Lai arī šobrīd Latvijas kino dzīve līdztekus daudzām citām kultūras un ekonomikas norisēm ir stipri pieklususi, pagājušonedēļ tā divreiz pavīdēja Latvijas ziņu virsrakstos. Pirmā ziņa man bija ārkārtīgi svarīga personiskā līmenī – tika izsludināti gadskārtējā filmu ražošanas konkursa rezultāti, atklājot, ka līdzās Dāvim Sīmanim, Signei Birkovai un Ilzei Kungai-Melgailei arī es tikšu pie iespējas uzņemt savu pilnmetrāžas spēlfilmu. Otrā ziņa bija Latvijas kino nozares pārstāvju un organizāciju atklātā vēstule Kultūras ministrijai, sniedzot priekšlikumus kino izrādīšanas vietu – kinoteātru – drošai darbības atsākšanai. Abas ziņas mani vedināja aizceļot iekšējā kino skatīšanās retrospektīvā, mēģinot atsaukt atmiņā konkrētas filmas dažādos dzīves brīžos, kad ar mani notika kino – "notika" tajā izpratnē, kā to nesenā brīnišķīgā intervijā Elīnai Reiterei formulēja kinokritikas ikona B. Rūbija Riča: "Kino – tā ir telpa, pilna ar cilvēkiem, un ar viņiem kopā noskaties kaut ko, kas maina tavu dzīvi." Ne visas atmiņas no šeit aprakstītās izlases ir saistītas ar kinoteātriem, tomēr liela daļa gan, un es kaismīgi ilgojos pēc brīža, kad to durvis atkal atvērsies mums, pēc kolektīvās tumsas izslāpušajiem kinobaznīcēniem.
1) "Labirints" (1986, rež. Džims Hensons). Šķiet, sestdienu rīti un raidījums "Pasaka, pasaciņa", kad Latvijas televīzijas programmā tika rādītas aizraujošas ārzemju pasaku filmas, ir viena no manas paaudzes cilvēku zeltainākajām kolektīvajām atmiņām. Filma "Labirints" savukārt ir viens no pirmajiem brīžiem, kad sevī apzinos sirdi pukstam straujāk, jo ar mani notiek kino. Es tobrīd vēl neko nezināju no tik smalkiem jēdzieniem kā "fotogēnija", "harisma" vai "Deivids Bovijs", bet es zināju goblinu karaļa varu pār mani. Šī filma darīja to, ko dara gudrs kino – pilnībā izmanto kino radniecību ar zemapziņas, sapņu, baiļu, arhetipu, spoku stāstu un intuīcijas pasauli. "Labirints" turklāt neskaitāmām meitenēm visā pasaulē, ne tikai mūsu naivajā postpadomju telpā, kļuva par tādu kā pirmā soļa pieaugšanā iezvanītāju, liekot ja ne gluži apzināties, tad sākt nojaust kaut ko par seksualitāti. Savādās attiecības starp Sāru un goblinu karali čukstēja liecības par tālu nākotni un briesmām, un noslēpumu, kas piepilda romantiskas ilgas.
Neaizmirstamu un līdz šim brīdim vēl līdz galam neapstrādātu šausmu avots bija arī filmas epizode, kur galvenā varone, nonākusi labirintā, ar lūpukrāsu uz akmens flīzēm attapīgi uzzīmē bultiņas, lai neapmaldītos, taču, kolīdz viņa nozudusi skatienam, no pazemes izlien goblins un pagriež flīzi otrādi, pavēršot bultiņu citā virzienā. Joprojām arī tagad, pieaugušā vecumā, es mēdzu neuzticēties dzīvei; vainoju pie tā šo filmu un šo epizodi.
