Laura Miza
pirms 3 gadiem
Man patika kā uzrakstīts šis teksts.Un es nemeklēju pierādījumus ka tas ir reāls.Šis taču ir literārais portāls nevis" Ievas psiholoģija" vai kā nu tur tos žurnālus sauc.
Ilze Andresone
pirms 3 gadiem
Beidzot esmu sapratusi! "Skaisles Jatalnieces" komentāru tekstus neģenerē dzīvs cilvēks, un pat ne cilvēku grupa kā savulaik biju domājusi. "Satori" ir izdevies noslēgt līgumu ar kādu AI pārvaldošu uzņēmumu, un tie ir roboti, kuri, apstrādājot tekstus, vienlaikus spēj producēt maksimāli neiederīgus, toksiski muļķīgus, potenciālajam lasītājam kaitinošus un visas negatīvās emocijas (vai neadekvātas smieklu lēkmes) trigerējošus verbālus savārstījumus, ko dzīvam cilvēkam (pat ar autiskā spektra traucējumiem) nekad nepieļautu minimāls empātijas slieksnis.
Sasodīts! "Satori", kamēr esat spējīgi apmaksāt šādu projektu (un tas nevar būt lēts!), neziedošu jums ne centa.
Sasodīts! "Satori", kamēr esat spējīgi apmaksāt šādu projektu (un tas nevar būt lēts!), neziedošu jums ne centa.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Nu es arī satori neko negrasos ziedot. Laikam gan pavisam citu apsvērumu dēļ kā Ilze Andersone.
Bet tas "citu" un "citādais" - satoristu pasaulē nepastāv. Sasodīts!
Bet tas "citu" un "citādais" - satoristu pasaulē nepastāv. Sasodīts!
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Vispār jau mani lamā no visām pusēm.
Pārmeta, kāpēc es Artim Svecem vai
satori.lv redakcijai neesmu pajautājusi , kāpēc rasisma sakarā aiztiek Blaumani, bet , piemēram, pat nepiemin Māras Zālītes Tobago - kā latvieši zēģelēja hercoga Jēkaba kuģos vergus tirgot. Tās Riboca lekcijas par ūdens, par jūru un okeānu atmiņu taču ļoti to aktualizē - to vēsturiskā un šodienas rasisma līdzāspastāvēšanu. Mēs esam daļa no tā, lai kā arī mūs mierinātu ar Rūjienas Melnītis saldējumu.
Kāpēc Latvijas medijos nav kaut cik nopietnas informācijas , kas īsti ir rasisms šodien.
Namībija nesen esot noraidījusi Vācijas piedāvāto kompensāciju - 10 milj eiro - par iznīcinātām tautām un atņemtu zemi. Lūk, rasisms. Un ja nu tik vien tas būtu.
Ai - ko tur daudz. Neziedoju satori, jo tas ir ļoti čekistains - kā okupācijas gados - tikai viena patiesība, nav pretrunīgu domāt rosinošu viedokļu, nav aizraujošu sarunu, maz iedvesmas kaut ko uzzināt - lasīt.
Čērčila teicienu Par demokrātiju kas ir
slikts veids kā dzīvot kopā , bet vienīgais iespējamais, kamēr nekas labāks nav izgudrots - visi ir dzirdējuši. Tas nu te labi redzams.
Bet lai satori.lv autori uzraksta - kas ir brīvība, piemēram. Šeit un tagad - kas ir brīvība.
Mierinājumam varu ieteikt unikālu grāmatu ' Ryszhard Kapyšcinski - The Shadow of the
Sun. My African life.
Pārmeta, kāpēc es Artim Svecem vai
satori.lv redakcijai neesmu pajautājusi , kāpēc rasisma sakarā aiztiek Blaumani, bet , piemēram, pat nepiemin Māras Zālītes Tobago - kā latvieši zēģelēja hercoga Jēkaba kuģos vergus tirgot. Tās Riboca lekcijas par ūdens, par jūru un okeānu atmiņu taču ļoti to aktualizē - to vēsturiskā un šodienas rasisma līdzāspastāvēšanu. Mēs esam daļa no tā, lai kā arī mūs mierinātu ar Rūjienas Melnītis saldējumu.
