[1:07:44] LL: tu taču redzēji golfa straumi?
[1:07:50] A: jaa
[1:07:51] A: bet ..
[1:07:53] A: nosaciiti
[1:07:57] A: mees pus filmaa saakaam dzert un tad aizgaajaam jo bijaam jau paalii
[1:08:09] LL: bet ko atceries? patika/nepatika
[1:08:18] A: aarkartiigi skaisti kadri bija
[1:08:22] A: to atceros
[1:08:27] LL: aha
[1:08:27] A: un skanja taada ka nebija normaala briiza kad pudeli atveert
[1:12:02] A: tur bija skaistas plikas kruutis cik, atceros
Jevgeņija Paškēviča filma "Golfa straume zem leduskalna" šogad saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā pēdējo gadu Latvijas pilnmetrāžas spēlfilma, uzveicot konkurentus – filmas "Kolka Cool", "Seržanta Lapiņa atgriešanās", "Dancis pa trim" un "Rūdolfa mantojums". Dažādu iemeslu dēļ "Lielā Kristapa" nominantu sarakstā nebija Aika Karapetjana filmas "Cilvēki tur", taču tā līdz ar "Kolku Cool"un Ināras Kolmanes "Monu" bija viena no kandidātēm, ko Nacionālā kino centra izveidotā komisija apsvēra virzīt "Oskara" nominācijai kategorijā "Labākā ārzemju filma". Arī te uzvaru guva "Golfa straume", uzsākot cīņu par nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai. Situācija ir visai dīvaina – "Golfa straume zem leduskalna" ir ieguvusi maksimālo iespējamo atzinību valsts mērogā, taču publikas mīlestība tai savdabīgā kārtā pagājusi garām. No kritiķu vidus vienīgi Dāvis Sīmanis par kvalitatīvu mākslas faktu nosaucis visu filmu kopumā, ne tikai atsevišķus tās elementus, bet skatītāju atsauksmes publiskajā telpā visai stipri līdzinās retorikai sarunas fragmentā raksta sākumā. Atliek konstatēt, ka kārtējā latviešu filma atkal izraisījusi šizofrēnijas epizodi sabiedrībā – filma saņem balvas un atzinību, tikmēr skatītājs neko nesaprot, nospriež, ka ir muļķis, un noskumst. Šajā rakstā vēlos aplūkot iemeslus, kāpēc Jevgeņija Paškēviča 12 gadus veidotā filma (faktiski – mūža darbs) izpelnījusies tik neviennozīmīgu vērtējumu.
"Divpadsmit gadi" ir viena no frāzēm, ko "Golfa straumes" sakarā piemin visbiežāk – to izmanto gan par argumentu, kādēļ filma ir jāvērtē pozitīvi, gan kā parocīgu skaidrojumu, kādēļ filma nav skatītāju aizrāvusi; tomēr būtiskākais, par ko signalizē šie divpadsmit gadi, ir autora akmenscietā apņēmība uzņemt tieši šādu darbu, nevis darbu, kas būtu lētāks, ātrāks vai gluži vienkārši – citādāks. "Golfa straume" ir tieši tāda filma, kādu autors vēlējies izveidot, vai vismaz maksimāli tuvu tam. Filma autora skatījumā nav pārpratums vai nejaušu apstākļu summa. Taču tieši par "māksliniecisku pārpratumu" (Dita Rietuma) un vulgārās erotikas vecmeistara Tinto Brasa darbu sliktu līdzinieku (Normunds Naumanis) filmu nosauc populārākie filmu kritiķi, savukārt skatītāji filmu salīdzina ar "vienu lielu sēņu tripu" (Reinis Traidās) un piešķir "mokošajam" darbam tikai vienu no piecām zvaigznēm (kinoblogeris Ģirts Luste). Īsāk sakot – darbs, kas ir ārkārtīgi nozīmīgs tā autoram, skatītāju vērtējumā ir nebaudāms.
