Nezinu, kas īsti kaiš septembra un oktobra posmam man un man pazīstamo kultūras darbinieku dzīvē, bet, kā dzirdu, nepārejoša pārslodze un refleksija par pastāvīgo izdegšanas stāvokli šobrīd raksturo daudzus. Vienā projektā, kur ilgstoši trijatā rakstām daudzsēriju scenāriju, iknedēļas darba tikšanās sarīkot kļūst arvien sarežģītāk, jo atrast divas stundas, kas der mums visām trim, brīžiem šķiet neiespējami, lai cik absurdi tas neizklausītos; atrastais laiks tad parasti tiek noorganizēts, izmantojot shēmas "es piecelšos pirms saullēkta, lai izdarītu dažus šīsdienas darbus ātrāk", "es tad ieplānošu nākamās sapulces kavēšanu par pusstundu" un "es atteikšu šīsnedēļas psihoterapeita vizīti, tad varbūt varam samenedžēt". Pēdējā sarunā ar kādu citu aktīvu kultūras lauka pārstāvi viņš garāmejot pieminēja, ka nav bijis atvaļinājumā kopš janvāra, nemaz nerunājot par to, ka darbs notiek arī vakaros, naktīs un nedēļas nogalēs. Grūti aptvert, kāpēc tik daudzi man zināmi kultūras pasaules cilvēki, kas iegulda darbā ārkārtīgi daudz laika, nervu un spožas radošās enerģijas, nepeldas naudā un briljantos vai vismaz regulāri apmeklētos spa viesnīcu baseinos, lai arī, protams, nekā sarežģīta šajā rēbusā nav – darbs kultūrā nav dāsni atalgots, tāpēc gabaldarbi tiek ņemti vairumā, kā arī darba darīšanu vienmēr, vismaz manā gadījumā, pavada sajūta, ka tā ir privilēģija – veikt uzdevumus, kam piemīt jēga un nozīme.
Kad jaunībā treknajos gados par labu naudu rakstīju reklāmas tekstus kaķu barības zīmoliem un tirdzniecības centriem, fonā pastāvīgi jutu urdošu pārmetuma sajūtu, ka mans smadzeņu potenciāls tiek ieguldīts nepareizi. Tagad šāda sajūta mani stipri sen vairs netraucē, toties spogulī traucē tumšie loki zem acīm. Kad nesen sūdzējos par tiem draudzenei, viņa centās mani uzmundrināt, sakot, ka viņai tumši loki zem acīm šķiet seksīgi, jo rada iespaidu, ka nomocītais cilvēks dzīvo bezmiega un dramatiskiem notikumiem bagātu dzīvi. Mēs ar citu sarunā klātesošu kultūras darbinieku saskatījāmies un tūdaļ sākām iebilst, ka tumši loki tieši tādēļ ir neseksīgi, ka uzreiz signalizē potenciālajam romantiskajam objektam: ja mums sāktos attiecības, viņam būtu jāsaskaras ar to, ka es visu laiku strādāšu, uz koķetām ziņām atbildēšu ar dienas novēlošanos un tekstu "sorry, biju darbos", vienīgo brīvo vakaru pavadīšu, agri aizejot gulēt un noguļot četrpadsmit stundas no vietas, un, ja tomēr izdotos kādus vakarus pavadīt kopīgā randiņā, tajos lielākoties nāktos klausīties manos stāstos par to, cik daudz darba, un sniegt man emocionālu atbalstu. Tumši loki zem acīm ir vēl sliktāka vizītkarte par paziņojumu "Starp citu, esmu precējies" "Tindera" biogrāfijā.
Protams, šī ķermeņa un daudzos gadījumos arī privātās dzīves ziedošana nozīmē, ka Latvijā, manuprāt, nevar sūdzēties par kultūras dzīves daudzveidību un bagātību. Pa vidam visiem pārskrējieniem no viena darba uz citu arī man izdevies notvert vienu otru kultūras notikumu. Šajā slejā īsi aplūkošu dažus no tiem un atklāšu, kāpēc man tie īpaši iekrituši sirdī.