Kāpēc Latvijas medijos nav kaut cik nopietnas informācijas , kas īsti ir rasisms šodien.
Namībija nesen esot noraidījusi Vācijas piedāvāto kompensāciju - 10 milj eiro - par iznīcinātām tautām un atņemtu zemi. Lūk, rasisms. Un ja nu tik vien tas būtu.
Ai - ko tur daudz. Neziedoju satori, jo tas ir ļoti čekistains - kā okupācijas gados - tikai viena patiesība, nav pretrunīgu domāt rosinošu viedokļu, nav aizraujošu sarunu, maz iedvesmas kaut ko uzzināt - lasīt.
Čērčila teicienu Par demokrātiju kas ir
slikts veids kā dzīvot kopā , bet vienīgais iespējamais, kamēr nekas labāks nav izgudrots - visi ir dzirdējuši. Tas nu te labi redzams.
Bet lai satori.lv autori uzraksta - kas ir brīvība, piemēram. Šeit un tagad - kas ir brīvība.
Mierinājumam varu ieteikt unikālu grāmatu ' Ryszhard Kapyšcinski - The Shadow of the
Sun. My African life.
Inocents Xeno
pirms 3 gadiem
Sorry - bet tas Čērčiļs (demokrātijas sludinātājs-apoloģēts) piedzima, dzīvoja visu mūžu, bija premjers un nomira valstī, kura tad BIJA un joprojām IR: MONARHIJA! Tā - kādus 1500 gadus vismaz jau....Tā, lūk, ir ar to atšķirību starp vārdiem, darbiem un patiesību :)
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Jā un vēl kā bija. Pusgadu nepārgāja klepus, vakaros temperatūra, digitālais rtg uzrāda plankumus plaušās un tad punktu uz i uzlika bronhoskopijas rezultāti - baktērijas un sēnītes biezā slānī visos bronhos.
ĢĀ nezināja, ko darīt, viņa domājot, ka tš esot plaudkarsonis, bet vai jāiet slimnīcā vai ambulatori jāārstējas viņa nevarot izlemt. Lai es braucot pie tāda un tāda speciālista - profesora.
Atkal 25 eur, bet ko darīt, jāmaksā . Šefs kā reiz stādtīja, ka paziņa ar melnām plaušām nomirusi. Kā saka - vakar atklāja, šodien nomira. Es tā nevaru, man 2 bērni vienai.
Braucu, atkal troļļukā un domāju
, ka lūgšu lai mani neliek slimnīcā pie tiem, kutiem tuberkuloze. Bīstami taču.
Ar to profesoru bija vairākas mizanscēnas, bet saīsinātā variantā - viņš paziņoja, ka esmu vesela. Pilnīgi. Kad atteicos tam noticēt un pamest viņa kabinetu, viņš man izrakstīja - kā vēlāk sapratu - pretsēnīšupreparātu, bet devu kā bērniem līdz 7 gadu vecumam.
Bet es tik un tā negribēhu iet prom. Nu visa šī klīnika - un vēl analīžu rezultāti. Nu ko viņš iedomājas.
Tad profesors lika noģērbt topiņu. Domāju - klausīsies vēlreiz manu elpošanu, bet nē, pagrozīja mani aiz pleciem un pāris reizes novilka ar asoem nagiem gar sāniem. Es nobrīnījos un nespēju izlemt vai to tagad uztvert kā grābstīšanos un kliegt palīgā vai kā. Kamēr šaubījos, viņš lika apģērbties un apsēsties. Tad paziņoja, ka man ir uzbudināta CNS un ka jāārstē nervi. Jāpadomā, kas man par kreņķi dzīvē un tas jānovērā. Bet pie viņa , lai es vairs nekad nenākot.
