Četri veidi, kā praktizēt eskeipismu ikdienā
Sākusies ziema. Visu laiku ir tumšs. Darbā gandrīz nekurina. Darba vairs nav. Virsū nāk omikrons un inflācija. Bērni kliedz. Tu neesi novājējis. Suns pievēma vienīgās smukās kurpes. Internetā vieni vienīgi idioti. Pie varas grožiem vēl lielāki idioti. Demokrātija pasaulē ļogās arvien vairāk. Meditācijas lietotnes runā par klātesamības pastiprināšanu, bet tu negribi būt klāt, arvien biežāk gribas uz brīdi aiziet prom. Kur lai aiziet? Labi, ka ir iespējas!
Emocionālais
Tu atver netfliksu un izvēlies seriālu. Tu skaties sēriju aiz sērijas līdz agrai rīta gaismai. No rīta tu neesi izgulējies, bet tas tikai pastiprina alkas vakarā atgriezties nomierinošajās seriāla skavās. Tur ir cilvēki, kurus tu redzi ievainojamus, saprotamus, tuvus. Viņi kļūst par taviem draugiem un ģimeni. Dažkārt darba laikā tu pieķer sevi aizdomājamies – nez kā viņiem iet. Tu ceri, ka Reičelai un Rosam sanāks, lai arī labi zini gan to, ka viņiem sanāks, gan to, ka Ross ir varmācīgs mudaks, gan to, ka viņi nemaz nav īsti, bet tas netraucē tev cerēt, ka viņiem tomēr sanāks. Vismaz kādam taču sanāks, vai ne? Viņi ir skaisti cilvēki, kas tavā priekšā atļaujas būt losīgi. Tu neesi pazinis labākus draugus. Kaut kad izbeidzas sērijas un tavu draugu piedzīvojumi. Tu vairākas dienas staigā apkārt ar tukšuma sajūtu pakrūtē. Tev bija draugi, un nu viņu vairs nav. Vai gan kādreiz ir bijis citādi, tu dramatiski domā. Tevi mazliet stiprina vienīgi tavu ciešanu dziļums. Kad esi izbēdājies, tu atceries, ka netfliksā ir vēl citi seriāli. Tu atrodi jaunus draugus, kuru dzīvei emocionāli sekot līdzi daudzu sezonu garumā. Kā pieredzējis ūdenslīdējs tu ienirsti akā, kas paveras aiz maģiskā N burtiņa parādīšanās ekrānā. Okeāns, kas aiz tā atklājas, ir bezgalīgs.
Farmakoloģiskais
Tu stum metāla ratiņus pa "Rimi" un palēnini gaitu pie dārzeņu apcirkņiem. Tev uzsmaida kāpostu, kabaču un dažādu vēl noslēpumaināku dārzeņu sejas. "Paņem mūs, esi veselīgs veiksminieks," tie vilina, bet tu novērsies no šiem krāpniekiem un pasteidzini gaitu – tu zini, ka tas īstenībā nozīmēs stundu ilgu stāvēšanu pie plīts kapājot, vārot un sutinot, līdz būsi pārāk noguris, lai ēstu. Tu uzvaroši iemet ratiņos pelmeņu paku un ceļā uz kasi ieraugi labu baltvīnu, kas nocenots no padsmit eiro uz piecīti. Labs darījums, tevi konsultē iekšējais matemātiķis, tāpēc tu kā tālredzīgs cilvēks paņem uzreiz divas pudeles. Vakarā tu pudeli atver, un paukšķis, ko rada korķa izvilkšana no tās kakliņa, tev rada nojautu, kā izklausīsies eņģeļu bazūnes paradīzē. Tu iedzer pirmo malku, un tas ietin tevi mīkstā, zeltainā villainē. Bērni joprojām kliedz, suns pievemj dīvāna spilvenu, pie robežas mirst migranti, kas samaksājuši naudu, lai kļūtu par lielgabalu gaļu ļaunas lielvaras politiskajās spēlēs. Cik labi, ka tu paņēmi uzreiz divas pudeles, tu nodomā un lej sev vēl.
