Kadrs no Lienes Lindes spēlfilmas "Zelta punkts" pieteikuma materiāla, operators Ivo Skanstiņš, aktrise Inga Tropa.
 
Sleja
15.06.2020

De Selbī ieslēdzas mājā

Komentē
25

Vai jūs ar saviem draugiem, kolēģiem un ģimenes locekļiem mēdzat runāt par savu ikdienišķo psihisko nestabilitāti? Ar to es domāju bieži sastopamās parādības, piemēram, depresiju, augstu trauksmi vai panikas lēkmes. Es tās ar nolūku nosaucu par "ikdienišķo psihisko nestabilitāti" – terminoloģiski pareizi būtu sacīt "mentālie traucējumi", taču "mentālie traucējumi" ir jēdziens ar augstu emocionālo lādiņu un neapzinātā sajūta, ko valodiski uzglezno šis vārdu savienojums, rada priekšstatu par psihes dzīlēs mītošu briesmoni, kas ir "iztraucēts" un gatavs noraut metaforisko jumtu. Angliskais termins "disorder" šajā ziņā ir ievērojami maigāks – tā ir zināma "nekārtība" tavā iekšējā namā. Varbūt tajā nav visai patīkami dzīvot un nav viegli orientēties, jo apkārt valda juceklis, taču metaforiskais jumts ir vietā, ūdensvads brīžiem strādā, rūteris piegādā internetu. Ar trauksmi un depresiju tā ir. Šīs parādības var pastāvīgi apgrūtināt dzīvi pat ļoti lielā mērā, taču citādi cilvēks var būt funkcionāls, pat augsti funkcionāls – daudz izdarīt profesionālajā dzīvē, būt sociāli adekvāts un pat radīt pārliecību, ka ir harmonisks veiksminieks. Tas, ka citkārt iekšējā "nekārtība" neļauj atrast ceļu līdz ārdurvīm laukā no mājas, ir cits jautājums, un te "metaforiskā" un pavisam reālā realitāte sāk saplūst un pārklāties, jo viena diezgan tipiska depresijas pazīme ir nespēja dienām ilgi ne tikvien iziet no mājas, bet citkārt pat izkāpt no gultas.

Ar šodienas acīm raugoties atpakaļ, depresija man ir jau 13 gadus. Viens no iemesliem, kādēļ es to šobrīd spēju identificēt, ir atmiņas par sevi un dzīvi "pirms tam", pirms šiem 13 gadiem, un tāpēc man ir atskaites punkts, kā ir, kad ir "normāli". Jā, dzīve tāpat bija gan skumja, gan grūta, gan satraucoša, daudzējādā mērā pat ievērojami vairāk nekā šobrīd, taču pati darbība – dzīvot – neprasīja papildu resursus. Tu ej pa dzīvi, kā daba to paredzējusi, tavs dzinējspēks ir dzīvas būtnes dabiskā vitalitāte. Depresiju es raksturotu kā šīs vitalitātes neesamību. Tev ir aktīvi jāpieliek pūles, lai darītu to, kas dzīvai būtnei ir pašsaprotami, un, jo smagāks šis stāvoklis, jo vairāk spēka jāpieliek pamatvajadzību nodrošināšanai. Sākotnējo nespēju paveikt sev uzticētos pienākumus nomaina nespēja pat vienkārši komunicēt ar cilvēkiem, to papildina nespēja vairs iziet no mājas, pēc tam – nespēja nomazgāties, pagatavot ēst vai dzert sev izrakstītos medikamentus un, jā, dažos gadījumos arī turpināt eksistenci, jo vienkārši vairs nav spēka.