2) "Matrikss "(1999, rež. māsas Vačovskas). Šī man ir ļoti nozīmīga filma, jo tā bija pirmā filma, par ko pieņēmu apzinātu lēmumu iet uz kinoteātri to skatīties atkal un atkal. Kad pirmoreiz to noskatījos, man bija trīspadsmit gadu. Skatījos to kopā ar vecāko brāli kinoteātrī "Daile", kas atradās tagadējā mūzikas nama "Daile" vietā Barona ielā un vienubrīd lepojās ar godu būt modernākajam Rīgas kinoteātrim – tajā bija veselas divas kinozāles. "Daile" man bija mīļāks kinoteātris par "Oskaru" uz Skolas un Elizabetes ielu stūra, kurā parasti vilka caurvējš, taču "Matriksu" es, protams, noskatījos arī tur. Tāpat arī drūmajā "Palladiumā" un krāsainajā, pēc popkorna smaržojošajā Lāčplēša ielas "Kino 52". Man šķiet, ka "Matriksu" redzēju gandrīz visos Rīgas tābrīža kinoteātros, izņemot ģeogrāfiski tālo kinoteātri "Maska" Maskavas ielā un kādu kinozāli Imantā. Vismīļākais no tiem visiem man bija kinoteātris "Teika", kas tajā laikā arvien noteiktāk virzījās uz savu galu, taču sniedza visromantiskāko skatīšanās pieredzi. "Teikā" filmas nonāca tad, kad centra kinoteātri tās vairs nerādīja, un tās varēja noskatīties par sviestmaizi jeb piecdesmit santīmiem (ja filma bija īpaši gara, tad biļete bija nedaudz dārgāka un maksāja septiņdesmit piecus santīmus). "Teikas" zālē skatītājus neielaida – tā tika izmatota par noliktavas telpu, jo nedaudzajiem skatītājiem pietika ar balkonu, kurā bija izvietoti dermatīna zviļņi. Reiz, kad mēs ar draudzeni turp aizbraucām, lai aizietu uz avīzes programmā nodrukāto seansu, tas nenotika, jo kinoteātra mehāniķis nebija domājis, ka būs kāds skatītājs, tāpēc nebija ieradies. Kasiere mūs laipni aicināja "nākamreiz piezvanīt un pabrīdināt".
3) "Amerikāņu skaistums" (1999, rež. Sems Mendess). Ar labāko draudzeni aizejam uz filmu Vecrīgas arthouse kinoteātrī "Kinogalerija", mums abām ir gadu četrpadsmit. Mēs tolaik bieži kopā ejam uz kino, un dažreiz gadās tā, ka pēc iznākšanas no filmas turpinām tik ilgi būt tās radītajā noskaņā, ka nepārmijam ne vārda daudzu kvartālu garumā vai pat līdz mājām. (Šķiet, attiecības ar tādu cieņu gan pret savu, gan otra cilvēka svēto iekšējo pēcfilmas telpu man pieaugušajā dzīvē vairs nav izdevies ne ar vienu izveidot.) Tā ir arī šoreiz – mēs iznākam no "Amerikāņu skaistuma" seansa un nerunājam, un ejam cauri Vecrīgai, ko apspīd rietoši, zeltaini saules stari. Ejot pāri Doma laukumam, brāzma mums pretī nes vējā dejojošu plastmasas maisiņu. Mēs abas reizē skaļā balsī iesmejamies, un šis brīdis ir viens no pilnīgākajiem mirkļiem manā mūžā.
4) "Gandrīz slaveni" (2000, rež. Kamerons Krovs). Arī šo filmu skatījos "Kinogalerijā", ļoti iespējams, kopā ar to pašu draudzeni. Šī joprojām ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām, visticamāk, tādēļ, ka pirmoreiz to redzēju pareizajā vecumā, kad maņas ir īpaši jūtīgas un tu uzzini, ka eksistē mūzika un to pielūgt ir normāli, un šī filma tev atklāj ko jaunu, atklāj dramēdijas žanru un iečukst ausī noslēpumu, ko tu nezinot noglabā savā neapzinātajā katalogā par to, kāds var būt kino: tas var vienlaikus būt bēdīgs un priecīgs, autobiogrāfisks un godīgs, stilīgs un smieklīgs un – pāri visam – labsirdīgs. Seansos "Kinogalerijā" tulkojumu parasti lasīja turpat zālē sēdošs tulks, un tolaik nebija nekādas krāmēšanās ar austiņām, tulkojums skanēja pāri visai zālei, un manās atmiņās ierakstīts, ka šo seansu tulkoja Viktors Freibergs. Epizodi, kur piedzērusi rokzvaigzne pēc vētrainas ballītes ievemj puķudobē un tad Viktora Freiberga balsī skumji konstatē: "Es nodarīju pāri puķītei," – vēlākos gados esmu skatījusies daudzkārt un oriģinālvalodā, bet tas nekad vairs nav bijis tik smieklīgi kā toreiz.