Kas tad liek vilties "Golfa straumes" caurmēra skatītājam, kurš filmas laikā pārdzīvo galvenokārt par to, kā izbraukt auto no stāvvietas vai nemanāmi atvērt alkohola pudeli? Atbilde ir īsa – filmas autors Paškēvičs (režisors, scenārists, montāžas režisors un producents vienā personā) nemaz nav centies izdabāt publikai, tā vietā veidojot darbu, kura vēstījums ir svarīgs tieši viņam pašam, savukārt vēstījuma pārraidīšana, nodošana skatītājam – nebūtiska. Šī pozīcija, ko režisors intervijā "Dienai" nosauc par izvēli mākslu turēt augstāk par mārketingu (šajā gadījumā par mārketingu var uzskatīt arī filmas formu, kas ļautu saturam gludi un viegli "ieslīdēt" skatītājā), protams, ir jāciena. Diemžēl tā piespiež skatītāju nospriest – okei, laikam esmu muļķis, ja jau nespēju saprast šo režisora mūža darbu. Un skatītājam ir saprotamas tiesības nevēlēties justies kā muļķim.
"Golfa straume" nav viegli uztverama, un tā arī neveido emocionālu saikni ar skatītāju. Darbs ir semiotiski blīvs, to veido gūzma visdažādāko atsauču un simbolu, piemēram, no Vecās Derības; smagnēji risinātais "realitātes" naratīvs brīvi saplūst ar fantāziju, sapni un mītu. Filma pēta jautājumus, kas ir dzīve pēc Lilitas un grēks pēc Ēdenes (ne sevišķi aktuāls jautājums 21. gadsimtā), un atspoguļo viduslaiku vai Renesanses vīrieša skatu uz pasauli: tajā vīrietis izzina pasauli, iemiesotu objektā – sievietē (un šis objekts pārsvarā ir skaists, kails un dekoratīvi pavērtu kājstarpi). Tas noteikti nav garlaicīgi, bet nav arī aktuāli šodienas skatītājam, kurš nespēj noticēt, ka divu stundu garumā viņam absolūtā nopietnībā tiek stāstīts par tik freidiskām tēmām kā seksa un nāves dziņu, darot to bez grama ironijas. Filmā tiešām ir maz kā tāda, ko kino meklē mūsdienu skatītājs. Nav brīnums, ka skatīšanās laikā tev reizumis uzmācas sajūta, ka esi iemaldījies Heses maģiskajā teātrī, kur ieeja tikai jukušajiem, bet tu jūties kaitinoši garīgi vesels un tāpēc atstāts aiz durvīm.
Vai tas nozīmē, ka filma ir slikta? Ir ļoti bīstami par atskaites punktu ņemt izdabāšanu "vienkāršā skatītāja" mērauklai, jo vidusmēra skatītājs ne tikvien nemeklē mākslu, bet pat izklaides kino apmeklē negribīgi, ja vien tas neatbilst stingriem nosacījumiem – tam jāapmierina skatītāja pieradums pie vienkāršotas fabulas, atvieglota stāstījuma, viegli uztveramām tēmām. Mūsdienu skatītāju visvairāk iepriecina sava veida "tvitera kino", proti, filma, kuras saturs būtu ietilpināms īsā frāzē un kura būtu "izlasāma" ātri, vienkārši un saprotamā valodā, un kuras radītais iespaids būtu formulējams 140 zīmēs. Filmai būtu skaidri jāliek saprast, kas un kā jāuztver, kam sekot, ko mīlēt, kuru ienīst, taču "Golfa straume" ir kas provocējoši pretējs – darbs, kas apzināti neved skatītāju noteiktā pavadā un nenorāda, uz ko tagad jāskatās un kas tagad jāsaprot. Nē, šī filma vienkārši ieved un pamet skatītāju vienu savādā, plašā, simboliem un daudznozīmības pārblīvētā telpā, un pāri visam – dara to ar milzīgu nopietnību. Skatītājam atliek tikai divas iespējas – atzīt, ka ar filmu nav izdevies nodibināt emocionālu saikni, un tāpēc to noraidīt, vai arī atcerēties, ka mākslai nav pienākums ražot vienu un to pašu preci atšķirīgos iepakojumus (viegli uztverama Holivudas tipa produkcija, kuras darbība risinās Latvijā, un to izspēlē latviešu aktieri, acīmredzot ir tas, ko vēlas redzēt komentētāji, kas regulāri uzsver, ka "Latvijā taču nemāk taisīt normālas filmas"), un mēģināt "Golfa straumi" tāpat kā jebkuru mākslas darbu baudīt ar atvērtu prātu bez iepriekš sagatavotiem uzstādījumiem par to, kādam jābūt "normālam" sižetam, problemātikai un tās risinājumam. Iespējams, te būtu noderīgi izprast tos iemeslus, kuru dēļ filma saņēmusi valsts mēroga atzinību.