Izprotot šo perspektīvu, kļūst skaidrs, kādēļ aicinājumi cilvēkam, kas cieš no depresijas, "vienkārši saņemties" vai "sākt sportot", vai, mans personīgais soctīklos redzētais favorīts, "ņemt lāpstu un iet rakt grāvjus" (joprojām lauzu galvu, kas tie par grāvjiem un uz kurieni tie jārok), ir visai citplanētiska rakstura. "Sākt sportot" ir īpaši viltīgs un ļauns ieteikums: tas valodiski maskējas par noslēgtu domas vienību, izolētu darbību, un kas gan ir viena darbība, vai ne? Taču, sadalot šo vēlējumu konkrētos uzdevumos, depresijas stāvoklī to skaits sāk pietuvoties bezgalīgam: kad esi pielicis pūles, lai izrāptos no gultas, tev jāpieliek pūles, lai apģērbtos sporta tērpā. Ja tāda nav, tev tas jāizraugās un jānopērk. Tev arī jāpieņem lēmums, kas tas par sportu un kā tu ar to nodarbosies. Visbeidzot jāiziet no istabas/dzīvokļa, lai tiktu līdz punktam, kur tu "sāc sportot", turklāt vēl darīt to regulāri. Katra šī darbība sadalās vēl neskaitāmās darbībās, piemēram, "apģērbties" ietver arī apģērba vienību izvēlēšanos vai apavu aizšņorēšanu – jā, depresijas stāvoklī nevienu no šīm darbībām nevar "vienkārši izdarīt", katra no tām prasa papildu spēku, resursu, kas ir ierobežots un galīgs, un vienā šo lēmumu ķēdes pieņemšanas posmā tas var izbeigties, tikt iztērēts. Turklāt "sākt sportot" vēlējums ir arī melīgs un ietver viltus apsolījumu: tā nav panaceja pret depresiju. Tu vari regulāri sportot, veselīgi ēst, nelietot alkoholu, izpildīt virkni citu "pareiza cilvēka dzīves" kritēriju un tāpat ciest no depresijas.

Neinformētība par depresiju manā ieskatā balstās tieši šajā priekšstatu kļūdā: depresija nav motivācijas trūkums. Nedomāju, ka ir kaut viens cilvēks, kas nebūtu motivēts justies labi. Depresija ir resursu trūkums. Un šādi it kā labi domāti (es gan arī stingri apšaubu šo ieteicēju motivācijas cildenumu) ieteikumi depresijas upurim nodara pāri vēl vairāk: papildus atņem jau tā trūcīgos resursus, signalizējot, ka viņa realitāte nav īsta un ka viņš nedzīvo pasaulē, kur viņu grib vai spēj saprast un sadzirdēt.

Mana psihoterapeite mēdz atkārtot, ka resursu pasaulē ir pietiekami, problēma ir tajā, kā tie sadalīti. Proti, cilvēkam, kam pietrūkst resursu dzīvot, šo spēku var sniegt citi cilvēki. Šos sava mūža pēdējos 13 gadus, kuru laikā es arī visai ilgi atrados punktā, kad biju par mata tiesu no lēmuma nedzīvot tālāk, esmu izvilkusi tādēļ, ka smēlos šo resursu citos cilvēkos – viņu atbalstā, izpratnē, citkārt arī ļoti praktiskā palīdzībā atrisināt lietišķus realitātes aspektus, kuru neatrisināšana draudētu ar spēcīgu mana stāvokļa pasliktināšanos. Tie ir bijuši pasniedzēji, kolēģi un draugi, kuru dēļ man ir izdevies nepamest un arī absolvēt studijas un brīžiem, jā, arī nepamest dzīvi. Mana dzīvība ir no jums visiem saņemtās labestības summa. Taču vārti uz šo labestību pavērās tikai tad, kad es pie tiem pieklaudzināju: ceļš uz gaismu ir drosme ar saviem līdzcilvēkiem dalīties, jo tad seko dziedināšana – iespēja ieraudzīt, ka viņi nenovēršas un tādējādi man pavēsta, ka pasaule nav tikai tumša un nedroša vieta. Tā ir arī vieta, kur tavu izstiepto plaukstu kāds satver un tev uz brīdi ir, pie kā pieturēties. Bet to var uzzināt tikai tad, ja saņemas šo plaukstu pastiept. Atkal un atkal, ja nepieciešams.

