No filmas "Tizlenes" publicitātes materiāliem
 
Sleja
16.08.2021

Mendijas Leinas nomestās važas

Komentē
3
Saglabā

Nākamajā piektdienā, 27. augustā, kinoteātros nonāks jauna un aizraujoša pašmāju ražojuma filma – Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdija "Tizlenes". Tas ir ievērības cienīgs notikums vairāku iemeslu dēļ – gan tālab, ka pandēmijas nomocītos kinoteātrus Latvijas filmu pirmizrādes nav piemeklējušas gandrīz gadu, gan tālab, ka pusaudžu komēdijas žanrs līdz šim Latvijas kino nav ticis interpretēts vietējā autora rokrakstā. Ir vēl trešais iemesls – filmas darbība norisinās ap 2000. gadu un ir galvu reibinošs ceļojums pagātnē uz laiku, kad Latvija pirmoreiz piedalījās Eirovīzijā, mūsu ikdienā sāka ienākt kompjūteri (tolaik vārds "dators" vēl nebija paguvis sekmīgi nostabilizēties valodā) un pusaudžiem sāka parādīties mobilie telefoni, iezīmējot pirmos (un tizlos! atceraties disketes?) soļus informācijas laikmetā.

Man šķiet ļoti interesanti, ka sāk veidoties aprises kādai nelielai, taču nepārprotamai tendencei vairāku nosacīti jaunās paaudzes kinoveidotāju vidū – debitēt "lielajā" aktierkino ar autordarbiem, kas apskata neseno Latvijas vēsturi un jauna cilvēka vietu tajā. Vēl interesantāk, ka šai tendencei raksturīgās filmas Latvijas vēsturi atstāsta, izmantojot piecu gadu pārlēcienus uz priekšu. Latvija dodas uz valstisko neatkarību Madaras Dišleres filmā "Paradīze 89", izdzīvo pirmo neatkarības gadu skarbumu piecus gadus vēlāk Jāņa Ābeles filmā "Jelgava 94" un ir sasniegusi zināmu stabilitāti un pašapziņu Martas Elīnas Martinsones "Tizlenēs 99"(kā šo filmu konsekvences labad vajadzētu saukt, ja manis identificētais triptihs būtu veidots mērķtiecīgi, nevis radies nejauši) – tajā parādās tādas laikmeta zīmes kā "humpalu" izsmiešana (tātad esam kā sabiedrība jau gana pārtikuši) un pirmā atjaunotās Latvijas kino blokbāstera "Baiga vasara" iznākšana uz ekrāniem. Ja jūs jau paguvāt nodomāt, ka būtu bijis eleganti, ja visas trīs filmas norisinātos vienotā kinostāsta universā, tad laimīgā kārtā acīgā Martinsone šo izdevību nav palaidusi garām – "Tizlenēs" ir epizode, kas savij kopā filmas stāstu ar filmas "Jelgava 94" apdzīvoto pasauli un varoņiem.

Taču es "Tizleņu" sakarā vēlējos izcelt kādu citu filmas universa detaļu un būtisku vēstījumu, kas tai neuzkrītoši nāk līdzi. Filmas mārketinga kampaņas ietvaros pirms dažām dienām publikas uzmanībai tika nodots dziedātājas Mendijas Leinas videoklips "Break Your Chains". Mendija Leina ir fiktīva ārvalstu popzvaigzne, par ko fano "Tizleņu" galvenā varone Sarmīte. Marijas Linartes atveidotā Mendija Leina iemieso tūkstošgades mijā populāro tīņu popa superzvaigžņu garu, ko visspilgtāk pauda Britnijas Spīrsas fenomens un neskaitāmas viņas atdarinātājas. Skaņdarbs un videoklips "Break Your Chains", pirmkārt, ir "Tizleņu" autoru dauzīšanās un dāvana aktrisei Marijai Linartei uz pilnu jaudu izpaust viņas rotaļīguma un komediantes potenciālu, taču "Break Your Chains" izdara vēl ko ļoti interesantu.

Te nepieciešama īsa atkāpe popkultūras vēsturē un klišejās, no kā būvēts Mendijas Leinas tēls. Britnijas Spīrsas ierašanās 1999. gadā ar vēsturisko grāvēju "Baby One More Time" dzemdināja "popa Lolitas" tendenci. Šo "popa Lolitu" (to vidū ieskaitāmas arī Kristīna Agilera, Mendija Mūra, Džesika Simpsone u.c.) izpildītā mūzika bija paredzēta pusaugu meitenēm, un to parasti sacerēja nevis pašas dziedātājas, bet vīriešu dzimuma producenti-komercģēniji, kamēr mākslinieces videoklipos izdejoja rūpīgi horeografētus numurus un būra ilūziju par to, ko nozīmē būt pareizi skaistai meitenei (ļoti tievai, baltai, fotogēniskai, ar perfektu tābrīža modei atbilstošu apģērbu un matu sakārtojumu). Ļoti lipīgo dziesmu teksti bija veltīti tikai un vienīgi attiecībām un mīlestībai, bet pusaudžiem paredzētā valodā – aizplīvuroti un lielākoties koncentrējoties uz pirmās mīlas izraisīto nemieru un sirdssāpēm, pat nepieļaujot domu, ka mērķauditorijai varētu būt aktuāls jebkas cits. Vissavādākais elements popa Lolitu ērā bija gados jauno mākslinieču (kuru galvenā mērķauditorija tātad bija  pirmspubertātes un pubertātes vecuma meitenes) kliedzošā, pārspīlētā seksualizācija, vienlaikus to tekstos ietverot uzsvērtu nevainību un naivumu (Britnijas Spīrsas debijas dziesmas saturs izsakāms visai īsi – liriskajai varonei ļoti gribētos, lai puisis viņai piezvana). Tieši šo abu elementu sastapšanās, ģeniālo producentuprāt, konstruē spriedzes un hormonu pilno telpu, kurā atrodas apjukusī pusaudze – tīņu popa klausītāja.

