Es negribu domāt par Poliju

Es negribu domāt par Poliju un par tās konstitucionālās tiesas ceturtdien pieņemto lēmumu, kas aizliedz sievietēm veikt abortus pat tad, ja auglim ir nopietni medicīniski defekti. Man ir pietiekami daudz citu tēmu, par ko domāt.

Man jādomā par kinoindustrijas nākotni, paredzamo gaidāmo kinoteātru ķēžu bankrotu, kinomākslas pastāvēšanas izredzēm apdraudētā globālā ekonomikā un sarūkošajām iespējām reiz uzņemt pašai savas filmas. Man jādomā par to, ka mans četrus gadus rakstītais scenārijs varbūt drīz būs novecojis un neaktuāls jaunajām pasaules sāpēm un vibrācijām. Man jādomā par savu vietu profesijā, kur lietas notiek lēni, bet pasaule mainās arvien ātrāk.

Man jādomā par to, vai pēdējo nedēļu nogurums nozīmē tikai pazeminātu feritīna līmeni asinīs un vajadzību sākt dzert dzelzs preparātus vai arī to, ka man droši vien piemeties kovids. Nogurums vai nošķaudīšanās, vai acu sāpes pēc ilgstošas skatīšanās datorā – jebkurš šāda veida sīkums tagad nozīmē automātisku saraušanos kovida bailēs. Man jādomā par to, kā nejusties vainīgai Ugas Dumpja priekšā retajās reizēs, kad uz īsu brīdi satieku kādu draugu. Man jādomā par to, kā šo iracionālo trauksmi menedžēt un turpināt saglabāt veselo saprātu pasaulē, kurā tu riskē nodarīt pāri sev mīļiem cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņus satiec.

Man jādomā par Baltkrieviju, miermīlīgo kaimiņvalsti, kur uz cilvēkiem šauj ar īstām lodēm tikai tāpēc, ka viņi iznāk ielās ar plakātiem rokā. Man jādomā par to, ka 21. gadsimta iestāšanās un laikmets, kad lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju kabatā glabājas ierīce ar visām pasaules zināšanām, nav atnesis nekādu piepešu humānisma, vienlīdzības un demokrātijas ideju pieņemšanu. Man brīžiem jādomā par asinis stindzinošajām aizdomām, ka tumsas apkārt paliek arvien vairāk.

Es negribu domāt par Poliju. Bet man ir jādomā arī par Poliju. Man ir jādomā par jaunā aizlieguma radītajām tuvās nākotnes situācijām Polijā, kad mediķiem ir skaidrs, ka auglis piedzims nedzīvs, bet mātes ķermenis to uztur pie dzīvības, līdz ar to spiežot sievieti izstaigāt grūtniecību un tad dzemdēt mironi. Man jādomā par to, kā būtu dzīvot šādā valstī. Man jādomā par Polijas pieaugošo abortu tūrismu, kurā vienīgais "tūrisma" elements ir milzīgās izmaksas, kas šo iespēju laupa trūcīgākajām sabiedrības daļām. Kam nav, tam tiks atņemts. Man jādomā par to, vai šī ir viena no tām "kristīgajām vērtībām", par ko runā "kristīgo vērtību aizstāvji".

Man jādomā par to, kas īsti ir "kristīgās vērtības" un kāpēc kristietības vēsture ir bijusi nežēlības, slaktiņu un varmācības, nevis mīlestības, miera un gaismas vēsture. Man jādomā par to, vai cilvēki, kas identificē sevi kā kristiešus, vispār velta laiku refleksijai par disonansi starp "kristīgajām vērtībām" vārdos un darbos. Man jādomā par to, kāpēc ir daži kristieši, kuri apkārtējiem tiecas kalpot, un pārējie, kuri tiecas apkārtējos turēt grožos. Man jādomā par to, vai šiem cilvēkiem šķiet, ka viņi "kalpo" caur to, ka tur citus grožos, un, ja tā ir, kāda, nez, ir sajūta raudzīties uz pasauli no tik paaugstinātas pozīcijas.

Man ir jādomā par to, ka visa cilvēces vēsture ir vardarbības vēsture, un, ja vispār iespējams nosaukt vārdā kopīgu virzienu, kurā tā devusies un dodas, tad šis virziens ir sapnis par pasauli bez vardarbības. Man jādomā, ka tieši šī sapņa dēļ mēs esam vienojušies, ka pastāv cilvēktiesības, ka cilvēks nedrīkst būt īpašums, ka neviens cilvēks nepiedzimst vērtīgāks par citu cilvēku.

