tā bija visnotaļ interesanta, jo raidieraksta veidotāja bija atradusi veselus piecus (pēc balss spriežot, apmēram vienas paaudzes) cilvēkus, kas dalījās personīgajā pieredzē par poliamoru attiecību praktizēšanu Latvijā. Ja es būtu sērijas režisore, es gan būtu to stipri īsinājusi, jo 80% gadījumu intervētie cilvēki uz jebkuru jautājumu atbildēja ar pamācību: "Visu laiku vajag komunicēt!" Lai arī viņu teiktais ir nenoliedzama patiesība, tās banalitāte ar laiku sāka kaitināt. Tomēr raidieraksts manī raisījis visnotaļ ilgstošas pārdomas; kaut kas lietišķajā, veselīgajā, pat tehniskajā veidā, kā intervētie poliamorijas piekopēji par savām attiecībām runāja, radīja iespaidu, ka tā ir nevis vienkārši margināla attiecību forma atsevišķiem dīvaiņiem, bet gan, iespējams, pieaugoši populārs nākotnes attiecību modelis, kurš, skaties, kā gribi, var izrādīties konstruktīvāks par monogāmiju, kas glabā sevī gan ģimenes vardarbību, gan greizsirdību, gan citus emocionālo audzēju aizmetņus. Otrs podkāsts saucas "Stāvi pie ratiem", to veido Lauma Vītola un Elza Rāma, un tas veltīts dažādiem mātišķības aspektiem. Podkāstam ir simpātisks pārsteiguma formāts – ieraksta laikā abu jauno māmiņu bērni, kā var dzirdēt, ir turpat netālu un regulāri iejaucas ierakstā, un tas konceptuāli, manuprāt, ir visilustratīvākais komentārs mātišķības tēmai.
Vēl esmu noklausījusies vairākus svaigus Latvijas mūzikas albumus. Lai arī latviešu hiphops mani lielākoties īpaši neinteresē, neviļus sāku klausīties repera Eliota jauno albumu "Stulbais reps". Tas mani tik ļoti pārsteidza, ka uz karstām pēdām uzreiz noklausījos albumu vēl vairākas reizes. Tajā Eliots ironizē par reklāmistiem ("Reklāmistu balle"), bijīgi apdzied spēcīgas biznesa sievietes ("LinkedIn meiča"), raizējas par neētisku tirdzniecību ("Kokaīns un avokado") – kopumā tas ir pārsteidzoši woke albums. Visvairāk mani iepriecināja skaņdarbs "Stabili ienākumi", kurā Eliots definē Latvijas vidusšķiru – tas ir tad, kad nav "jāizvēlas starp pārtikas iegādi un rēķinu apmaksu". Otrs albums, ko esmu noklausījusies vairākkārt, ir ansambļa "Alejas" albums "Austrālija". Abus albumus esmu klausījusies arī ar mērķi mazināt savas fiziskās sāpes. Eliota daiļrade palīdz novērst uzmanību ar humora palīdzību, savukārt "Alejas" spēj atgādināt, ka pasaulē joprojām ir arī skaistais.
Visbeidzot, esmu noskatījusies dokumentālo filmu "Traumas gudrība" ("Wisdom of Trauma"), kas atrodama šeit. Tā iepazīstina cilvēkus ar vienu no šī laika praviešiem, fenomenālo personību – ārstu Gaboru Matē, kas pasaulē ir viena no vislielākajām autoritātēm saistībā ar atkarību ārstēšanu un traumas jēdziena izpratni. Viņa grāmata "Izsalkušo rēgu zemē", cerams, kādu dienu tiks tulkota arī latviski. Tiem, kas to nelasīs, varu rekomendēt noskatīties "Traumas gudrību", kas koncentrētā veidā pieskaras Matē grāmatas pamattēzēm. Vēl Matē lekcijas un intervijas blīvā slānī pieejamas jūtūbē. Vairākkārt esmu skatījusies, piemēram, šo runu. Matē ir viens no tiem cilvēkiem, kura esamība ienesusi neizdziestošu gaismas avotu manā dzīvē jeb, kā filmā saka viens no tās varoņiem: "Kad iepazinos ar viņa darbu, es sapratu, ka… neesmu slikts cilvēks." Gabors Matē un viņa sekotāji liek ticēt pasaulei, par kuru ir vērts cīnīties, sapņojot par jaunu sabiedrību – tādu, kas piedzīvojusi žēlsirdības revolūciju un kurā mēs ieraugām cilvēku, nevis problēmu. Visas atbildes ir mūsos – kādam vienkārši mums jāuzdod pareizie jautājumi. Varbūt šī jaunā pasaule arī tad būs spējīga pārdzīvot to citplanētiešu iebrukumu.
6