5) "Žils un Džims" (1962, rež. Fransuā Trifo). Dažus gadus vēlāk manā dzīvē sākās "krāmēšanās ar austiņām", kas apzīmē ļoti būtisku laikmetu, veselu dzīves pagriezienu. Mācījos vidusskolas pēdējā klasē, kad sāku strādāt kinofestivālos "Arsenāls" un "Baltijas pērle" par brīvprātīgo – dalīju kinoskatītājiem pie ieejas zālē filmas tulkojuma austiņas, atalgojuma vietā saņemot iespēju noskatīties filmu. Joprojām šo darbu atceros ar lielu mīlestību: tajā līdzīgi man pulcējās dažādi un ļoti interesanti gados jauni, trūcīgi sinefili, mēs diskutējām par redzētajām filmām, gādājām par seansa norisi un kopīgi elpojām ar īpašiem, romantiskiem putekļiem pilno kinoteātra "Rīga" gaisu. "Baltijas pērlē" togad izrādīja franču jaunā viļņa retrospektīvu, un tā mani absolūti apdullināja. Nemāku aprakstīt, ko nesagatavotam skatītājam uz robežas starp pusaudzi un pieaugušo nodara vispirms "Četrsimt sitieni" un dažas minūtes vēlāk "Žils un Džims" uz lielā ekrāna. Joprojām atceros "Žila un Džima" elementus tieši no pirmās skatīšanās reizes kopā ar savām sajūtām, savu ķermenisko šokēto reakciju – un nē, ne jau uz filmas stāstu, tajā nav nekā īpaši šokējoša, bet uz mākslu, kas man triecās sejā. Žannas Moro ieskatīšanās kamerā un uzsmaidīšana mums, skatītājiem, pirms viņa iestūrē upē. Asie montāžas griezieni starp kadriem un bezkaislīgais aizkadra teksts, kas vienlaikus mani gan tuvināja notiekošajam ekrānā, gan pacēla tam pāri uz citu, vēl neapmeklētu kino izbaudīšanas telpu. Žila viegli klibojošā gaita, kurā ietverta neaptverami salauzta dzīve, viņam pēdējā kadrā uzgriežot muguru skatītājiem un aizsoļojot dziļāk ekrānā prom no tiem. Kino man vairs neizteica maigus aplinku mājienus, glāstot ar vējā dejojošiem plastmasas maisiņiem. Tas man iebelza pamatīgu dunku pakrūtē, rupji pavēstot: es neesmu bildēs izstāstīts stāstiņš, es esmu valoda, medijs, instruments, māksla; tev ar mani savā dzīvē kaut kas būs jāiesāk.
6) "Psihoze" (1960, rež. Alfrēds Hičkoks). Kādu gadu vēlāk, joprojām kalpojot brīvprātīgo austiņnieku bataljonā turpat kino "Rīga", festivālā "Baltijas pērle" noskatījos Hičkoka "Psihozi". Tas izrādījās visnotaļ leģendārs seanss – mehāniķis tajā sajauca ruļļu kārtību un filmas fināls tika parādīts sākumā. "Psihozes" fināls ir viens no slavenākajiem atrisinājumiem-pārsteigumiem visā pasaules kino vēsturē; fināla parādīšana filmas sākumā Hičkoka gadījumā ir pavisam ironiska, jo iznīcina filmā rūpīgi būvēto spriedzi jeb hičkokisko saspensu. Jāteic, ka man ar šo leģendāro kinoseansu saistās vēl sava privātā anekdote: tā kā jau biju pieradusi pie tā, ka kinofestivālos rāda dīvainas filmas ar neparastu montāžu un savādiem, nekonvencionāliem izgājieniem, man neradās aizdomas, ka ar seansu kas nogājis greizi, un to, cik smieklīgi ir atklāt finālu tieši šī režisora tieši šai filmai, sapratu vien pāris gadus vēlāk, kad jau studēju kino teoriju.
7) Vēl pēc dažiem gadiem ar draugiem aizbraucām uz Berlīnes kinofestivālu. Bijām braukuši mašīnā cauru nakti; ieradāmies Berlīnē agrā priekšpusdienā, negulējuši un nomocīti uzmeklējām rezervēto viesnīcu un ar sarūgtinājumu uzzinājām, ka esam par agru un mūsu numuriņi būs pieejami vien pēc vairākām stundām. Neatrodot labāka padoma, aizgājām uz pirmo pieejamo festivāla filmu tuvākajā kinoteātrī. Kā jau pie uzņemta neveiksmju kursa pieklājas, tas izrādījās ļoti lēns, samudžināts, neprātīgi garlaicīgs darbs, kura laikā mēs visi cits pēc cita iemigām. Es pamodos tuvu filmas beigām un kādu brīdi apstulbusi mēģināju saprast notiekošo. Uz ekrāna jau vairākas minūtes nerisinājās nekāda darbība, tajā bija redzams vien nokaltis koks pelēka lauka vidū, bet vējā lēnām šūpojās tā zaros iesietās bezkrāsainās lentes, kas acīmredzot simbolizēja ko dziļu un nopietnu. Kad bija pagājis vēl brīdis simboliskās nekādības, pamodās viena no manām ceļabiedrenēm. Nākot pie samaņas neērtajā pozā kinoteātra krēslā, viņas ķermenis pamošanos pavadīja ar apslāpētu iekliegšanos: "Āā!", radot iespaidu, ka viņa vienīgā piepeši visu skatītāju vidū ir atskārtusi nokaltušā koka patieso nozīmi. Skatītāju zālē sacēlās neliela murdoņa, tagad visiem cenšoties atšifrēt noslēpumainās ainas būtību, kamēr mēs ar ceļabiedriem centāmies apslāpēt konvulsīvus smieklus.