1. Seriāls "Emīlija. Latvijas preses karaliene"
Pagaidām gan esmu redzējusi tikai pirmās divas sērijas un alkaini ceru, ka paspēšu vēl kinoteātrī noskatīties arī pārējās uz lielā ekrāna. Gāju uz pirmizrādi ar lielām bailēm – seriāls piedzima ļoti strauji, kino ražošanas procesiem nedabiskā ātrumā, un tā ambīcijas bija lielas, jo jāuzbur cits laikmets, kostīmi, dekorācijas un valoda. Es, tāpat kā daudzi citi skatītāji, jau sen esmu noilgojusies pēc "normāla latviešu seriāla", mūsdienu kino vispieprasītākās formas, tādēļ pēc pirmizrādes no prieka gandrīz vai raudāju, jo paveiktais darbs ir gigantisks un rezultāts atmaksājas: stāsts aizrauj, režisēts labi un daudzi līdz šim galvenokārt teātrī vai arī skopās, marginālās kinolomās redzētie Latvijas aktieri beidzot var parādīt savu dotību amplitūdu, jo seriāla formāts viņiem sniedz pietiekamu ekrāna laiku un iespēju noslīpēt savu personāžu raksturus. Kad iznāca abas pirmās sērijas, es tobrīd biju iegrimusi izcilajā britu seriālā "Dantonas abatija", tāpēc man bija augsta latiņa, no kuras vērtēt un tiesāt – bet tiesāt negribējās, gribējās priecāties. Skatieties "Emīliju" kinoteātros vai platformā "Tet".
2. "Brālīgo tautu sadraudzības koncerts" kultūras centrā "Totaldobže"
Par šo pasākumu grūti izstāstīt, jo, cikreiz esmu mēģinājusi, ikreiz beigās vienkārši noplātu rokas un saku: "Jā, nu žēl, ka nebiji." Koncerta centrālais notikums bija apvienības "Pizdets I Meyk the Hevi Metāls" uzstāšanās; šo aizraujošo, multižanru un multivalodu radošo projektu veido Latvijā un Vācijā dzīvojošais diriģents un rokmūziķis Linards Kalniņš, kā arī skotu un bulgāru izcelsmes pianists un komponists Aleksandrs Tomass Metjusons. Viņu skaņdarbi, kas balansē starptelpā starp popu, elektroniku, balādēm un tehno, ir rotaļāšanās ar priekšstatiem par žanriem un popkultūru, savukārt dzīvais izpildījums bija tikpat daudz koncerts, cik performance un teātra izrāde. Uz pasākuma norises vietu Viskaļu ielas koncertzālē aizveda īpaši norīkots dzeltens padomju laiku autobuss, un brauciena laikā kā gide tūristu autobusā pasažierus ar dažādiem personiska un publiska rakstura stāstiem izklaidēja uzlecošā jaunās paaudzes mūzikas zvaigzne Keitija Bārbale. Kā ķirsītis uz tortes bija arī pasākuma organizatoru noteiktā ieejas maksas atlaide par 50%, ja apmeklētāji ierodas ar ziediem. Tie, kas nebija paguvuši apgādāties ar ziediem, varēja izmantot pakalpojumus, ko sniedza pie ieejas sēdošais spekulants, par nelielu atlīdzību piedāvājot iegādāties neļķes. Šis notikums man joprojām liek smaidīt, kad par to atceros, jo tas man palīdz atcerēties, ka radošie spēki ne vienmēr jāiegulda "produktā", citreiz tos var ieguldīt arī svētkos, ja atceras paņemt līdzi ziedus.
3. Matīsa Kažas īsterns "Wild East. Kur vedīs ceļš"
Ārkārtīgi ražīgi strādājošā un joprojām bezkaunīgi jaunā režisora un producenta Matīsa Kažas "kartupeļu vesterns" arī ir darbs, kas pilns ar rotaļāšanos un radošu ārdīšanos, un atgādinājumiem, ka kino daudz interesantāka teritorija ir robežu taustīšana un eksperimentēšana nekā jau labi zināmu shēmu un klišeju atražošana. Šī iemesla dēļ es filmai varu bez sirdssāpēm piedot arī elementus, kas varbūt nav līdz galam izdevušies, jo tai izdodas citas lietas – iemīt Latvijas kino ainavā svaigus soļus žanra kino traktējumā, kā arī atgādināt, ka Latvijas kino nebūt nedefinē vienīgi sūrums (un varbūt reizumis pasmīnēšana par savu sūrumu). Ļoti gribētos, lai jauni soļi būtu iemīti arī Latvijas filmu pirmizrāžu tradīcijā – pirms "Kur vedīs ceļš" seansa sākuma uz "Splendid Palace" skatuves ekrāna priekšā ar īsu koncertu uzstājās grupa "Ezeri" Miķeļa Putniņa vadībā, kas brīnišķīgā elektriskās ģitāras pavadījumā interpretēja Imanta Kalniņa mūziku. Lūdzu, turpmāk pa koncertam pirms katras pirmizrādes! Un, ja nes ziedus, tad ieeja divreiz lētāka!