Divas atšķirīgas ekspertu komisijas – "Lielā Kristapa" žūrija un Nacionālā kino centra veidotā "Oskaru" grupa – "Golfa straumi zem leduskalna" ir atzinušas par labāko, kas šobrīd atrodams Latvijas jaunāko pilnmetrāžas spēlfilmu sarakstā. Ņemot vērā visai vēso skatītāju un kritiķu reakciju, šie lēmumi prasa izvērstāku pamatojumu. Jā, filma ir uzņemta profesionāli un kvalitatīvi, taču to pilnīgi noteikti var teikt arī par citām nominētajām filmām, piemēram, "Cilvēkiem tur" vai "Kolku Cool", līdz ar to šis arguments nevar būt izšķirošs. Negribētos domāt, ka filma izpelnījusies atzinību tikai aiz ekspertu cieņas pret režisora ilgo darbu vai arī tāpēc, ka eksperti paši šo darbu nav sapratuši, tādēļ nosprieduši, ka gan jau jābūt labam; tomēr ar šādu iespēju jārēķinās. Divpadsmit gadi galu galā, eksperti vienojas. Poškus droši vien vēl kaut ko kādreiz uztaisīs, apbalvosim viņu citreiz, un Aikam vispār vēl visa dzīve un daudzi "Oskari" priekšā. Politkorekti lēmumi nav neparasta prakse, to piekopj visā pasaulē, ieskaitot to pašu ASV Kino akadēmiju. Jautājums, kas ir aktuāls gan šogad, gan citos gados: ko komisija vēlas teikt ar piešķirto balvu? Vai "Lielais Kristaps" ir jādod neapstrīdami vecmodīgam darbam? Jura Poškus "Kolka Cool", piemēram, piedāvāja latviešu (ne pasaules, protams) kinematogrāfam visai novatorisku estētiku. "Lielā Kristapa" piešķiršana šādai filmai signalizētu, ka drosme eksperimentēt tiek sveikta un rosināta valstiskā līmenī. Ko signalizēja balvas piešķiršana "Golfa straumei"? Atzinību par darba tikumu un neatlaidību (atkal jau tie divpadsmit gadi)?
"Lielā Kristapa" balva vai izvirzīšana "Oskara" nomināciju sacīkstēm nekādā ziņā nenozīmē, ka apbalvotais darbs būtu labs, bet balvu nedabūjušais – slikts. Šādu balvu jēga ir uzturēt sava veida bākas gaismu, lai dotu zīmi pa miglu kuģojošajiem kapteiņiem (latviešu filmu veidotājiem), kādā virzienā jādodas jeb kas patlaban uzskatāms par labu, svarīgu un vajadzīgu latviešu kino. Balva ir virziena sajūta, ceļa karte. Tādēļ pavisam noteikti balvu var piešķirt filmai, ko nemīl skatītāji, bet kura bagātina latviešu kino ainavu perspektīvā veidā. Raugoties uz pēdējo gadu jaunākajām filmām, kā arī darbiem, ko veido jaunie kino studenti, ir acīmredzams, ka šobrīd kino vidē aktuāla ir maksimāla attālināšanās no padomju filmu estētikas un tuvināšanās Rietumu kino stilistikai, kas ir apsveicams attīstības process, ko, iespējams, kādreiz vainagos savdabīgs "latviešu kino" rokraksts. "Golfa straume" ar šo tendenci pilnīgi noteikti nav saistīta – tā ir kvalitatīva krievu kino skolas mantiniece, kas izmanto tādus estētiskos elementus kā monumentalitāte, pompozums, vēriens, eksaltācija (kamera, scenogrāfija, aktierspēle). Šāds kino ir profesionāls un dārgs, radot pārliecību par prasmīgi lietotiem režijas instrumentiem. Šie elementi pilnīgi noteikti nav slikti. Slikta ir neskaidrība – vai balvu piešķīrēji vēlas tieši šos elementus izcelt kā kvalitātes mērauklu jeb labāko, ko šogad latviešu kino veidotāji spējuši sarūpēt?