8) "Zaķīšu pirtiņa" (1979, rež. Roze Stiebra). Es uzaugu ar "Zaķīšu pirtiņu" un citām Rozes Stiebras, kā toreiz teica, multenēm, taču šīs, kā tagad saku, animācijas filmas patieso ģenialitāti atskārtu tikai pieaugušā vecumā, kad "Zaķīšu pirtiņu" parādīju kāda drauga trīsgadīgajam dēlam. Filmas beigās viens zaķēns apmaldās tumšajā mežā un sāk raudāt, bet zaķu mamma viņu atrod, paņem rokās un nes mājup. Mana drauga mazulis filmiņu skatījās bez komentāriem, taču brīdī, kad zaķu mamma pacēla un piekļāva savām krūtīm zaķēnu, viņš klusām iesaucās: "Mammīte!" Jā, mazais, mammīte – tā ir mīlestība, ar ko piekļauj bērniņu pie krūtīm, un Roze Stiebra to spēj parādīt.
9) "Pirms saullēkta" (1995, rež. Ričards Linkleiters). Šo filmu reiz skatījos kopā ar tābrīža romantisko partneri, ar ko mums bija kaislīgas un destruktīvas attiecības un ar kuru mums tā arī neizdevās vienam otru saprast, lai kā mēs centāmies. Filmu skatījāmies klusēdami, un kādā tās brīdī Žilī Delfī teica Ītenam Houkam – ja kaut kur ir Dievs vai paradīze, tad tas nebūtu tu vai es, bet gan šī telpa starp mums, jo vai tad visa jēga nav mēģinājumā vienam otru saprast, un vienīgais, kas paliek pāri, ir tas, vai esam mēģinājuši. Es pagriezos pret savu draugu, viņš bija aizvēris acis un raudāja. Ir pagājuši daudzi gadi, esmu aizmirsusi šīs attiecības, esmu aizmirsusi šo cilvēku, esmu aizmirsusi mūsu abu izlietās asaras, bet neesmu aizmirsusi tieši šo mirkli mūsu abu starpā, telpu starp mums, ko ar nozīmi un mierinājumu piepildīja šīs filmas maigā klātbūtne.
10) "Četri mielasti" (2012) bija mans bakalaura studiju diplomdarbs filmu režijā un pirmā no manām filmām, kurai organizēju īstu pirmizrādi īstā kinoteātrī – "K.Sunī" Elizabetes ielā. Šī teksta riņķveida kompozīcijas dēļ jāpiemin, ka īsi pirms seansa sākuma kinoteātrim cauri gāja Viktors Freibergs, kuru mēs centāmies pierunāt palikt uz seansu, argumentējot ar rasolu, kas bija sagādāts filmas tematiskajai pēcseansa ballītei, tomēr Viktors ielūgumu noraidīja, argumentējot ar ievadvārdiem, kas viņam jāsaka pirms Tarkovska filmas turpat blakus kinoteātrī, kurš jau kādu gadu vairs nenesa kinoteātra "Rīga" vārdu. Tā bija mana pirmā pirmizrāde, zāle bija sanākusi diezgan pilna draugu, un es biju ārkārtīgi uztraukusies, kad kopā ar operatoru uztrausos uz skatuves pateikt dažus vārdus pirms seansa. Mans skatiens atdūrās zāles pēdējā rindā, kur bija apsēdusies mamma ar vecmāmiņu, visa mana ģimene, un viņas abas plati smaidīja, vēl neredzējušas filmu, priecājoties jau tikai par to, ka ir pilna zāle cilvēku un es stāvu viņu priekšā. Šī aina man iespiedusies atmiņā tik cieši, ka glabāju to īpašo svētumu lādītē, izvelkot brīžos, kad nepieciešams atrast spēkus iekšējai gaismai. Man ļoti gribētos, lai vecmāmiņa atnāk vēl uz kādu manas filmas pirmizrādi. Lai šis sapnis piepildītos, mums jāsadala uzdevumi: man jāuzņem jauna filma, bet mums visiem kopā jāuzveic pandēmija un atkal jāatver kinoteātru durvis.
2