4. Kroga un kultūrtelpas "Aleponija" piecgades svinības
Par "Aleponiju" vai nu būtu jārunā ļoti gari, vai nav jārunā nemaz, vien jāatmet ar roku un jāatzīst – ja neesi bijis "Aleponijā", tu nemaz neesi bijis Rīgā. Šis bārs un daudzu kultūras cilvēku satikšanās vieta, ko, ja nemaldos, Uldis Rudaks ir arī nosaucis par vienu no labākajām mazā izmēra koncertvietām Rīgā, arī vienmēr ar lielu pietāti uztver svētkus, un tie ir gan tradicionālie "Aleponijas" Ziemassvētki, gan bāra dzimšanas diena, kas tiek svinēta septembra beigās vai oktobra sākumā. Bāra saimnieks Juris Simanovičs svētku programmu vienmēr veido ar īsta kuratora precizitāti un savā ziņā firmas zīmi – lai kas notiktu "Aleponijas" svētkos, tas vienmēr būs kaut kas pārsteidzošs, eksperimentāls un pilns ar mīlestību un maģiju. Nupat "Aleponija" nosvinēja piecu gadu jubileju, un par svētku programmu atkal varu teikt tikai to pašu, ko iepriekš – jā, nu žēl, ka jūs nebijāt, bet, ja jāizceļ kāds no priekšnesumiem, tad viens no vakara spožākajiem skaņdarbiem bija pasākumam īpaši jaunradītās apvienības "Bez grēka ieņemtie" kaverversija jaunāko laiku grāvējam "Pandēmijas nav, pandēmijas nav, pandēmija kā tāda neeksistē" pārlikumā bungām, cītarai un trompetei. Vienīgais šī skaņdarba trūkums ir tāds, ka šī antivakseru mītiņā dzimusī himna jau tā ir ļoti lipīga (sic!), bet kopš kaverversijas dzirdēšanas to vispār vairs nav iespējams dabūt laukā no galvas.
5. Žurnāla "Žoklis" 2021. gada atvasaras numurs
Izdevums "Žoklis" ir, redakcijas vārdiem sakot, "galvenokārt literārs žurnāls", bet es to vairāk uztveru kā fiziski aptaustāmu liecību nākotnei par laiku Latvijas kultūrā, kad sevi arvien skaļāk pieteica brīnišķīgu, gaišu un apdāvinātu cilvēku jaunākā paaudze. Šī iemesla dēļ es steidzīgi pērku katru nākamo "Žokli", kurš iznāk samērā bieži, taču ar neprognozējamu regularitāti – ticu, ka tas nākotnē būs bibliogrāfisks retums un savu kolekciju vēlāk varēšu notirgot ībejā par bargu naudu. Bet šo "Žokļa" numuru gribu rekomendēt, jo trīs šajā numurā ievietotie darbi mani patiesi aizgrāba. Pirmais no tiem ir Kārļa Vērdiņa recenzija par Mirdzas Ķempes dzejoļu krājumu "Rīta vējš", kas iznāca 1946. gadā; pat nerunājot par recenzijas kvalitāti un tās raisīto interesi par minēto Ķempes krājumu, mani ļoti iedvesmo aktuālajā periodikā sastapt apskatu par vēsturiskām Latvijas mākslas parādībām, skatot tās šodienas acīm un mazinot steigas kultūras spiedienu, kas citkārt rada sajūtu, ka svarīgs ir tikai šobrīd notiekošais, bet viss, kas noticis, sākot no pagājušās nedēļas, vairs nav pelnījis mūsu pastāvīgi izsīkstošo uzmanību. Otra publikācija "Žoklī", ko vēlos izcelt, ir lietuviešu dzejnieka Manta Gimžauska epohālais dzejolis "Acid Is Sweet " Emijas Grigorjevas atdzejojumā. Visbeidzot visnomierinošākā žurnāla sadaļa ir tā vizuāli literārais pielikums "Marija Luīze Meļķe noskaidro attiecības ar realitāti". Vairākkārt no pēdējā laika vakariem, kad atkrītu gultā un vēlos ko palasīt, taču smadzenes atsakās ņemt pretī jebko intelektuāli apstrādājamu, esmu atšķīrusi šo pielikumu un tajā lasu: visam nav jābūt grūti; mēs šeit esam arī tāpēc, lai citreiz vienkārši viens ar otru rotaļātos.
2