Kadrs no Irinas Cilikas dokumentālās filmas "Zeme ir zila kā apelsīns"
 
Sleja
21.03.2022

Režisori, kuratori un karš

Komentē
12
Saglabā

Viens no dīvainākajiem pēdējo dienu notikumiem, kas šobrīd risinās Ukrainas kara perifērijā – kultūras un starptautisko sakaru telpā –, ir ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas izslēgšana no Ukrainas Kinoakadēmijas. Šī notikuma konteksts ir samērā sarežģīts; noteikti pastāv vēl dažādas fona detaļas un iemesli (jo tādi vienmēr pastāv visos skandālos), taču pamatiemesls, cik noprotams, ir apstāklis, ka Lozņica neatsauca savas filmas no programmas kādā nelielā kinofestivālā Francijā, kas veltīts filmām no bijušās PSRS valstīm. Šis festivāls ir gadskārtējs notikums, ko organizē augstskola Nantē, un šogad tā devīze ir "Starp Ļvivu un Urāliem" – uzsverot reģionu, no kura nāk festivāla programmā iekļautās filmas.

Ukrainas kinonozares pārstāvji izteica festivālam lūgumu šogad programmā neiekļaut filmas no Krievijas, aizstājot tās ar filmām, kas veidotas Ukrainā vai vēsta par Ukrainu, taču festivāls atteicās to darīt. Sergejs Lozņica neatsauca savas filmas no festivāla, iestājoties pret Krievijā veidotas mākslas boikotu – tajā, galu galā, sastopami arī neatkarīgi un pret Putina režīmu vērsti darbi. Šī iemesla dēļ Ukrainas kinodarbinieku savienība pirms dažām dienām nāca klajā ar paziņojumu, ka Sergejs Lozņica tiek izslēgts no organizācijas, kā arī aicinājumu pasaules sabiedrībai Lozņicu "vairs neuzskatīt par Ukrainas kultūras jomas pārstāvi".

Šis notikums izraisījis zināmu rezonansi un mulsumu starptautiskajās kinoveidotāju aprindās. Sergejs Lozņica ir viens no vispazīstamākajiem Ukrainas mūsdienu kinorežisoriem, turklāt viņa veidotās filmas, tai skaitā "Maidans" (2014) un "Donbass" (2018), spilgtā un spēcīgā veidā ar mākslas starpniecību ir nesušas vēsti par Ukrainas pēdējo gadu cīņu plašā starptautiskā telpā. Lozņica arī ļoti asi un efektīgi aicinājis rietumvalstis izrādīt stāju pret Krievijas iebrukumu Ukrainā: kad īsi pēc kara sākuma Eiropas Kinoakadēmija izplatīja paziņojumu, kurā nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainā, Lozņica publiski izstājās no šīs organizācijas, protestējot pret to, ka nosodījuma teksts ir pārāk bezzobains, laipojošs un gļēvi formulēts. Īsāk sakot – grūti pat iedomāties patriotiskāku pilsoni un kultūras darbinieku. Tomēr ukraiņu kolēģi viņu šobrīd ir "kancelējuši", pie tam ekstrēmā veidā: ne vien izslēdzot no profesionālās biedrības, bet starptautiski pasludinot viņu par Ukrainas kultūrai nepiederošu. Lozņica nāca klajā ar publisku un lietišķu atbildi, kurā uzsver, ka šī kolēģu rīcība esot "Ukrainas Kinoakadēmijas dāvana Krievijas propagandistiem" un ka viņš vienmēr bijis un palikšot ukraiņu kinorežisors. Ar abiem paziņojumiem var iepazīties šeit. 

Ukrainas kinoveidotāju kopiena jau no kara sākuma pirmajām dienām ir aktīvi darbojusies starptautiskajā telpā, uzrunājot citu valstu kolēģus un starptautisko sabiedrību, aicinot dot platformu Ukrainas mākslai. Viens no piemēriem, kā šai iniciatīvai atsaukusies, piemēram, Latvijas kino kopiena, ir divu dokumentālo filmu seansi, kas šodien skatāmi kinoteātrī "Kino bize", ienākumus no biļetēm ziedojot Ukrainas atbalstam. Taču ukraiņu kinoveidotāji aicina arī uz cita veida palīdzību: mudinot ārvalstu kolēģus radīt vai pielāgot finanšu instrumentus Ukrainas kinoindustrijas atbalstam tuvākajā nākotnē, kā arī – jā, mazināt Krievijas balsi publiskajā telpā, arī mākslas laukā. Vēršanos pret Lozņicu Ukrainas Kinoakadēmija pamato ar argumentu, ka pašreizējos apstākļos nācijas balsij jābūt vienotai.

