Sešas dienas pēc Bovija nāves

Meistars un Margarita... rakstnieku savienība...nedegošais manuskripts kā liecība...lai P dvēselei miers

Meistars un Margarita... rakstnieku savienība...nedegošais manuskripts kā liecība...lai P dvēselei miers

Jā un vēl viena slikta un laba ziņa. Kam slikta, kam laba.
Biju NVA uz karjeras konsultāciju un tur speciāliste no mana CV izsvītroja manus dzimšanas datus. Nobriedušas sievietes neviens darbā neņemot un ja akkurāti neprasot , lai savu vecumu pati nesakot un mājienus nedodot.
Tā kā visiem valsts dāsni apmaksātiem kultūras nozares cilvēkiem ir vēl kāds pamats būt priviliģētākiem kā parastajiem mirstīgiem - nodokļu maksātājiem....

Jā, tā ir - tagad būt par rakstnieku ir dikti izdevīgi. Vismaz 800 eur stipendija mēnesī, pansiha rakstnieku mājās - izvēlies tik pie , kuras jūras vai kura līča un tad vēl - neslinko un
salasi visus citus pabalstus un atbalstus un dzīve ir izdevusies. Lai ko tu arī rakstītu vai kādus sižetiņus atstātītu.

Jā, ko darīt.... mani pegazs saspēris un pametis .... nopirku ļoti skaistu bloknotu un asu zīmuli - lai pierakstītu tās poēzijas metaforu lauskas, kas vēl manī kaut kur klejo. Un arī kļūtu par dzejnieci. Nu tā lai es publicētu metaforu pārpilnas dzejas, saņemtu lielu naudu no valsts un lai metaforu pētniece Baklānes kundze no Nacbibliotēkas beidzot pasmaidītu -
Jā - neslinkoju - darbojos , bet nu dramatiski man iet dramstiski

Nē - ar Boviju viss ok - lūk, Hendelis .... guļu no rīta gultā - absolūtā pašapmierinātībā ar supertīro dzīvokli un sevi , ar saulaino rītu un dienas apsolījumiem. Lasu Pīlena Uzņēmēja kodu un pēkšņi radio klasika pilnīgi nelaikā atskaņo Lascia. Nolaižu grāmatu sev uz krūtīm, veros sniegbaltajos griestos un ļauju mūzikai nest sevi līdz griestiem, tiem cauri un līdz firmamentam. Laikam tobrīd dvēsele jau tik tālu no manis aizceļoja, ka domas par visaptverošo dzīves mīlestību nomainīja domas par nāvi. Kā būs tai saulē - skaidrs, ka miesa sadalīsies atomos, bet dvēsele un gars? Kas ar tiem notiks? Ja zinošie saka , ka mūzika nāk no Debesīm - tad , kas un kā tur īsti notiek. Nez kāpēc iztēlojos savu omu - mammas mammu Debesu valstībā spēlējam arfu ....
Pēkšņi - gandrīz tā kā pie pašas auss , jo guļu pie līdz galam atvērta loga - atskan nikna jo nikna vīrieša balss - pošla v žopu suka bļedj. Dvēsele klusi atkrīt atpakaļ bailēs sastingušajā ķermenī un uzreiz iesaistās īstenības atjaunošanā - tie ceļavārdi nevar būt adresēti man, jo niknais bļāvējs mani neredz, jo es nevienu krievu neesmu ne nokaitinājusi, ne apsūdzējusi, ne apmētājusi. Pirmā atvieglotā puselpa, kamēr vīrietis acīmredzot skrien no viena mājas gala līdz otram un visu laiku atkārto vienu un to pašu - pošla ....
Lascia izskan, es atsāku normāli elpot un lasīt Pīlēna pamācības.
Saprotama lieta, ka bloknotiņā neko neierakstu un Andas Baklānes kundzei uz manām metaforām un saviem smaidiem atkal jāgaida.