Pirms vairāk nekā sešiem gadiem izdevumā "The Guardian" lasīju rakstu par nopietni apdraudēto Lielbritānijas krogu kultūru – vēsturiskie britu krogi viens aiz otra tobrīd vērās ciet ar ātrumu 31 krogs nedēļā. Krogu iznīkšanas pamatā nebija piepeša cilvēku nevēlēšanās vairs apmeklēt sabiedriskus iestādījumus, bet gan ķēžu restorāni un bāri, kas legālā un godīgā ceļā izspieduši no tirgus vēsturiskos spēlētājus, tāpat kā makdonaldu un līdzīgu ieskrietuvju ķēdes likušas bankrotēt neskaitāmiem vietējiem restorāniem visā pasaulē. Britu krogu gadījumā jēdziens "vēsturisks" noteikti nebūs pārspīlēti lietots – daudzi no tiem darbojušies ne tikai desmitiem, bet pat simtiem gadu, tādējādi ieņemot nozīmīgu vietu vietējās kopienas vaibstos. Minētā raksta tapšanas laikā no vēsturiskajiem krogiem bija palikuši 55 000; raksts skumji piezīmēja, ka vairumā gadījumu "kopienas izrādās bezspēcīgas un nespēj pasargāt savus lokālus". Meklējot jaunākus datus britu krogu izmiršanas hronikā, noskaidroju, ka 2019. gadā vēsturisko britu krogu skaits bija sarucis līdz 39 000, bet to iznīkšanas temps bija sācis mazināties un pirmo reizi pēdējo desmitgažu laikā krogu skaits pat bija par nepilnu procentu pieaudzis. Tobrīd britu krogi ar vāru cerību lūkojās nākotnē. Nākotne diemžēl izrādījās 2020. gads.
Šīs slejas nolūks ir pievērst jūsu uzmanību ziedošanas kampaņai, ko uzsācis Kaņepes kultūras centrs, līdz 28. maijam mēģinot savākt 150 tūkstošus eiro savas darbības turpināšanai. Manuprāt, 150 tūkstoši ir visai ārprātīgs cipars, un nešķiet ticami, ka šī neaptverami ambiciozā ideja varētu izdoties. Taču tieši tāpēc man tā šķiet ļoti skaista, un es vēlu "Kaņepes" ļaudīm veiksmi. Kāpēc – to viņi paši gana precīzi aprakstījuši kampaņu pavadošajos tekstos, skaidrojot komplicēto situāciju ar ēku, kura nesaraujami saistīta ar centra darbību, kā arī to, ka cita veida finanšu instrumentiem svītru pārvilkusi pandēmija, kuras trieciens nesamērīgi smagi skāris tieši viesmīlības nozari. Spēja skaļi paziņot: "Esmu izsmēlis visas iespējas, vairs neredzu izeju, tagad pasniedziet roku, lai es nenomirstu!" ir liela spēka, drosmes un vitalitātes pazīme – gan cilvēkiem, gan kopienām, gan ēkām, un tā pelnījusi cieņu.
Bet ir vēl cits iemesls, kādēļ es ceru, ka mums izdosies noturēt Kaņepes kultūras centru Skolas ielā 15. Jo man negribas būt, kā augstāk citēju, daļai no "bezspēcīgas kopienas, kas nespēj nosargāt savus lokālus". Lai cik lēnītiņām, tomēr rīdzinieki pamazām sāk atmosties no letarģijas, kas velkas līdzi kopš traumējošās padomju pagātnes, proti – no neticības, ka kaut ko iespējams ietekmēt. Tā vietā sāk veidoties aprises uzskatiem, ka publiskā telpa – tāpat kā pati pilsēta, tāpat kā valsts, tāpat kā visa pasaule – ir mūsu visu roku darbs, dinamisks organisms, nevis statisks objekts. Man ir aizdomas, ka vismaz daļai no jauno rīdzinieku paaudzes savu audzinošo lomu ir nospēlējusi tieši Kaņepes kultūras centra darbība pēdējo deviņu gadu laikā.
Lūkojoties uz šodienas Rīgas gravitācijas likumiem, es sliecos nominēt tieši "Kaņepes" apkaimi par īsto, apdzīvoto, de facto Rīgas centru. Man ir visai grūti atminēties, kas tika uzskatīts par Rīgas "reālo" centru (proti, centru, uz, gar un pa kuru dabiski plūst rīdzinieki, nevis tūristi) laikmetā, pirms Skolas ielā iemitinājās "Kaņepe". Kāds fragments no Barona ielas? Vecrīga? Vai varbūt tāda vispār nebija? Turpmākajos gados pēc "Kaņepes" ierašanās visi tās tuvākie kvartāli uzplaukuši kā puķudobes, patlaban to padarot par rosīgu urbāno oāzi ar neskaitāmām vietām, kur apsēsties, paēst, iedzert un patērzēt; gandrīz neviena no tām nepastāvēja pirms "Kaņepes". Līdzīgu efektu radīja vecais "Čomskis", kura saceltie viļņi izmainījuši Avotu un Lāčplēša ielas apkaimes vaibstus. To grūti šobrīd iedomāties, bet vēl pavisam nesen, pirms gadiem desmit, rīdzinieku priekšstats par "centru" bija kā par fizisku punktu kartē. Tieši ar "Kaņepes" palīdzību mēs šobrīd zinām, ka "centrs" ir vieta, kur esam mēs. Un mēs esam tur, kur ir forši.
