Šīsnedēļas sleju vēlos veltīt jauniem cilvēkiem, kas šajā rudenī plāno pirmoreiz uzsākt studiju gaitas. Viņu turpmākie gadi nebūs viegli, pirmkārt, tādēļ, ka studiju procesu joprojām ietekmēs pandēmija ar visām tās blaknēm, otrkārt, jaunība vispār nav viegls laiks. Esmu zināmā mērā atvieglota, ka daļa no tās ir aiz muguras un esmu no tās iznākusi dzīva. Iedomājos, ka varbūt topošajiem pirmkursniekiem noderētu tāds kā apkopojums ar atbildēm uz dažādiem bieži kolektīvi nodomātiem jautājumiem, kas jauniem cilvēkiem var rasties, iesoļojot maģiskajā laikmetā, ko vēlāk iekšējie historiogrāfi apzīmēs ar vārdu savienojumu "studiju gadi".
Vai mana izglītība kaut kur vispār noderēs? Kāda jēga no tā diploma? Mūsdienās taču nepārtraukti dzimst jaunas profesijas, arī pieprasījums pēc tā, kas aktuāls darba tirgū, var strauji mainīties. Varbūt vispār nestudēt?
Labāk studēt. Tev vēlāk dzīvē noderēs viss, ko tu būsi apguvis. Lai arī šobrīd strādāju ar tekstiem un kino, pati pirmā studiju programma, kur aiz neziņas un mulsuma pēc vidusskolas iestājos, bija kultūras socioloģija. Socioloģijas priekšmetos apgūtās prasmes man ļoti paplašinājušas apvārsni, turpmāk dzīvē strādājot ar informāciju, un esmu par tām pateicīga.
Neiegūtai vai nepabeigtai augstākajai izglītībai, kas pamesta intereses vai laika trūkuma dēļ, piemīt risks pārvērsties spokā, kas tev pastāvīgi, ķēdes grabinādams, velkas aiz muguras un traucē dzīvot. Sākumā to nejūt. Varbūt kaut kas viegli iesmeldzas sirdī, kad tavi bijušie kursabiedri dabū diplomus, bet to var norīt. Tad paiet vēl drusciņ laika un tu pamani, ka neiegūtā augstākā izglītība sāk stipri ietekmēt pašapziņu, bet, kā vēlāk izrādīsies, pašapziņa ir pamats tavas dzīves laimīguma ēkai. Taču, jo ilgāks laiks pagājis kopš studiju pamešanas, jo grūtāk tajās atgriezties.
Ir normāli studiju laikā aptvert, ka tas, ko tu mācies, nav tavs aicinājums. Bet studijām arī nav jāpiepilda tik fatālas un kategoriskas gaidas. Studējot mēs iemācāmies mācīties; meklēt, apgūt, kritiski izvērtēt informāciju; strukturēt un artikulēt domu; cienīt un atšķirt izglītību un izglītotus cilvēkus no tādiem, kas par tiem izliekas. Man ir brīnišķīgas ziņas: pēc šīs studiju programmas tu vari iestāties citā un studēt vēl, pavisam ko citu, un tas tavas izredzes mītiskajā un mūžam mainīgajā "darba tirgū" tikai paplašinās.
Es ļoti bieži par daudz ko jūtos apjucis. Vai tas ir normāli?
Jā.
Man nedēļas nogalē jāuzraksta referāts, taču sestdien man arī ieplānota ļoti svarīga ballīte. Vai labāk iet uz ballīti vai rakstīt referātu?
Uhh, ļoti smags un svarīgs jautājums. Ja paceļam šīs dilemmas likmes, tad jautājumu varētu formulēt arī šādi: vai svarīgāk studiju laikā iegūt labas atzīmes vai nodibināt kontaktus, tostarp ciešas draudzības, kas ilgs, iespējams, visu atlikušo mūžu? Raugoties uz to no šādas perspektīvas, ballīte nav nebūtisks notikums. Taču arī tavs mācībām atvēlētais laiks ir svarīgs. Es teiktu, ka tevi dzīvē gaida lielas lietas, ja tu pagūsi gan uzrakstīt referātu, gan apmeklēt ballīti. Tev talkā nāks tava jaunība, kas panes negulētas naktis, it kā tās būtu kaut kas normāls.
Vai es turpmākajā mācību gadā būšu tikpat entuziastisks kā septembra pirmajā nedēļā?
Nē. Ienirsti šajā pacilājuma sajūtā un izbaudi to, jo tā pēc dažām dienām beigsies. Ja gribi par sevi vēlāk kārtīgi izsmieties, tad pirmajās mācību gada dienās dod sev dažādus ar mācību procesu saistītus ambiciozus solījumus. Pēc dažiem mēnešiem ar nostalģiju un iecietīgu smaidu tos pārlasi un sausi nosmejies.
Vai man paralēli studijām strādāt?
