Mikiņš

Savukārt, pirms Līgo sanāca būt Lestenē. Gide stāsta par sarkanarmiešu kapiem , kā jaunā okupācijas vara nav ļāvusi apglabāt sarkanarmiešu soda baltajona vīrus, kā tie puvuši mežmalā un viņu kaulus izvazājuši meža dzīvnieki . Kā latviešu leģionāru kapus ar krustiem nolīdzinājis buldozers un pēc tam uzaris traktors. Kā es iedomājos, ka tajos kviešu laukos virs kapiem taču noteikti bijušas izcilas ražas - tāds mēslojums - leģionāru kauli un miesa - tautas ienaidnieki - klausos domāju un asaras tek neapturamas. Pazemo mani pašas nesavaldība

Atbraucam mājās - radio atrodu raidījumu monopols - tur vienmēŗ runā tie superlaimīgie un superveiksmīgie latvieši - kuri dzīvo it k a ne šajā , bet citā pasaulē - tajā kur rozes mūžam zied un nenovīst, jā ieslēdzu un klausos , cik skaisti Eva Johansone stāsta par bērniem, par vidi, kura saglabājama, un tad pēkšņi - bāc !!! - latviešiem vajadzētu padomāt par savu attieksmi pret krievvalodīgajiem, ka mēs latvieši tai krievu kopienai nedodot iespēju -
Bāc - goda vārds - kāda iespēja man jādod krievu kopienai? Ja Latvijas valsts ir vienīgā , kurai ir iespēja to darīt, kurai būtu jāreabilitē mūsu karavīru gods un labā slava, bet viņi visi - es domāju leģionāri, tiek padarīti par žīdu šāvējiem - kara noziedzniekiem. Mans onkulis - 18 gadīgs puisis pats brīvprātīgi aizgāja leģionā , viņa tēti aizveda ģimenei nezinot uz kurieni, kā vēlāk izrādījās nošāva turpat Rīgā, jo bija Aizsargu priekšnieks, bet visu ģimeni izsūtīja 14.jūnijā. Onkulis nomira bez bērniem, no dzimtas mājām palikusi akmeņu kaudzīte. Par kādu iespēju krievu kopienai ir runa , ja man - savā vienīgajā nacionālajā valstī ir jājūtas vainīgai un atbildīgai , par to, ka Latviju okupēja un iznīcināja un ka bija cilvēki, kuri karoja pret okupantiem, ka okupācijas vara organizēja holokaustu, kurā tagad galvenie vainīgie izrādās ir latvieši , ne okupanti?
Lasu par arhitektu Mārtiņu Ņukšu - nu izlasiet viņa biogrāfiju - viņu nošāva, PSRS okupanti tikai tāpēc, ka MŅ bija LR diplomāts , bet viņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.
Viena lieta ir nobirdināt asaras par kara postu, tās sāpes jau nav pārejošas, bet vēl drausmīgāka lieta, kad atbildību un vainu par to necilvēcības postu uzliek upuriem. Viena lieta, kad to darta kremlis un putins, cita - kad to dara mūsu pašu nākotnes veidotāji - žurnālisti, teologi, literāti, politiķi.
Kopš tās reizes es neesmu klausījusies monopolu - bailes atkal saņemt sitienu starp acīm - bāc ! - un sēdi un nesaproti, kas notiek pasaulē un kāpēc

man arī ir ko stāstīt - tā sanāca, ka uz Līgo svinēšanu uz Kuldīgu braucu ar autobusu un vēl sanāca tā, ka pieturā pirms Rendas autobusā iekāpa tādi pasažieri, kurus atpazinu - biju viņus redzējusi iekāpjam autobusā šai pašā pieturā apmēram pirms 2-3 gadiem
Toreiz +- 20 - gadīgs puisis pārmēru blondiem un pārmēru kupliem matiem, viņa draudzene vai sieva un pusaudzis ar runas un gaitas defektiem. Šoreiz klāt nākusi -3-4 gadus veca meitenīte. Pirmajā reizē pirmajā brīdī es apcerēju to, vai tas zēns ir viņu bērns vai tikai rada gabals. Centos noteikt abu pieaugušo vecumu, bet šīs pārdomas iztraucēja blondīņa telefonsaruna, kurā bijām spiesti noklausīties visi klātesošie. Proti, esot dabūjis aitas galvu un tagad domājot, kā to garšīgāk pagatavot. Laikam pārklausījos, bet sarunai turpinoties, nopratu , ka patiešām tā ir. Nē - asinis esot notecinātas un acis esot vietā. Sieva vai draudzene iekliedza sarunai pa vidu, ka esot jau izlemts, ka vārīšana notikšot kaimiņa lielajā zupas katlā , kas vasarās stāvot pagalmā - Visu runāto iztēlojos diezgan dzīvi un spilgit, tomēr lielāko nemieru manī radīja doma par aitas acīm - tas, ka tās ir norvēģu nacionālās virtuves delikatese, es tikko izdomāju, vai tā patiešām tas ir . Un mēle ? kas tur bija ar to aitas mēli ? to taču arī gatavoja kaut kā īpaši . - Tad novēŗtējot aitas galvas īpašnieku pārlieku vienkāršo izskatu visas manas domas fokusējās uz jautājumu vai aitas galvu dīrā , vai tomēr met tai katlā ar visu ādu un vai man vajadzētu iejaukties un dot kādu padomu, ja jā, tad kādu - tā tie -laikam 30 km- līdz Kuldīgai pagāja nemanot

Šoreiz četrotne bija bez lieliem maisiem , tīri smuki sapucējušies. Papiņš uzreiz vilka laukā mobilo un skaļi smejoties stāstīja savu stāstāmo , pusaudzis arī raustot valodu kaut ko stāstīja, tikai neviens viņā neklausījās, sieviete uzlikusi galvu uz priekšējā sēdekļa atzveltnes it kā gulēja, bet mazā meitenīte kopš iekāpšanas brīža un līdz pašai Kuldīgai un arī izkājot visu laiku atkārtoja - pīk, pīk, pīk .... tādā nemainīgā intonācijā - smalkā bērna blastiņā - pīk pīk pīk -