Sleja
01.02.2021

Murkšķa gads

Komentē
0

Sācies februāris – Sveču mēnesis, un rīt, 2. februārī, būs Sveču diena jeb Svecaine. Ar Svecaini saistīti dažādi tautas ticējumi, no kuriem liela daļa pievēršas laika pareģojumiem. Piemēram, ja Sveču dienā snieg vai putina – gaidāma silta un lietaina vasara; ja skaidrs laiks – sausa. Tāpat šajā dienā nevajag iet uz mežu, citādi uz mājām nāks čūskas, tā vietā vajag tecināt cūkas taukus, ar ko pavasarī ieziest lemešus, jo tad nekodīs dunduri (esmu jūs brīdinājusi). Sveču dienu svin arī pāri okeānam, Ziemeļamerikā, kur savulaik ievesta šī eiropeiskā tradīcija ar visiem dīvainajiem laika pareģojumiem, tikai tur to sauc par Murkšķa dienu. Saskaņā ar Pensilvānijas štata pilsētiņas Panksatonijas tradīciju, 2. februārī no alas izlien murkšķis. Ja tas ierauga savu ēnu (proti, ja ir skaidrs laiks), tad vēl sešas nedēļas gaidāms ziemīgs laiks; ja murkšķis savu ēnu neredz (jo laiks ir apmācies), tad var cerēt uz drīzu pavasara iestāšanos.

Bet neba nu šīs jocīgās pensilvāniešu paražas dēļ jūs esat dzirdējuši vārdu savienojumu "Murkšķa diena". Visdrīzāk jūs zināt filmu ar šādu nosaukumu. Šī eksistenciālā komēdija ar Bilu Mureju un Endiju Makdauelu galvenajās lomās iznāca 1993. gadā un ātri vien kļuva par leģendāru popkultūras vienību. Filma vēsta par mizantropisku laika ziņu reportieri Filu Konorsu, kas dodas uz Panksatoniju 2. februārī iemūžināt Murkšķa dienas ceremoniju un vairs… netiek laukā no šīs dienas, katru nākamo rītu pamostoties tanī pašā 2. februārī, tanī pašā pilsētiņā, modinātājā skanot tai pašai Sonija un Šēras dziesmai "I Got You Babe", kuru dzirdēt ar katru reizi kļūst arvien baisāk.

Jā, "Murkšķa diena" ir komēdija, bet tā šūdināta no šausmu filmas audekla. Laiks, kas vairs nerit uz priekšu, ir patiesi eksistenciālu šausmu matērija. Par komēdiju filmu padara tikai beigas, kad pēc nezināma skaita dienu (pēc dažām aplēsēm tie ir vairāki desmiti, pēc citām – vairāki simti gadu) Konorss izlaužas no 2. februāra un beidzot pamostas 3. februārī jeb "nākotnē", kurā laiks atguvis savu dabisko ritējumu un viņam ir iespēja izveidot attiecības, kas ilgtu vairāk nekā tikai vienu dienu.

Tieši varoņa (un līdz ar viņu arī skatītāja) nostādīšana aci pret aci ar dzīvi, kurā nav nākotnes, ir šīs filmas īstais šausmu avots. Viņš ir ieslodzīts laikā un telpā – sīkajā provinces pilsētiņā, kuru nicina un kuras iedzīvotājus uzskata par pāķiem, un viņa iespējas kaut ko ar katru kārtējo monotono dienu iesākt aprobežojas ar pilsētiņas piedāvātajām iespējām – vienu kafejnīcu, vienu kinoteātri, vienu parku, kurā uzcelt sniegavīru.

Iespējams, šīgada 2. februāris ir unikāla diena, kad pirmo vai kārtējo reizi noskatīties "Murkšķa dienu", – var gadīties, ka šobrīd tā rezonēs pavisam citos reģistros nekā citās skatīšanās reizēs. Aizvadītais gads daudzu acīs ir bijis īsts Murkšķa gads, kurā laiks nav ritējis uz priekšu, katra diena atgādinājusi iepriekšējo un nākotne ir atcelta. Karantīnas apstākļi, kuros dzīvojam jau turpat gadu, mūs ne vien attālinājuši vienu no otra sociālā un fiziskā ziņā, bet arī mainījuši mūsu attiecības ar laiku.

Nav noslēpums, ka laiku mēs piedzīvojam subjektīvi. Tas "skrien" līksmos brīžos un "velkas" garlaicīgos vai grūtos – un ne tikai latviešu valodā. Arī pētījumi pierāda, ka baiļu vai stresa piesātinātas situācijas mēs izjūtam ilgākas, nekā tās objektīvi ir. Daži psihologi to skaidro ar cilvēkam piemītošo iekšējo pulksteni, kas miera apstākļos iet uz priekšu normālā tempā, taču apdraudējuma vai baiļu sajūta tam liek tikšķēt ātrāk. Ārvalstu presē vairākkārt esmu sadūrusies ar jaunizgudrotu terminu "pandēmiskais laiks". Kā jokoja kāds tvitera lietotājs, "mēs visi šobrīd piedzīvojam vienu garu PSL (pandēmiskā standarta laika) dienu", kas sākās pērn martā un tā arī vēl nav beigusies.