Bet kā tad temperatūra, klepus , sēnītes un plankumi? Nu tas visiem esot.
Un vārda tiešā nozīmē viņš mani ar visiem maniem papīriem izgrūda pa durvīm.
Uzgaidāmajā zālē uzkavējos apdomādama iespēju dabūt atpakaļ tos 25 eur , bet nu samirrinājos
ĢĀ nezināja, ko darīt, viņa domājot, ka tš esot plaudkarsonis, bet vai jāiet slimnīcā vai ambulatori jāārstējas viņa nevarot izlemt. Lai es braucot pie tāda un tāda speciālista - profesora.
Atkal 25 eur, bet ko darīt, jāmaksā . Šefs kā reiz stādtīja, ka paziņa ar melnām plaušām nomirusi. Kā saka - vakar atklāja, šodien nomira. Es tā nevaru, man 2 bērni vienai.
Braucu, atkal troļļukā un domāju
, ka lūgšu lai mani neliek slimnīcā pie tiem, kutiem tuberkuloze. Bīstami taču.
Ar to profesoru bija vairākas mizanscēnas, bet saīsinātā variantā - viņš paziņoja, ka esmu vesela. Pilnīgi. Kad atteicos tam noticēt un pamest viņa kabinetu, viņš man izrakstīja - kā vēlāk sapratu - pretsēnīšupreparātu, bet devu kā bērniem līdz 7 gadu vecumam.
Bet es tik un tā negribēhu iet prom. Nu visa šī klīnika - un vēl analīžu rezultāti. Nu ko viņš iedomājas.
Tad profesors lika noģērbt topiņu. Domāju - klausīsies vēlreiz manu elpošanu, bet nē, pagrozīja mani aiz pleciem un pāris reizes novilka ar asoem nagiem gar sāniem. Es nobrīnījos un nespēju izlemt vai to tagad uztvert kā grābstīšanos un kliegt palīgā vai kā. Kamēr šaubījos, viņš lika apģērbties un apsēsties. Tad paziņoja, ka man ir uzbudināta CNS un ka jāārstē nervi. Jāpadomā, kas man par kreņķi dzīvē un tas jānovērā. Bet pie viņa , lai es vairs nekad nenākot.
Bet kā tad temperatūra, klepus , sēnītes un plankumi? Nu tas visiem esot.
Un vārda tiešā nozīmē viņš mani ar visiem maniem papīriem izgrūda pa durvīm.
Uzgaidāmajā zālē uzkavējos apdomādama iespēju dabūt atpakaļ tos 25 eur , bet nu samirrinājos
Pastnieks
pirms 3 gadiem
Protams, ka tas nav nekāds feiks, man ir bijusi pieredze ar līdzīgu gadījumu.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Pirmais feiks - labprātīgi aiziet un iestāties slimbīcā vai atnākt no slimnīcas. Jebkuras. Tā vienkārši nenotiek īstenībā. Tā var notikt tikai iztēlē.
Otrais feiks - nav tādas un nekad nav bijušas tādas slēgtās un brīvās nodaļas psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Visas nodaļas ir bez rokturiem. Brīvi ieiet un iziet var tikai personāls. Ir akūtās nodaļas ar smagi slimiem pacientiem, nereti ļoti agresīviem.
Bet nu labi, kā es saprotu, tad galvenais ir omulīgi pačalot un saņemt honorāru.
Otrais feiks - nav tādas un nekad nav bijušas tādas slēgtās un brīvās nodaļas psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Visas nodaļas ir bez rokturiem. Brīvi ieiet un iziet var tikai personāls. Ir akūtās nodaļas ar smagi slimiem pacientiem, nereti ļoti agresīviem.
Bet nu labi, kā es saprotu, tad galvenais ir omulīgi pačalot un saņemt honorāru.