Kapitālistiskais
Tu iegāji internetveikalā ar leģitīmu iemeslu. Tev tiešām vajadzētu jaunu, lietišķu žaketi; uzvelkot žaketi virs treniņbiksēm un aizstumjot nekārtīgajam stūrim priekšā dažus telpaugus, tev izdosies radīt veiksmīgu ilūziju citiem zūma sapulces dalībniekiem, ka esi jaudīgs profesionālis, arī strādājot no mājām. Šis nolūks ir cēls, vīzija par tā īstenošanu pilda tevi ar prieku. Turklāt tev taču jāapskata tas draudzenes ieteiktais internetveikals, kurā nopirktās preces var sūtīt atpakaļ bez maksas. Tādā gadījumā ir jāapskata arī kleitas. Varbūt arī kāda vakarkleita? Tu aizsapņojies par pasauli, kurā beidzies kovids un tu ej uz darba Ziemassvētku eglīti. Tu visus apžilbini ar savu jauno kleitu. Tu nolem paņemt vēl dažas kleitas, pārējās taču aizsūtīsi atpakaļ. Tu nospried, ka šis pirkums ir ieguldījums tajā, lai pandēmija drīz beigtos. Pandēmija taču vairs nevar ilgi turpināties, ja mēs visi pietiekami stipri sapņosim par ballītēm, kurās beidzot satiksimies. Pie kleitas noteikti vajag arī kurpes un auskarus. Tu dodies dziļāk internetveikala dzīlēs. Drīz tavs pirkumu grozs uzrāda summu, kas tevī neizraisa nekādas emocijas, jo tā ir tik liela, ka jau kļuvusi abstrakta. Šis cipars ir nebūtisks. Tu visu lieko taču pēc tam nosūtīsi atpakaļ.
Praktiskais
Tu noguris piecelies no datora. "Nemaz neiedrošinies," tu dzirdi datoru brēcam, "tev vēl ir jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā! Dedlains bija aizvakar! Nemaz nerunājot par to dedlainu, kas bija pagājšnedēļ!" Tu aizver savu nesmalkjūtīgo datoru un iebāz to grāmatplauktā zem "Lielās padomju enciklopēdijas". Tu sāc domāt: kāda velna pēc tavā grāmatplauktā stāv "Lielā padomju enciklopēdija"? Tu izvelc tās sējumus un aizstiep uz papīra konteineru. Tukšā vieta grāmatplauktā paver skatu uz nolupušu sienas fragmentu. Tu atceries, ka tieši tāpēc aizstūmi tai priekšā plauktu. Tu atbīdi grāmatplauktu no sienas un sāc to enerģiski špaktelēt. Tu nolem pārkrāsot visu sienu. Tu dodies uz būvmateriālu preču veikalu pēc krāsas un atgriezies ar jauniem plauktiņiem virtuvei, jaunu dušas aizkaru un desmit līdz divdesmit jauniem telpaugiem. Tu sāc atbīdīt drēbju skapi, lai krāsotu sienu; tas sazvārojas, un laukā izgāžas trīsdesmit gadu gaitā akumulēti apģērba gabali. Tu sāc tos šķirot. Tu uzduries drēbēm, kuras vairs nevilksi, bet ārā mest arī žēl, un tad tu saproti, ka varētu taču tās izārdīt un pašūt stilīgu pārklāju dīvānam. Tu drīz vairs neorientējies mēbeļu, priekšmetu un dažādo kaudžu labirintā, par ko pārvērties tavs dzīvoklis; kaut kur tālumā, zem tā visa aprakts, jau kuro dienu zvana telefons, un kaut kur zilās liesmās deg dedlaini, bet tevi tas vairs neuztrauc, tā vairs nav tava dzīve, tu esi droši iemūrējis sevi sargājošās praktisku, ambiciozu un neizpildāmu uzdevumu cietokšņa sienās. Pat suns vairs nevemj; arī viņš, tāpat kā tu, ir nonācis pie secinājuma, ka nav jēgas censties.
15