Būtu labi vienoties ar sevi, ka šos dažus gadus studijas būs tavas dzīves centrā. Ja darbs šim plānam netraucē, strādā droši. Kolīdz darbs sāks mēģināt izspiest studijas no tavas dzīves centra (un viņš tā noteikti darīs, darbam ir greizsirdīga daba), kļūsti uzmanīgs. Tu vēl, iespējams, nezini noslēpumu, ka laika studēt vēlāk dzīvē būs arvien mazāk, toties darba činkstēšana pēc uzmanības būs bezgalīga. Brīdī, kad pamanīsi, ka studijas kļuvušas par kaitinošu apgrūtinājumu darbam, kaut kas būtisks un maģisks būs nokavēts.
Kā rīkoties, ja dzīve kļūst par intensīvu?
Ja mācības vai to apvienošana ar darbu, vai dažādas ar jūtu pasauli saistītas problēmas, vai pret veselību pārāk prasīgs dzīvesveids sāk paņemt no tevis par daudz spēka, neieraujies sevī. Izrunājies ar kādu. Taviem kursabiedriem droši vien ir ļoti pazīstamas tās pašas problēmas, kam tu ej cauri. Runā kaut vai ar svešiniekiem internetā. Vēl viens liels noslēpums par pieaugušo dzīvi ir tāds, ka gandrīz neviena mūsu problēma nav unikāla; daudzi cilvēki pirms tevis ir saskārušies ar tādām pašām vai līdzīgām grūtībām un tikuši galā. Tu nevienā brīdī neesi vientuļš un izolēts, pat ja lāgiem uznāk tāda sajūta.
Par to, ka tev sāk beigties spēks, tevi laicīgi brīdinās ķermenis. Esi uzmanīgs pret viņu un nekad nebeidz viņā ieklausīties.
Man šķiet, ka pasniedzējam es nepatīku. Vai tā varētu būt?
Diez vai. Pasniedzējiem parasti nav liekas mentālās enerģijas, ko veltīt nepatikas izjušanai pret studentiem. Viņiem, ticamāk, vienkārši ir pastāvīga stresa sašķobīta seja.
Nu, labi. Es citreiz gribētu lekciju laikā kaut ko pajautāt pasniedzējam, bet man ir kauns, ka tas būs stulbs jautājums.
Šo mantru vajag iemācīties uz visu mūžu un studiju laikā censties, cik spēka, praktizēt: mācību procesā nav stulbu jautājumu! To tu drīz pamanīsi – atvieglojumu dažu kursabiedru sejās, kad esi uzdevis savu "stulbo jautājumu", jo viņi domājuši to pašu; atvieglojumu pasniedzēja sejā, kurš "stulbā jautājuma" rezultātā sapratis, ka līdz šim nav atradies vienā "frekvencē" ar studentiem.
Tavas tiesības kā studentam ir kaut vai izžmiegt pasniedzēju kā citronu, lai iegūtu no viņa zināšanas. Tavs pienākums pašam pret savu laiku ir nebaidīties to darīt.
Esmu meitene ap 20. Es to gan nevienam nesaku, bet īstenībā pārdomas par šo jautājumu aizņem lielu daļu manas mentālās enerģijas, ko vajadzētu veltīt studijām vai sociālajai dzīvei. Vai pastāv iespēja, ka esmu resna vai nesmuka?
Nē.
Man studiju laikā uzradusies lielā mīla. Tas taču ir normāli, ka tagad tā, nevis studijas atrodas manas dzīves centrā, vai ne? Galu galā, kas gan var būt augstāks un svētāks par mīlestību?
Visdrīzāk, ka tā nav tava lielā mīla. To es sevišķi gribu sacīt jaunām sievietēm: bojfrendi, ko jūs iegūstat savā divdesmitarkautko vecumā, visticamāk, nebūs jūsu dzīves partneri, bet izglītība, ko jūs iegūstat, gan būs. Ir neaptverami svarīgi to apzināties, ka laikā līdz 30 gadu vecumam tev un tikai tev ir jābūt savas dzīves centrā. Studē, lasi, ceļo, iepazīsties ar cilvēkiem, atvēli laiku draudzībai, iemācies veselīgus rituālus. Pieļauj tikai tādas attiecības, kas netraucē itin nevienam no nosauktajiem aspektiem. Es zinu, ka tavas jūtas ir dziļas, bet brūces, ko atstās jaunības izšķiešana nevajadzīgi dramatiskas mīlestības peripetijās, būs vēl dziļākas.
Okei, vai vēl kas? Varbūt var nosaukt, teiksim, trīs svarīgākās lietas, kas jāatceras, lai viss beigās būtu labi?
Labi, varam trīs. Pirmkārt, vienmēr seksa laikā izsargājies. Otrkārt, izvairies no šaubīgiem cilvēkiem un vienmēr parūpējies par draugiem, kad viņi aizlej seju – nekad neatstāj piedzērušu draugu kaut kur vienu mētājamies. Treškārt, visiem svarīgajiem failiem vienmēr taisi drošības kopijas!
Laimīgu 1. septembri!
0