Sunflower W
pirms 3 gadiem
Man kādu laiku bija veģetatīvā distonija, kurai dažus gadus nespēju tikt pāri, jo nevienam ārstam kaut kas tāds pat neienāca prātā. Šai sakarā apstaigāju dažus psihologus un psihiatrus. Sastaptie psihologi bija ārkārtīgi garlaikoti un neieienteresēti, kas mani savā ziņā pārstedza, jo, ja pat psihologam ir vienalga, ko klients stāsta, tad priekš kam tāda psiholoģija vispār vajadzīga. Ar psihiatri (turklāt vienu no pazīstamākajām) bija vēl labāk - klāstīja , ka citiem ir vēl sliktāk nekā man (kuru pacientu tas vispār interesē) parakstīja visvieglākos antidepresantus, kas man tomēr izrādījās par smagu un nederēja, kā vietā vienīgais, ko piedāvāja, bija stacionārs, no kā es, protams, atteicos. Tā kā ne tikai labprātīgi iestāties varēja, bet arī nopietns iemesls vai diagnoze nebija vajadzīga.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Es to "labprātīgi" uztvēru kā katrs kas grib izdomā un dodas uz slimnīcu bez ārsta nozīmējuma. Tā tas nenotiek. Jo īpaši psihiatriskajās slimnīcās. Nu nenotiek tā.
Jau esmu rakstījusi , kā pirms 4 gadiem 1x dzīvē izsaucu ātros. Atbrauca 1 jauna dāma un 2 vēl jaunāki puiši un tā dāma sāk uz mani vārda tiešā nozīmē kliegt, ka man nekā nav - ne diagnoze, ne zāles, ne asinsspiediena mērītājs, nekā. Esot jāglābj cilvēki, kas guļ asinsjūrās , nevis tādas no gaisa nokritušas nezinītes kā es. Es turējos pretī, paziņoju, ka lai brauc prom, ka ir pārpratums, ka es izsaucu ātro palīdzību, nevis policiju. Un tad man lika parakstīt domumentu, ka es atsakoties no palīdzības. Nu es pateicu, ka es ne no kā neatsakos, bet viņa jau tikai kliedz uz mani. Tā taču nav palīdzība , bet terors
Tad mani aizveda uz stradiņiem un tad kā saka - nomirt nevarēju principa pēc. Laikam pa priekšu man aizskrēja ziņa , ka tantei nevis kaites, bet niķi un tad - jā....ziemas laikā visu nakti gulēju uz ar plastmasu apvilktu kušetīti, bez segām, bez spilvena un domāju - ka kaut kā līdzīgi varētu būt elles priekškambarī. Kliedzieni, smakas, personāla lietišķi ciniskās sarunas un mana lūguma pēc pleda ignorēšana.
Par šausmām stradiņos bija iepriekš dzirdēts, bieži un daudz, bet kad tas jāpiedzīvo - tad ir citādi. Tomēr mani ar visu lielo vaidēšanu un kliegšanu nepaturēja - ar rīta gaismas svīdumu - ar kāju pa pakaļu, un no āp stacijas laukā un zvēru pie baltajiem mākoņiem debesīs - braucu mājās ar troļļuku jau kā vesels cilvēks. Par to, ka vēl rēķins jāmaksā gan nolēmu sūdzēties, bet tā sūdzība kaut kur iestrēga un nāca citi sūdi un šie aizmirsās.