Baltkrievijā cilvēki iet ielās, lūdzot sev demokrātiski ievēlētu pārvaldību. Polijā cilvēki iet ielās, lūdzot pusei valsts iedzīvotāju neatņemt vēl vairāk tiesību uz ķermeņa autonomiju. Latvijā pēdējā laikā cilvēki izgājuši ielās, lūdzot neuzskatīt dažas ģimenes par mazāk vērtīgām nekā citas ģimenes. Man jādomā, ka visos gadījumos šie cilvēki lūdz vienu un to pašu – mazāk vardarbības. Man jādomā par to, ka vardarbība individuālu attiecību līmenī vispirms ir saistīta ar to, cik valsts ir vardarbīga pret saviem pilsoņiem.

Man jādomā arī par to, kā valsts vardarbība pret sievietēm Polijā biedē mani, jo es esmu sieviete, un ka manas bailes līdzvērtīgā līmenī neaizstīgo, piemēram, līdz vīriešiem, kuriem nekad nebūs iespējams nonākt augstāk aprakstītajā situācijā ar mirstoša embrija iznēsāšanu. Man jādomā par to, ka šo baiļu iztrūkums signalizē fundamentālu neizpratni par to, kā darbojas pasaule, kurā joprojām nav izskausta vardarbība: varmācība vispirms ķeras pie vājākās un neaizsargātākās grupas. Kad tas ir izdarīts un varmācības akts ir institucionalizēts un padarīts pašsaprotams, tam drīz seko nākamā grupa. Kādā brīdī arī heteroseksuāli vīrieši var atjēgties valstī, kurā viņiem nav tiesību, piemēram, nodibināt ģimeni, jo tā neatbilst jaunajiem konstitūcijā ietvertajiem kritērijiem par etniski pareizu ģimeni. Man jādomā, ka šāda nākotne nebūs pārsteigums visām tām ģimenēm, kas jau līdz šim skaitās konstitucionāli "nepareizas".

Man ir jādomā par to, ka Polijas konstitūcija runā par cilvēka tiesībām uz dzīvību, bet nerunā par cilvēka tiesībām uz brīvību, pašcieņu, laimi un iespēju dzīvot nevardarbīgā pasaulē. Man ir jādomā par to, ka arī industrializētā lopkopība nodrošina individuālu dzīvību, bet nez vai sakropļotie, ar varu barotie dzīvnieki atzītu, ka viņu dzīvībai šādos apstākļos ir kāda cita vērtība bez būšanas par zobratu vardarbības un ciešanu ratā.

Man ir jādomā par psiholoģisko aksiomu, kas ir pamatā jebkāda veida izvarošanām: nevienas izvarošanas pamatā nav alkas pēc seksuālas baudas, bet gan alkas pēc baudas no varas pielietošanas. Man ir jādomā par to, ka šī perversā bauda izpaužas tik daudzos citos vardarbības aktos ārpus seksuāliem noziegumiem. Man ir jādomā par to, ka daudzus no šiem cilvēkiem mēs ieceļam par varas pārstāvjiem un leģitimizējam viņu varu pateikt citiem cilvēkiem – tev pienākas mazāk.

Man ir jādomā par to, ka es ilgojos laist pasaulē bērnus un viņus mīlēt, bet man ir ļoti bail to darīt. Tās nav tikai parastās, tradicionālās bailes, par ko ir atļauts runāt – bailes no tā, kā nopelnīt maizi, lai viņus uzturētu, bailes no pasaules ar neatgriezeniskajām klimata pārmaiņu sekām un globālās nabadzības vai bailes no tā, ka nebūšu gana laba māte. Man ir arī tādas bailes, par kurām nav pieņemts skaļi runāt, – bailes no tā, ka tad, ja man piedzimtu meitene, viņa kļūs par to, par ko tradicionāli kļūst sieviete – par institucionalizētas vardarbības upuri, savukārt tad, ja man piedzimtu zēns – par šīs vardarbības turpinātāju.

Es negribu domāt par Poliju. Man ir jādomā par dedlainiem, par nepabeigtajiem kinoscenārijiem, par to, vai ir droši satikt mammu, par to, kur nopirkt sejas maskas, par to, kā atbalstīt draudzeni grūtā brīdī, par to, kad atgūšu servisā nodoto telefonu. Es negribu domāt par Poliju. Bet man ir jādomā arī par Poliju.