Šajā savādajā (tieši tāpēc savādajā, ka šo kara šausmu apstākļos šķistu pašsaprotami netērēt enerģiju savstarpējos iekšējos kašķos) konfliktā man nav viedokļa par to, kurai pusei piemīt abstraktā "taisnība". Lai arī tik ekstrēma vēršanās pret Lozņicu par to, ka viņš nav atsaucis savas filmas no visnotaļ margināla Francijas kinofestivāla, savā ziņā šķiet absurda, man neceļas roka nosodīt ukraiņus par saasinātu un emocionālu reakciju brīdī, kad nācija piedzīvo eksistenciāla līmeņa pagriezienu savā liktenī. Turklāt vērotājam no malas ir maz kas zināms par "lielo bildi" citas valsts kultūrprocesu iekšienē. Tomēr dažas liecības par valdošo noskaņojumu Ukrainas kinoveidotāju aprindās ir mani sasniegušas. Dalīšos ar pāris fragmentiem no ierakstiem, ko esmu redzējusi sociālajos tīklos; to autori ir Ukrainas kino nozares dalībnieki, kas vecuma ziņā pārstāv manu paaudzi.

Olga Bekenšteina, kultūras darbiniece, kas nāk no Luhanskas un šobrīd dzīvo Kijivā, raksta šādi: "Šis karš notiek tāpēc, ka krievija (nevis tikai putins) neatzīst Ukrainas identitāti. Imperiālistiskā ideja par "brāļu tautām" novedusi viņus pie fašistu prieksštata par vienu tīrasiņu tautu, tāpēc tiem, ko saindējusi rietumu ideoloģija, jāiznīkst.

Tāpēc.

  1. Ukraiņu mākslinieki nevar piedalīties izstādēs un festivālos, kuros piedalās krievi. Mums nav nekā kopīga.
  2. Ukraiņu mākslinieki nevar piedalīties paneļdiskusijās, kurās piedalās krievi. Mums nav, par ko sarunāties.
  3. Rezidences, kurās tiek aicināti pieteikties gan krievu, gan ukraiņu mākslinieki, ir stulba ideja. Tāpat kā šāda veida akadēmiskās programmas. Tās uzrāda vienīgi kuratoru zināšanu trūkumu un akadēmiskās pasaules vājumu.
  4. Karš Ukrainā un totalitārais režīms krievijā nav viena un tā pati problēma.
  5. Karš Ukrainā un totalitārais režīms krievijā nav viena un tā pati problēma.
  6. Karš Ukrainā un totalitārais režīms krievijā nav viena un tā pati problēma."

Vēl izvērstāku viedokli formulējusi režisore Irina Cilika, kuras dokumentālo filmu "Zeme ir zila kā apelsīns" nupat Rīgā izrādīja festivāls "ArtDocFest/Riga". Cilika virkni ierakstu veltījusi arī tieši Nantes kinofestivālam un pārdomām par Lozņicu, iezīmējot jau senākas aprises pieaugošajai plaisai starp Lozņicu un daļu kinonozares kolēģu. Taču konkrēti par krievu un ukraiņu mākslas līdzāspastāvēšanu šajā ģeopolitiski vēsturiskajā brīdī viņa raksta šādi:

"Dārgās Eiropas kultūras institūcijas! Kad jums dzimst doma ielūgt mani vai kādu no maniem ukraiņu kolēģiem piedalīties kādā apaļā galda diskusijā vai kopīgā pasākumā kopā ar kolēģiem no Krievijas, es būšu gatava piekrist tikai tad, ja jūs šos pasākumus noorganizēsiet Mariupolē, Harkivā, Bučā, Hostomeļā, Irpinā, Ivankivā, Ohtirkā, Berdjanskā, Sumi, Čerņihivā utt. Kāda no šīm pilsētām varētu būt piemērota šāda veida dialogiem šodien, kā jums šķiet?

Daži skaitļi. Mariupolē patlaban ir nogalināti jau tūkstoši civiliedzīvotāju un 80% izpostīto dzīvojamo ēku vairs nav atjaunojami. Harkivā iznīcinātas 600 dzīvojamās ēkas, 50 vidusskolas un daudzas slimnīcas, un man nav jaunāko datu par bojāgājušajiem. Nerunāsim par pilsētām, kurām šobrīd draud humānā katastrofa. Nē, es jūs neapgrūtināšu vēl ar citiem faktiem, es zinu, ka tie ir ļoti nomācoši. Un, ja jūs man jautāsiet, kāds tam sakars ar sarunām ar krievu intelektuāļiem, "režīma upuriem", es atbildēšu ļoti vienkārši: pasaule šobrīd tiešraidē vēro Krievijas genocīdu pret ukraiņiem, un es uzskatu, ka krievu kultūra ir pie tā vainojama vairāk nekā jebkas cits.

