Mīļais ķermeni! Pagājusi kārtējā Kultūrkapitāla fonda projektu iesniegšanas nedēļa, ierastā bezatpūtas nedēļas nogale, un pienākusi kārtējā darba nedēļas pirmdiena. "Vai mēs vienmēr šādi dzīvosim?" Es jūtu, ka tu man to bieži prasi. Es nezinu, ko tev atbildēt. Es ceru, ka ne, ka mēs kādreiz dzīvosim normālāk, mierīgāk, harmoniskāk, veselīgāk. Varbūt kādreiz sāksim jaunu nodaļu mūsu attiecībās. Kamēr gaidu šīs maģiskās nākotnes pienākšanu, es gribu, lai tu zini, ka nebūt nelepojos ar to, kas mūsu starpā ir noticis, un gribu lūgt tev piedošanu par savām kļūdām, lepnību un nevērību.
Piedod par pastāvīgo neizgulēšanos. Par iešanu gulēt pārāk vēlu un pēcāku agru celšanos. Par blenšanu ekrānos pirms miega. Par bezjēdzīgiem satrauktu, negatīvu domu cikliem, kuros mēdzu iestrēgt pirms miega, kavējot tā atnākšanu. Es zinu, ka miegam jābūt prioritātei; es noteikti kaut kad pret to sākšu arī tā izturēties. Pavisam drīz.
Piedod par reto un šauro kustību spektru, ko tev ikdienā piedāvāju. Par salīkušo muguru, kuru, strādājot pie datorgalda, citreiz stundām ilgi aizmirstas iztaisnot. Par to, ka tik reti dejoju. Par to, ka esmu kaut kur dziļi, dziļi sevī aprakusi līksmo, kustīgo bērnu, kas gribētu spontāni lēkāt un skraidīt, piešķaidot pasauli pilnu ar savu enerģiju.
Piedod par jaunību, kurā es pieņēmu par pašsaprotamu, ka tava izturība vienmēr būs klātesoša, neaptverot, ka tas ir mantojums, kuru, kā jau jebkuru mantojumu, var viegli izputināt ar neapdomīga dzīvesveida palīdzību.
Piedod par nogurušajām acīm, ar kurām es pelnu maizi, cauru dienu blenžot datora ekrānā. Piedod par to, ka es tajā turpinu blenzt arī tad, kad it kā atpūšos no tā, ka pelnu maizi. Es īstenībā zinu, ka tu tā it nemaz neatpūties, bet gan nogursti vēl vairāk.
Piedod, ka esmu izvēlējusies dzīvot putekļainas lielpilsētas centrā un ikdienā elpot tikai tā gaisu. Es zinu, ka man vajadzētu pie katras izdevības no tā izbēgt. Piedod, ka dzīvoju tik brīnišķīgā pasaules stūrītī, no kura viegli sasniedzama gan jūra, gan meži, gan pļavas, bet izliekos, ka tos sasniegt taču ir liels un laikietilpīgs apgrūtinājums.
Piedod par visiem mūža laikā izsmēķēto cigarešu kilogramiem. Es zinu, ka mierinājuma un atbalsta sajūtu, ko meklēju cigaretē, var atrast arī citur, bet mani biedē citu ceļu meklēšana. Piedod, ka mana izvēle liecina, ka es labāk atsakos no labas veselības, lai tikai nestātos pretī šīm bailēm.
Piedod, ka aizgāju strādāt kultūrā.
Piedod par visām reizēm, kad neaizvedu tevi pie ārsta, kolīdz tu sāki man signalizēt, ka kaut kas nav kārtībā. Es katrreiz nez kādēļ nolēmu, ka gan jau tu tiksi galā pats, lai arī tu tajos brīžos nepārprotami jau lūdzi manu palīdzību. Piedod, ka izlikos tevi nedzirdam.
Piedod, ka tieši tev es visu laiku saku: "Vēlāk," – bet tas "vēlāk" kaut kā joprojām tā arī nepienāk.
Piedod, ka nesagādāju tev pietiekami biežus apskāvienus. Piedod par vispārējo maiguma trūkumu pret tevi.
Piedod par regulāri izlaistajām ēdienreizēm pēdējo mēnešu laikā. Es to saucu par intervālu gavēni, nevis par anoreksiju, tā ir modernāk.
Piedod par visām reizēm, kad esmu tev devusi alkoholu tad, kad tu īstenībā gribēji paraudāt.
Piedod, ka tu tik labi man kalpo, bet es nevis priecājos par to, bet skatos spogulī un meklēju tevī nepilnības. Piedod, ka tik reti novērtēju vai vispār nepievēršu uzmanību tam, cik labi tu kalpo.
Piedod, ka savulaik esmu griezusi tevī zīmes ar nazi tāpēc, ka tobrīd kaut kāds lohs mani nemīlēja. Es tobrīd nezināju, ka paies gadi un es ar izbrīnu raudzīšos atpakaļ uz nebūtiskajām situācijām un cilvēkiem, kas tobrīd izraisīja tādas sāpes. Es tobrīd nezināju, kā citādi rīkoties.
Piedod, ka bieži izturos pret tevi tā, it kā tu būtu produktivitātes robots vai ar garantiju aprīkots darbarīks, nevis kaut kas dzīvs un dinamisks, kas darbojas pēc noteiktiem enerģijas–atpūtas cikliem. Piedod, ka tik bieži prasu no tevis neiespējamo. Piedod, ka tev kārtīgi nepasaku paldies, kad tu kārtējo reizi esi paveicis neiespējamo.
Piedod, ka tevi šeit tā uzrunāju, it kā tu nebūtu daļa no manis. It kā tu būtu instruments, kam man jākalpo, un mans "es" mājotu tikai manā galvā, nevis viscaur manī. Pienāks brīdis, kad atcerēšos, ka es esmu tu, apsolu. Mazliet vēlāk. Pavisam drīz.
5