"Break Your Chains" gan muzikāli (skaņdarba autore ir hameleoniskā mūziķe Sniedze Prauliņa), gan vizuāli (attēla malu attiecība ir tā laika televizoriem raksturīgā 4:3, nevis mūsdienu 16:9) ir veltījums tīņu popam 2000. gadu sākumā. Dziesmas izpildītāja atbilstoši tā laika videoklipu kodiem gan dejo sporta zālē kopā ar draudzenēm, gan pārspīlēti erotiski, tērpusies apakšveļā, lūkojas uz skatītāju no acīmredzot seksa rotaļām paredzēta baltu plīvuru vigvama. Taču viss pārējais klipā notiekošais, kā arī dziesmas tekstuālais vēstījums vairs nav "popa Lolitu" vientiesīgā, infantilizētā pasaule ar draugu ballītēm un sirdssāpēm par to, ka čalis nezvana.

Seksualizēti infantilais tīņu pops uz divtūkstošo gadu pirmās desmitgades beigām zaudēja savu popularitāti: pirmkārt, tā klausītāji pieauga, taču, otrkārt, publikai arvien vairāk sāka apnikt dziesmu uzkrītošais mākslīgums un autentiskuma trūkums. Pieaugot informācijas un mūzikas pieejamībai, klausītāji pārsātinājuma jūrā par gaumes kompasu izvēlas to, ko viņiem priekšā saka intuīcija, un intuīcija mums visiem saka: "Ej tur, kur nav melu." Mūsdienu popmūziku ievērojami vairāk raksturo autentiskuma klātbūtne – gana daudzi izpildītājmākslinieki paši sacer savas dziesmas un tajās apraksta personīgi piedzīvotas, nevis kāda producenta par viņiem iztēlotas sirdssāpes. Lai arī es pati popmūziku parasti tikpat kā neklausos, pirms vairākiem gadiem mēnešiem ilgi uz riņķi klausījos mūsdienu popmūziķes Halsijas dziesmu "You Should Be Sad", kas nepārprotami uzrakstīta pēc autores šķiršanās no vīrieša ar narcistiskiem traucējumiem. Klausoties šo dziesmu tūkstošo reizi no vietas, es joprojām ik reizi aiz atvieglojuma saraujos pie rindiņas "I’m so glad I never had a baby with you" ("Tik labi, ka mēs nepaguvām uztaisīt bērniņu"); šajā rindiņā ietērpta nepārprotama, autentiska sievietes pieredze, tās dažos vārdos izteikta visa tumsa, ko rada attiecības ar narcistisku partneri, un tā ne tikai mierina – tā arī brīdina citas sievietes.

Arī Mendijas Leinas "Break Your Chains" ir sievietes refleksija par attiecību beigām; šīs attiecības, kā liek nojaust videoklips, bijušas visnotaļ baisas. Martinsones Mendija brīdina savas klausītājas – pusaugu meitenes – par briesmām, ko nes varmācīgas un kontrolējošas attiecības. Vēl vairāk – viņa brīdina, ka fantāzija par balto kleitu var nomākt sievišķo intuīciju. Attiecību vardarbīgais aspekts tiek atspoguļots ar pāris lakoniskām, taču ļoti precīzām vizuālām detaļām – partnera smacējoši agresīvais apskāviens, kurā ieslēpti fiziski draudi; Mendijas asaru izsmērētā kosmētika; kontrolējošais žests, kas neļauj sievietei ēst kūku, jo jāsaglabā "forma". Savukārt klipa nobeigumā Mendija dodas fantāzijas teritorijā, ne tikai dodot telpu un atļauju sievietes dusmām, bet pat tās izbaudot – Mendijas asiņainā atriebība savam varmākam ir videoklipa kulminācija.

Lēnām ejot cauri grūtajam iniciācijas procesam pieaugušo kārtā, viens būtisks lūzuma punkts pusaudža vecumā ir tās pasaules atklāšana, ko paver mūzika. Kādā brīdī mūzika un popkultūra jaunam cilvēkam sāk ieņemt lomu, ko līdz tam savu spēju robežās pildījuši vecāki – tā sāk skaidrot dzīvi. Un mūzika, ko mēs šajā trauslajā un izšķirošajā vecumā sastopam, atstāj neatgriezenisku nospiedumu. Daudzas sievietes, to skaitā arī es un "Tizleņu" režisore, kuru muzikālās iniciācijas fāze sakrita ar popa Lolitu zelta ēru, par dzīvi ir neatgriezeniski iemācījušās toksiskas nepatiesības: ka dzīvē pats galvenais ir mokošas attiecības ar čali, kas tā arī nezvana, un būt smuki tievai. Ar feministiskās popdīvas Mendijas Leinas tēlu Marta Martinsone atgriežas pati savā pagātnē un savam alter ego – par sevi nepārliecinātajai Sarmītei – caur mūziku iedod citu vēstījumu: ka svarīgākais dzīvē ir nomest važas, kas tevi dara nebrīvu, un neļaut sev darīt pāri. Tā nav tik izteikta "alternatīvā vēsture", kādu savās filmās raksta Kventins Tarantino, bet tomēr savā ziņā ir alternatīvas vēstures piedāvājums – piedāvājums pamēģināt iedomāties, kā izskatītos šodienas pasaule, ja 1999./2000. gadā MTV dominētu tāds skaņdarbs kā "Break Your Chains", nevis tā popsa, ar ko mēs uzaugām.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!