Daudzu gadsimtu garumā krievu literatūra, kino un citi mākslas veidi tikuši indēti ar imperiālistiskiem uzskatiem un pārākumu pār Ukrainu un ukraiņiem, nemaz nerunājot par krievu sajūsmu par kara tēmu. Faktiski krievu kultūra radījusi šo silto, mitro augsni, no kuras izdīgušas Putina imperiālās ambīcijas. Lai to izprastu, nepieciešams padziļināti apgūt mūsu vēsturi un dot platformu okupācijas režīma upuriem, ar to es domāju Ukrainas kultūras kopienas pārstāvjus. Bet lūdzu nesavediet mūs  kopā ar krieviem tāpēc, lai diskutētu aci pret aci. Es ceru, ka jums piemīt pietiekama smalkjūtība un gudrība, lai saprastu, kāpēc tas šobrīd nav jādara.

Pirms diviem gadiem es piedzīvoju ļoti savādu savas filmas seansu Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Tas bija "savāds" tādā nozīmē, ka man netika pateikts, ka mana filma tiks izrādīta kopīgā programmā ar krievu režisores filmu. Varbūt es pati biju vainīga un nebiju pievērsusi tam pienācīgu uzmanību, bet es par šo formātu uzzināju īsi pirms seansa sākuma. Un tā bija ļoti dīvaina pieredze. Šīs krievu filmas režisore šķita jauka meitene, un viņas filma bija antiputinistiska. Bet pēcseansa jautājumu un atbilžu sesijā es sapratu, ka šī krievu režisore nezina pilnīgi neko par mūsdienu Ukrainu un ukraiņiem. Viņa uzstājīgi apgalvoja, ka mēs piedzīvojam līdzīgas problēmas un apdzīvojam kopīgu postpadomju telpu, bet, sasodīts, mēs esam katrs savā upes krastā un mums nav nekā kopīga, jo īpaši tagad, pēc 2022. gada 24. februāra.

Es zinu, ka Krievijā dzīvo šī režīma upuri, daži drosmīgi disidenti, kam ir drosme pretoties. Esmu satikusi ne vienu vien kolēģi – dokumentālo filmu veidotāju no Krievijas, kas bijis gana drosmīgs, lai pateiktu ko neērti patiesu par Putina režīmu. Bet ir viens interesants apstāklis. Šīs ziemas gaitā, kad pieauga saspīlējums saistībā ar iespējamu Krievijas iebrukumu Ukrainā, es regulāri pārbaudīju šo kolēģu feisbuka lapas, ilgstoši gaidot viņu protestus pret iespējamu Krievijas iebrukumu manā valstī. Un, ziniet ko… Viņi klusēja, lielākā daļa klusēja. Viņi sāka mazliet reaģēt, parakstīt vēstules, protestēt, bēgt no Krievijas tad, kad kļuva skaidrs, ka karš notiek pilnā sparā un viņi paši var nonākt izolācijā.

Es nešaubos, ka patiesie krievu intelektuāļi pieņems sankcijas un ierobežojumus, jo sapratīs, ka nes daļu vainas. Un šobrīd mēs piedzīvojam Krievijas karu un genocīdu pret ukraiņiem. Es domāju, ka nākotnē, kad Ukraina būs uzvarējusi, kad būs apsēroti visi mirušie un no jauna būs uzceltas visas ukraiņu pilsētas, kad krievi atklāti atzīs savu vainu, kad būs samaksātas reparācijas par viņu noziegumiem, tad būs laiks iespējamiem dialogiem. Visticamāk, mēs mēģināsim. Bet ne pirms noticis viss iepriekš uzskaitītais."

Laikā, kad ik sekundi Ukrainā viens bērns kļūst par bēgli un notiekošā nežēlība sen pārsniegusi aptveramā robežas, diskusijas par mākslu un kultūras dialogiem nav nekas tāds, kam šobrīd būtu jāvelta būtiski mentālie un enerģijas resursi. Šobrīd visi spēki jāvelta tam, lai apturētu karu un palīdzētu tajā cietušajiem. Tomēr šī sīkā epizode – pieaugošā ukraiņu mākslinieku pārliecība, ka Ukrainas un Krievijas māksla patlaban nevar pastāvēt līdzās nekādos apstākļos – izvirza sarežģītu nākotnē šķetināmu jautājumu par to, vai dialogs mākslā vispār ir iespējams, kā arī spilgti izgaismo aksiomu, kuru jūs visi jau zinājāt: apolitiska māksla gluži vienkārši vispār nepastāv.

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!