Jau esmu rakstījusi , kā pirms 4 gadiem 1x dzīvē izsaucu ātros. Atbrauca 1 jauna dāma un 2 vēl jaunāki puiši un tā dāma sāk uz mani vārda tiešā nozīmē kliegt, ka man nekā nav - ne diagnoze, ne zāles, ne asinsspiediena mērītājs, nekā. Esot jāglābj cilvēki, kas guļ asinsjūrās , nevis tādas no gaisa nokritušas nezinītes kā es. Es turējos pretī, paziņoju, ka lai brauc prom, ka ir pārpratums, ka es izsaucu ātro palīdzību, nevis policiju. Un tad man lika parakstīt domumentu, ka es atsakoties no palīdzības. Nu es pateicu, ka es ne no kā neatsakos, bet viņa jau tikai kliedz uz mani. Tā taču nav palīdzība , bet terors
Tad mani aizveda uz stradiņiem un tad kā saka - nomirt nevarēju principa pēc. Laikam pa priekšu man aizskrēja ziņa , ka tantei nevis kaites, bet niķi un tad - jā....ziemas laikā visu nakti gulēju uz ar plastmasu apvilktu kušetīti, bez segām, bez spilvena un domāju - ka kaut kā līdzīgi varētu būt elles priekškambarī. Kliedzieni, smakas, personāla lietišķi ciniskās sarunas un mana lūguma pēc pleda ignorēšana.
Par šausmām stradiņos bija iepriekš dzirdēts, bieži un daudz, bet kad tas jāpiedzīvo - tad ir citādi. Tomēr mani ar visu lielo vaidēšanu un kliegšanu nepaturēja - ar rīta gaismas svīdumu - ar kāju pa pakaļu, un no āp stacijas laukā un zvēru pie baltajiem mākoņiem debesīs - braucu mājās ar troļļuku jau kā vesels cilvēks. Par to, ka vēl rēķins jāmaksā gan nolēmu sūdzēties, bet tā sūdzība kaut kur iestrēga un nāca citi sūdi un šie aizmirsās.
Sunflower W
pirms 3 gadiem
Man acīmredzot ir kaut kāda karma saistībā ar ārstiem, jo vienīgajā reizē, kad izsaucu ātros, iedeva tikai dimedrolu, kaut pēkšņi temperatūra bija uzskrējusi līdz pat četrdesmit grādiem, un tā neveiklā sajūta, kad redzi, ka nevienam nav ne mazākās saprašanas, ko darīt. Tāpat trīsreiz pēc operācijām esmu pa taisno izlikta uz ielas uzreiz pēc narkozes. Tāpēc par šo tēmu man nekādu ilūziju nav.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Es domāju, ka ir visādi ārsti un visādi pacienti.
Esmu ne tikai paciente - izteikta hipohondriķe, bet - esmu strādājusi, piestrādājusi slimnīcās.
Piemēram, "traumās" Rīgā man strādāt bija daudz grūtāk. Tiesa - tas bija nu jau vismaz pirms 20 gadiem, bet nu tomēr. Tas, ko Linkaitis no JKP sūdzējās, ka rindā , jāgaida 3- 5 stundas ir nieks, salīdzinot, ka palātās bija jāklausās cilvēku vaidi. Reiz ieveda pašnāvnieci, kura izlekusi pa logu , bet nav nositusies. Neko necilvēcīgāku neesmu piedzīvojusi. Viņa kliedza , kamēr nomira.
Lāčplēša ielā dežūrpoliklīnikā bija ārsts, kurš man rādīja fotoaparātu, ar kuru fotogrāfējot smukas pacientes. Tad stāstīja par 2x lauzto un sadzijušo sprandu un tad rādīja pistoli, kura esot nenormāli dārga, bet vērtīga. Un tā var turpināt. Ir taču ārsti un farmaceiti - narkomāni. Nu ir. Zinu droši.
Savukārt, ārstiem ir savi stāsti par pacientiem. Mēs arī esam gana krāšņi un gana daudzveidīgi.
Esmu ne tikai paciente - izteikta hipohondriķe, bet - esmu strādājusi, piestrādājusi slimnīcās.
Piemēram, "traumās" Rīgā man strādāt bija daudz grūtāk. Tiesa - tas bija nu jau vismaz pirms 20 gadiem, bet nu tomēr. Tas, ko Linkaitis no JKP sūdzējās, ka rindā , jāgaida 3- 5 stundas ir nieks, salīdzinot, ka palātās bija jāklausās cilvēku vaidi. Reiz ieveda pašnāvnieci, kura izlekusi pa logu , bet nav nositusies. Neko necilvēcīgāku neesmu piedzīvojusi. Viņa kliedza , kamēr nomira.