Es pieminēju Lielbritānijas izzūdošo krogu problēmu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai norādītu, ka liga, kas apdraud Kaņepes kultūras centru, nav unikāla, bet gan ir daļa no skumīga globāla procesa; otrkārt, man šķiet vērtīgi pielaikot perspektīvu, kurā mēs uz vēsturisku krogu raugāmies ar tādu pašu maigumu un rūpēm kā uz apdraudētu sugu – tātad kā daļu no pilsētas ekosistēmas. Tās saites ar citām norisēm un parādībām ir neredzamas, taču stipras, un to saraušana neizbēgami ietekmēs citus procesus pilsētā, kurā mēs dzīvojam. Es apzināti lietoju jēdzienu "vēsturisks krogs" "Kaņepes” kontekstā, jo uzskatu "Kaņepi" par šolaiku vēstures daļu, ļoti nozīmīgu tās veidotāju.
Vēsturisko krogu iznīkšana saistīta arī ar citām tendencēm, no kurām ne visas uzskatāmas par sliktām; piemēram, dzeršana kā vaļasprieks aizvien vairāk izkrīt no modes, īpaši jauniešu vidū. Taču paradoksālā kārtā alkohola tirdzniecība nav "vēsturiskā kroga" pastāvēšanas galvenais iemesls. Galu galā, jebkuram patērētājam daudz izdevīgāk un vienkāršāk būtu nopirkt šņabi veikalā un izdzert to mājās. Vēsturiskā kroga pastāvēšanas iemesls ir radīt kopsanākšanas telpu kopienai. "Kaņepes" gadījumā tā ir arī mājvieta ļoti plaša spektra nevalstiskās un neformālās kultūras dzīvei. "Kaņepes kultūras centrs" vienmēr ir bijis "Kaņepes kultūras centrs", šis robustais nosaukums, kuru neviens nekad nelieto pilnā garumā (tā ir "Kaņepe" vai "Kākācē", vai "Keikeisī", ja runā ar ārzemniekiem), ir dots ar nolūku.
Savas pastāvēšanas laikā "Kaņepe" daudzējādā ziņā ir mainījusies, un tāpat mainījušās manas attiecības ar to. Pēdējos gados to lielākoties izmantoju kā kultūrtelpu, apmeklējot stendapus, koncertus, lekcijas vai pasākumus, un arī kā darba telpu – nekur citur nestrādājas tik labi un līksmi kā saulainās pēcpusdienās uz "Kaņepes" terases. Gandrīz nemaz to vairs neizmantoju kā naktsdzīves telpu, jo, kā vēsta vien man zināms sakāmvārds: "Pēc pusnakts "Kaņepē" nekas labs nevar notikt." Taču zinu un akceptēju, ka "Kaņepei" ir šīs dažādās sejas.
Mēģinot atcerēties kādu personisku emocionālu atmiņu stāstu par "Kaņepi", kā arī aptaujājot dažus draugus, atdūros daudzās sīkās epizodēs, kas lielākoties saistītas ar romantiskiem pārdzīvojumiem, jo vaislīgā jaunība, protams, sevi lielākoties iztērē tieši krogos. Bet arī tā ir ilustrācija neredzamajiem procesiem, ar kuru palīdzību krogi un kultūrvietas veido pilsētas asinsriti. Manas personīgās romantiskās atmiņas saistībā ar "Kaņepi" ir ļoti konstruktīvas: pirms daudziem gadiem, pašā pirmajā "Kaņepes" ziemā, gan man, gan manai labākajai draudzenei bija briesmīgi salauztas sirdis. Mēs tobrīd sēdējām "Kaņepē" un, piepeša impulsa vadītas, pajautājām bārmeņiem, vai drīkstam savas brūces apārstēt, nospēlējot krogā Valentīna dienas naktī diskotēku, kas veltīta visām Rīgas lauztajām sirdīm. "Kaņepe" mūsu piedāvājumu uzņēma ar prieku. Šis leģendārais pasākums bija mana pirmā spēlētā diskotēka, kas aizsāka manu mīļāko blakusprofesiju, proti, dīdžejošanu. Mūzikas spēlēšanai manā dzīvē bijusi ļoti nozīmīga un pat svēta vieta; ja jānosauc viens vārds, kam par to jāsaka paldies, es teikšu paldies "Kaņepei".
Tikpat neredzami un neizmērāmi "Kaņepē" risinājušies tūkstošiem un tūkstošiem citu sīku procesu, kas darinājuši Rīgu, darinājuši Latviju. Tas, ka Rīgā ir "Kaņepe", kaut kādā mums neredzamā veidā un mērā ir mazinājis rasismu un ksenofobiju, kultivējis atvērtību, sarunāšanos, dalīšanās prieku. Kaut kur tīklos par šo ziedošanas kampaņu esmu manījusi apmēram šādus tekstus: "Lol, redzēsim, vai hipsteri sametīs savam bāram!" Es ziedoju "Kaņepei" tāpēc, ka neparakstos zem šī izsmējīgā naratīva. Es ziedošanu "Kaņepei" redzu kā citu naratīvu: "Rīdzinieki saliek kopā spēkus, lai mērķtiecīgi veidotu savu pilsētu par to, kas tā ir." Es esmu rīdziniece, un es gribu, lai šī ir mana Rīga – kopiena, kas nav bezspēcīga.
4