Pēdējos desmit gadus esmu ļoti daudz lasījusi par depresiju. Ārēji mana identitāte ir bijusi kinorežisore, studente, pasniedzēja, draugs, bet iekšējā un galvenā identitāte visus šos desmit gadus ir bijusi karavadone, kam jācīnās ar neredzamu ienaidnieku, un man ir jāzina viss iespējamais, lai to uzveiktu. Nu jau es diezgan labi zinu, kad viņš uzbruks, un esmu izstrādājusi aizsardzības stratēģijas. Viens ļoti vienkāršs un elegants paņēmiens ir mājdzīvnieki, vēlams četrkājaini: viņi aizdod tev mazu daļiņu no savas vitalitātes, sniedz sarunas un pieskāriena mierinājumu, kas ir izšķiroši būtiski to cilvēku mentālajai veselībai, kas dzīvo vieni, kā arī dod mīlestībā sakņotus resursus piecelties no gultas, lai vismaz viņus pabarotu, un, ja jau esi piecēlies, gluži neviļus aiz inerces vari arī paēst pats. Bet pamatarsenālā jābūt diviem ieročiem – ilgstošam darbam psihoterapijā un cilvēkiem, kas tevi atbalsta. Cilvēkiem, kuriem es spēju izstāstīt, kā jūtos un kas ar mani notiek, kuri neapšaubīs manu realitāti, un ar to jau pietiks – es piepeši sajutīšu, ka tas noveļ nelielu oli no mana aizbērtā dzīvības spēka avota, un, hei, resursu pārdalījums universā ir mazliet mainījies, bet es alķīmiskā ceļā esmu ieguvusi mazliet spēka, neatņemot to nevienam citam.

Es zinu – sākt atklāti sarunāties, sevišķi ja tas līdz šim nav piekopts, var būt ļoti grūti. Te noteikti palīdzētu arī sarunu biedra spēja panākties pretī, piemēram, pašam uzsākt sarunu ar teikumu: "Es par tevi uztraucos, izskatās, ka tev šobrīd ir grūti. Vai tu vēlies to ietērpt vārdos?" Tas, ka sarunas visai reti sākas ar šādu ielūgumu uz uzklausīšanu un sapratni, ne vienmēr ir kolektīvas emocionālās inteliģences trūkums. Tā ir arī pavisam vienkārša un viegli kliedējama teritorijas nepārzināšana. Par depresiju vai citiem ikdienā sastopamiem, taču kolektīvi neredzamiem "traucējumiem" nevar runāt, ja tos neatpazīst ne tavs sarunu biedrs, ne tu pats, tā vietā uzskatot sevi par vienkārši sliktu un nepareizu cilvēku, kam būtu jākaunas no savas eksistences, nevis tā jāafišē sarunas ietvaros. Esmu tā jutusies lielu daļu savas dzīves un zinu, ka tā jūtas arī citi cilvēki. Šī raksta nolūks ir piedalīties mūsu kopējās sarunāšanās telpas veidošanā. Labs sākums sarunai ir šis brīnišķīgais, ļoti informatīvais un personiskais Alises Pabērzas emuāra ieraksts. Jaunākās paaudzes kinorežisori par šo tēmu sākuši runāt kinovalodā, piemēram, Armands Začs dokumentālajā īsfilmā "Terapija" vai Kārlis Lesiņš spēlfilmā "Izmisums". Arī es pati savā topošajā pilnmetrāžas spēlfilmā pieskaros depresijas tēmai. Tā nav vienkārša tēma. Tā nav rindkopa mācību grāmatā, ko "apgūt" un nolikt malā. Depresijai ir neskaitāmas sejas, un tai katrai ir individuāla cilvēka vaibsti. Tas ir ienaidnieks, kas paņēmis vairāku manu draugu un paziņu dzīvību. Šī ienaidnieka upuri ikdienā nenodarbojas ar jautājumu, kā labāk dzīvot, viņi nodarbojas ar jautājumu, kā izdzīvot; kā būt jebkādai, nevis labākajai sevis versijai. Un pirmais solis cīņā ar neredzamu ienaidnieku ir padarīt to redzamu.

 

Virsrakstā izmantots citāts no grupas "Juuk" dziesmas "Balāde tumsas mazgātājam".

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
25

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!