Lāčplēša ielā dežūrpoliklīnikā bija ārsts, kurš man rādīja fotoaparātu, ar kuru fotogrāfējot smukas pacientes. Tad stāstīja par 2x lauzto un sadzijušo sprandu un tad rādīja pistoli, kura esot nenormāli dārga, bet vērtīga. Un tā var turpināt. Ir taču ārsti un farmaceiti - narkomāni. Nu ir. Zinu droši.
Savukārt, ārstiem ir savi stāsti par pacientiem. Mēs arī esam gana krāšņi un gana daudzveidīgi.
Sibill
pirms 3 gadiem
Ja cilvēks nerada fiziskus draudus sev vai citiem tad nekā citādi kā tikai labprātīgi nodaļā iestāties nevar. Man radinieci pierunāja. Ja neizdotos pierunāt, tad neko nevarētu padarīt, kaut arī viņa cieta no smagas paranojas un šizofrēnijas.
Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Tas , ko es no autores sapratu - labprātīgi iestājās , bez ārsta norīkojuma vai ziņas to darīja. Man ir pieredze Gintermuižā. Nu kaut vai tas, ka ne vienmēr ir brīvas vietas. Es tur piestrādāju laikā,kad valstij nebija naudas. Necik. Pat tualetes papīrs nebija. Pacienti likās gultās, kur dibens pret zemi atsitās utt. utjprj. Nebija tā, nekad, kad nāca un gāja, kad gribēja. Kooperējās ar pilsētas slimnīcu utt. Ja es šovakar klauvēšu pie kādas slimnīcas durvīm un teikšu, ka slikti jūtos, labākajā gadījumā manis sniegtos personības datus un veselības stāvokli pārbaudīs ( kaut vai e- veselībā, )sliktākajā gadījumā uzrīdīs apsargu, liks vērsties āp vai pie ģā.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Agra Lieģe-Doležko
0Kuces naktī
Nakts Kuce savulaik nebija nedz Nakts Kuce, nedz Māte – viņa bija māksliniece, taču, protams, pat ar samērā veiksmīgu karjeru šajā prasīgajā un nestabilajā nozarē viņa līdz ar bērna ienākšanu ģimenē acumirklī zaudēja butaforiskajā referendumā par jautājumu: kurš no mums upurēs visu, kas līdz šim kaut ko nozīmēja, un kura darbs kļūs par prioritāti?
Rvīns Varde
0Man arī nepatīk, bet arī patīk
Pirms daudziem gadiem biju apskatījis Kombuļu Ineses profilu portālā "draugiem.lv" un nekavējoties saņēmu no mākslinieces vēstuli, kura skanēja šādi: "Sveiks! Šī dziesma ir par Tevi!" Un tad es tik ļoti nobijos, ka vairs nekad neskaidroju, par ko ir dziesmas un stāsti – lai lasītāji domā paši.
Eva Johansone
0Dziedinošas sarunas 81+
Uz intervijām visbiežāk aicina tos, kuri nupat atklājuši izstādi, uzvarējuši sporta sacensībās vai atklājuši ko jaunu laboratorijā. Tagadnes redzējums un sasniegumi. Bet kā tas viss izskatās plašākā ietvarā? Ar šādu domu žurnālā "Satori.lv" uzsākam sarunu ciklu "81+" ar cilvēkiem.
Jete Anna Puriņa, Līva Lūse
0Jauns un jauns, un jauns
"Pelēka vasara, saulaina ziema" kopumā veidota kā "mīlestības vēstule" Franču jaunajam vilnim, Godāram, Trifo un pārējiem, tomēr rezultāts ir diezgan blāvs, jo pati kustība nekādā veidā netiek komentēta, bet no atsaucēm vien nav iespējams veidot izrādi.
Sleja
24.08.2020
15
Bet Dieva nav