Ļoti izteiksmīgi ideju par pandēmijas laika "atcelto nākotni" aprakstījusi Katerīna Niksija visai drūmā izdevuma "The Economist" rakstā. Viņa apraksta, ka pavisam nesenā pagātne piepeši kļuvusi par "citu valsti" un mēs esam sākuši nodarboties ar emocionālo arheoloģiju, kad nejauši savās mantās atrodam artefaktus un pierādījumus cita laikmeta eksistencei – koncerta vai kinoteātra biļeti, lūpukrāsu vai augstpapēžu kurpes… Niksija norāda uz, manuprāt, svarīgu domu: mūsu dzīvē milzīga nozīme piemīt cerībai. Cerība uz līksmu piektdienas vakaru krogā bija tas saskaitāmais, kas varbūt ļāva izturēt otrdienas pēcpusdienu mokošā darbā. Cerība mēdza piesātināt citādi vienmuļos ikdienas procesus: reklāmas plakāts lika aizdomāties par atvaļinājumu un ceļojumu uz ārzemēm, savukārt garšvielu plaukts lielveikalā uzbūra plānu par vakariņām, uz kurām ielūgt draugus. "Daudzi laimes brīži dzimst no nepacietīgas gaidīšanas, no prieka, ko sagādā nākotnes iztēlošanās – tādējādi novēršot mūs no monotonās, nogurdinošās vai grūtās tagadnes. Taču tagad pat mūsu sīkās patērnieciskās izvēles vai pārdomas par to, ko darīt nedēļas nogalē, atduras lielajā, visaptverošajā pandēmijas realitātē. 2020. ir gads, kad nākotne tika atcelta," raksta Niksija.

Cerība ir būtisks punkts koordinātu sistēmā, kas mūs noenkuro laikā un telpā. Cits elements ir arī atmiņas: lielai daļai cilvēku 2020. gads izšķīdis vienā "pandēmiskā standarta laika" dienā, tādēļ ka notikumu un sabiedriskās dzīves trūkuma dēļ smadzenes nav saņēmušas gana daudz stimulu, lai izveidotu daudz atmiņu. Ja gribam izteikties tikpat drūmi un dramatiski kā Katerīna Niksija, tad varam pasludināt 2020. par gadu, kad tika atcelta arī pagātne, ne tikai nākotne: dienas it kā ritēja, taču mūsu reģistros tās nesaglabājās.

Bet atgriezīsimies pie Fila Konorsa un viņa nebeidzamā 2. februāra. Filmas gaitā Fils izdzīvo t.s. piecas sēru fāzes (savulaik tās psihologi definējuši kā emociju fāzes, kam iziet cauri mirstošs cilvēks, taču kopš tā laika tās mēdz attiecināt arī uz citiem traumatiskiem notikumiem): noliegumu, dusmas, mēģinājumu tirgoties ar likteni, depresiju un pieņemšanu. Ļauties šīm emocijām kopā ar Bila Mureja varoni ir piedzīvojums, kas robežojas ar katarsi. Jo Mureja varoņa liktenī ir pavisam maz telpas viņa paša brīvajai gribai: depresijas fāzē viņš neskaitāmas reizes izdara pašnāvību, taču tāpat ik nākamo rītu pamostas Panksatonijas pansijas gultā, modinātājam atskaņojot "I Got You Babe". Beigu beigās viņš pieņem savu likteni: viņš ir iestrēdzis vienā nebeidzamā dienā, no kuras varbūt nekad netiks laukā. Šķiet, ka nekam, ko viņš dara, nav nozīmes. Tomēr, pēc tam kad viņš izmēģinājis visu citu, Konorss pieņem lēmumu novērst skatienu no savas depresijas, vientulības un bezcerības un pievērst to apkārt esošajiem cilvēkiem. Pasaulē, kurā nekam nav jēgas, piepildījumu rada iespēja pieskarties citu cilvēku dzīvei. Un brīdī, kad Konorss to ir iemācījies, dzīve atsāk iet uz priekšu. Un tas man šķiet iedrošinošs vēstījums: nākotne kaut kad atgriezīsies savā vietā, laiks atsāks savu normālo ritējumu, atmiņu reģistrācijas dienests smadzenēs atjaunos savu ikdienas darbu; mans uzdevums ir līdz tam izturēt, godprātīgi izdzīvot visas savas emocionālās fāzes, kā arī neaizmirst Sveču dienā ieziest lemešus ar cūku taukiem. Kaut kad būs arī vasara, un tajā man nebūs laika dunduriem.

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!