Autores foto.
 
Sleja
15.03.2021

Oda maniem īpašajiem draugiem

Komentē
2
Saglabā

"Lūdzu, piedod," es ar izmisumu un nožēlu čukstēju, lūkojoties viņas izmocītajā, nedzīvajā sejā. "Es tiešām, tiešām tā negribēju." Viņa neatbildēja, un es turpināju atvainojoties griezt nost viņas sakaltušās, dzīvību zaudējušās lapas. Es biju nobendējusi savu papardi, turklāt šī nebūt nebija mana pirmā sakāve.

Man gribas domāt, ka esmu no cilvēkiem, kam piemīt "zaļie pirkstiņi" – es mīlu telpaugus un man visā visumā padodas to kopšana, taču istabas paparde man joprojām ir nesasniegts personīgais istabas zemkopības senseja līmenis. Neviens no maniem mēģinājumiem pievienot savai dzīvokļa oranžērijai papardi nav bijis sekmīgs. Mēs vienkārši nesaprotamies. Mums atšķiras vērtību sistēma un politiskie uzskati. Vislaimīgākā paparde, ko esmu pazinusi, piederēja kolēģei, kas to atnesa uz mūsu kopīgo darba kabinetu no citas ēkas. Mūsu kabinetā nekad neiespīdēja saule; tā drēgnās, miklās sienas klāja pelējums, kas saēda apmetumu un vēlmi priecāties. Pēc dažām nedēļām šī kabineta mitrajā pustumsā mēs, cilvēki, pavisam sanīkām, sākām klepot un sarunājāmies galvenokārt par nāvi. Paparde toties sajūsmināti sazēla vairāku kvadrātmetru kuplumā, acīmredzot uzskatīdama jauno mājvietu par kūrorta apstākļiem.

Attiecības ar telpaugiem ir vēl viens apstāklis, ko ietekmējusi pandēmija. Varu saskaitīt vismaz piecus draugus, kas minējuši, ka pēdējā gada laikā sākuši mērķtiecīgi iegādāties augus, lai arī senāk viņiem tie bijuši samērā vienaldzīgi. Lielākoties ar šo informāciju draugi dalās visai bikli un piesardzīgi, it kā viņu pēkšņā interese par telpaugiem liecinātu par nenovēršamu veselā saprāta zaudēšanu. Sava deva taisnības tur ir: pēkšņa vēlme pēc telpaugiem var būt instinktīva vēlme uzlabot savu mentālo pašsajūtu. Saskaņā ar kādas amerikāņu universitātes pētījumu slimnieki atkopjas ātrāk, ja viņu palātās atrodas telpaugi. Salīdzinājumā ar palātām, kur telpaugu nebija, šiem pacientiem ir zemāks asinsspiediens, mazāks nogurums un trauksme, viņiem nepieciešams mazāk pretsāpju līdzekļu un viņi no slimnīcas tiek izrakstīti ātrāk. Savukārt beļģu zinātnieki izpētījuši, ka telpaugu novietošana darbavietā samazina nogurumu, saaukstēšanos, galvassāpes, klepu, iekaisuša kakla un pat gripas simptomus. Toties angļu pētnieki konstatējuši, ka studentiem un skolēniem ir par 70% augstāka koncentrēšanās spēja, ja klasē viņu redzeslokā atrodas telpaugi; arī lekciju apmeklējums pieaug, ja telpās atrodas augi.

Šī informācija, domājams, nevienu nepārsteigs, tā šķiet intuitīvi pareiza. Mūsu maņas ir kalibrētas izdzīvošanai dabā, atsvešinājums no tās ir ļoti nesena parādība. Telpaugi ir nomierinošs atgādinājums par pasauli, kas nav virtuāla, par pasauli, no kuras esam nākuši.

Telpaugi uzlabo noskaņojumu, produktivitāti, koncentrēšanās spējas un radošumu, samazina stresa, noguruma un slimību simptomus, palīdz attīrīt gaisu, samazina skaņas piesārņojumu, piešķir telpai dvēseli, palīdz cīnīties ar vientulību un depresiju, sniedzot iespēju rūpēties par dzīvu būtni un tādējādi piešķirot cilvēkam pienākuma apziņas, jēgas un gandarījuma sajūtu, jo īpaši, redzot, kā augs stiepjas garumā vai pat uzzied. Tie ir izpalīdzīgs risinājums slinkiem interjera dizaineriem, kas spēj aizlāpīt telpas nemīlīgumu ar pāris stratēģiski novietotiem puķupodiem. Daži gan iet vēl tālāk.

Telpaugi, tāpat kā mājdzīvnieki, ir cilvēciskā paradoksa ilustrācija. Mēs uzcēlām sev komplicētas un labiekārtotas daudzstāvu alas, lai nebūtu jāguļ uz zemes starp augiem un dzīvnieki mūs neaiztiktu. Tad mēs alās sanesām atsevišķus, no zemes izceltus augus un ielaidām tajās maza izmēra plēsējus, grauzējus, putnus un rāpuļus. "Es tevi piejaucēju, daba," mēs neapzināti sakām, skatoties uz akvārijā ieslodzīto zivi, uz podā iespiesto miniatūro cipresi.

Daļa no telpaugu valdzinājuma ir arī to noslēpumainība. Tie apdzīvo neskaidru teritoriju nogrieznī starp mājdzīvnieku un mēbeli. Tie it kā pilda funkcionālu uzdevumu – izdaiļot telpu, taču vienlaikus tie ir dzīvi un ar tiem var izveidot attiecības. Tie kustas un dejo. Varbūt arī klausās, dzird un jūt. Varbūt tiem ir viedoklis par mums. Citreiz man tas ienāk prātā, kad skrūvēju pie dzīvokļa vienīgā saulainā loga kārtējo jaunizgudroto plauktu sistēmu, lai nodrošinātu saviem draudziņiem-audziņiem pēc iespējas labāku un saulaināku dzīvi. Nez vai jūs mani arī kaut kā apzināties? Vai es jums vispār patīku? Vai paparde nokalta tāpēc, ka es viņai tik ļoti nepatiku, ka viņa nolēma labāk mirt nekā dzīvot kopā ar mani? Visticamāk. Tas ir vienīgais loģiskais izskaidrojums.

Es mēdzu izjust instinktīvu dvēseles radniecību ar cilvēkiem, kam mājās ir daudz telpaugu. Cilvēks, kas dzīvo kopā ar lielu skaitu augu, ir savējais. Šī sajūta ir līdzīga atslābuma sajūtai, kas piemeklē, kad tumšā vakarā, ejot mājās, tev pretī nāk draudīga vīrieša figūra, taču tad tu ieraugi, ka ar viņu kopā iet suns, un nomierinies – cilvēks, kam ir suns, taču diez vai spēj būt ļauns. Tāpat ir arī ar augu mīlētājiem. Dzīve kopā ar augiem paver sīkas, slepenas durtiņas uz tādu īpašu neapzinātu gudrību, uz cerības piestrāvotu dzīvi. Augi dod cerību. Viņi nokalst, sadīgst, uzzied, nozied, apsakņojas, izstīdz, sakuplo un caur to visu savā īpašajā valodā ar mums sarunājas. Iespējams, tas, ko viņi mums saka, ir vecāks par mums, vecāks par viņiem pašiem: dzīve turpinās.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!