Pat ja "Golfa straume zem leduskalna" nebūtu saņēmusi "Lielo Kristapu", tā pavisam noteikti ir interesants un pamatīgs darbs, ko vērts ar cieņu un interesi noskatīties. Es negrasos piedāvāt paviršu "tvitera formulējumu" 140 zīmēs par to, vai filma ir laba vai slikta – lai ar šo cildeno uzdevumu nodarbojas kino blogeri. Skaidrāku publikas nostāju par filmu izveidot ļaus tikai laiks un vairāku gadu distance, kad aizvainojums par formas ziņā vecmodīgo un kases grāvēju stilistikai neatbilstošo darbu skatītājā būs noplacis, atbrīvojot telpu objektīvākai analīzei. Tas, ko vēlos noslēgumā izcelt: "Golfa straumes" gadījums visai izteiksmīgi ilustrē mākslas darba un skatītāja grūtības veidot veselīgu, neaizvainotu, abpusēji iecietīgu dialogu. Lai šādu dialogu vai vismaz tā iespējamību sekmētu, piedāvāju izveidot ko līdzīgu universālam līgumam starp (jebkādu) filmu un tās skatītāju, proti, formulēt tēzes, par kurām diskusija vispār nav jāsāk, uzreiz ķeroties pie dialoga citā, konstruktīvākā līmenī. Līguma formu iedvesmojusi Užupes republikas konstitūcija Viļņas mākslinieku kvartālā.
Skatītāja un filmas savstarpējās tiesības un pienākumi
1. Skatītājam ir tiesības filmu mīlēt.
2. Skatītājam ir tiesības filmu nemīlēt. Skatītāja pienākums nav filmu ienīst.
3. Filmai ir tiesības būt saprastai.
4. Filmai ir tiesības būt nesaprastai.
5. Filmai ir tiesības, ka to noskatās līdz beigām.
6. Skatītājam ir tiesības filmas laikā iedzert, taču tikai tad, ja citādi nav iespējams ievērot filmas tiesības to noskatīties līdz beigām. Skatītājam nav tiesību tādēļ pārtraukt sekot notiekošajam uz ekrāna.
7. Ja skatītājs vēlas par filmu publiski izteikties, viņam tā jānoskatās kinoteātrī tai paredzētajā tehniskajā kvalitātē vai arī, ja tas nav iespējams, jānodrošina kvalitatīvam kino seansam maksimāli pietuvināti apstākļi.
8. Skatītājam ir tiesības iet prom no filmas, ja viņam tā nepatīk, taču tādā gadījumā izteikumi par filmu ir jāpapildina ar atzīšanos: "Es darbu neesmu redzējis pilnībā. "
9. Filmai ir tiesības eksistēt arī tad, ja tev nepatīk tās režisors, tas, kādā valodā viņš runā, vai "latviešu kino vispār".
10. Skatītājam ir tiesības nosaukt filmu par sūdu. Arī mākslā ir nepieciešama drosme identificēt slikto, paviršo, vienaldzīgo un to par tādu nosaukt. Skatītājam nav tiesību ignorēt to, ka filma tās autoram ir vismaz tikpat tuva kā bērns. Smaga, apsūdzoša un naidīga retorika un darba zākāšana ir attaisnojama tikai tad, ja tu, sejā skatoties vecākiem, spētu tā nosaukt arī viņu bērnu.
1