Pēc Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) paziņojuma, ka pastāv saikne starp "AstraZeneca" vakcīnu un ļoti retiem asins trombu veidošanās gadījumiem, vairākas valstis ierobežojušas potēšanu ar šo vakcīnu. Bet dažas vispār atteikušās no šīs vakcīnas piegādes. [..] Secināts, ka aptuveni četriem cilvēkiem no miljona vakcinēto iespējamas nopietnas blakusparādības.
Manu draugu un paziņu lokā ir vairāki cilvēki, kas kopumā nav skeptiski noskaņoti pret vakcinēšanos pret kovidu, taču sākuši baidīties vakcinēties ar konkrēto vakcīnu, kaut arī paši apzinās savu baiļu iracionalitāti. Pārliekot statistikas tēlu valodā, izredzes ciest no smagām blakusparādībām pēc Oksfordas vakcīnas ("AstraZeneca") saņemšanas esot tikpat lielas kā tās, ka jūsu mājā varētu ietriekties avarējusi lidmašīna. Vai apmēram tikpat lielas kā tās, ka jums iespers zibens. Salīdzinājumam ar četriem cilvēkiem no miljona, kam novērotas nopietnas vakcīnas blaknes, iespēja iet bojā autoavārijā ir apmēram viena pret simtu. Tomēr mēs paradoksālā kārtā visnotaļ mierīgu sirdi turpinām daudz un bieži ikdienā izmantot automašīnas.
Vai mans nolūks ir moralizējoši secināt, ka bailes no "AstraZeneca" vakcīnas liecina par muļķību un tumsonību? Nē, gluži otrādi. Tas liecina par cilvēcību. Cilvēks sastāv no lēruma savādu un neizskaidrojamu baiļu. Pētnieki tās iedala racionālajās un iracionālajās. Racionālās bailes ir saprotamas un veselīgas – tās var palīdzēt mums pieņemt labus un saprātīgus lēmumus, piemēram, atmest smēķēšanu. Iracionālās bailes klīniskā nozīmē tiek sauktas par fobijām – to rašanās tiek skaidrota vai nu ar klasiskā nosacījuma refleksa veidošanos (ar tevi notiek kas nelāgs; šajā notikumā klātesoša bijusi kāda parādība, un tavs iekšējais briesmu reģistrators aiz pārliekas centības drošības labad pievieno arī šo parādību bīstamo lietu sarakstam), vai ar novērošanas principu (ja tu bērnībā redzi, ka tava mamma paniski reaģē, ieraugot lapseni, tu, iespējams, arī visu mūžu paniski baidīsies no lapsenēm, pat ja tās tev pašam neko nekad nebūs nodarījušas). Trešais ceļš ir "baiļu apguve": proti, ja mums sniedz gana daudz informācijas (pat ja tā nav precīza), mēs paši varam nonākt pie secinājuma, ka ir noteiktas parādības, no kā jābaidās. Zinu vairākus cilvēkus – Hičkoka filmu cienītājus –, kas vairs nekad nejūtas līdz galam komfortabli, ejot dušā, bet pavisam neomulīgi viņiem paliek, sastopot bezkaunīgi noskaņotu putnu kompāniju.
Lai kāds nebūtu to rašanās iemesls, mēs visi nēsājam sevī daudz slepenu, pagalam jocīgu baiļu. Mēs zinām, ka šīm bailēm nav racionāla pamata; mēs zinām, ka absurdie scenāriji, ko uzbūrušas mūsu smadzenes, nevar piepildīties; "Beidz būt tāds muļķis," mēs sev bargi sakām, mēģinot nejust to, ko jūtam, bet tomēr baidāmies, klusiņām, vienatnē, kaunoties to atklāt citiem.
Interneta mākslas žanrā šo parādību padziļināti pētījis Frens Krozs savā komiksā vai varbūt kolektīvās terapijas seansā "Slepenās tumšās bailes" (Deep Dark Fears), kas ilustrē lasītāju iesūtītās atzīšanās par neparastajām lietām, no kurām tie baidās. To vidū ir gan daudziem zināmas un labi pazīstamas iracionālās bailes – piemēram, bailes no briesmoņa, kas saķers kāju, ko esi naktī izbāzis no segas apakšas, vai bailes tikt apglabātam, vēl esot dzīvam, – gan pavisam oriģināli un nedzirdēti baiļu scenāriji, gan teksti, kurus atceroties vēl gadiem ilgi vajā šermuļi. Piemēram, viens no tiem aprakstīja kādas mātes bailes no tā, ka reiz viņa noliks savu zīdaini šūpulī un uzgriezīs tam muguru, bet tad, kad viņa pagriezīsies atpakaļ… šūpulī atradīsies cits bērns. Kroza projekta skaistums slēpjas tā vienkāršībā: četru lodziņu ietvaros un dažos teikumos izstāstītais stāsts precīzi notver grūti aprakstāmo šausmu sajūtu par to, cik gan neparedzama, trausla un bīstama ir realitāte, kam soļojam cauri kā savādam sapnim. Komikss pat nemēģina piedāvāt ilūziju par risinājumu un šī eksistenciālā izmisuma remdēšanu; nē, tieši tajā jau slēpjas mūsu cilvēciskā kodola atslēga.
Lai neilustrētu iracionālo baiļu fenomenu tikai ar importa piemēriem, palūdzu dažiem draugiem anonīmi padalīties ar savām slepenajām, pavisam nesaprātīgajām bailēm. Lūk, dažu izmeklētu vietējo baiļu izlase.
- Ja esmu piemirsusi aizslēgt ārdurvis, es vairs nevaru pati aiziet un tās aizslēgt. Man sākas murgi par to, ka tieši tajā brīdī nāks ļaundari un es nepagūšu.
- Peldoties jūrā, man ir ļoti bail no viļņiem, ja tie, man peldot, nāk virsū; tiem pat nav jābūt kaut kādiem mega lieliem, pietiek ar parastajiem ikdienas, kādos visi peldas un plunčājas.
- Man ir ļoti bail no kravas automobiļiem un vispār no visādas liela izmēra paškustīgas tehnikas. Man šķiet, ka tie ir kiborgi, dzīvi, and grasās man uzbrukt. Autoplūsmā vēl ok, bet, piemēram, solo uz lauku ceļa – āāā!
- Katru reizi, kad paņemu šķēres vai nazi, mani nepamet sajūta, ka paklupšu un izduršu sev acis.
- Es nespēju pāriet kājām vai ar velo pārbraukt pāri lielākiem tiltiem. Dažreiz murgoju, ka jātiek kājām pāri Vanšu tiltam un es rāpoju pa vidu brauktuvei, starp mašīnām.
- Konkrēta veida blokmājās man ir bail, ka sabruks balkons.
- Man mēdz būt pilnīgi iracionāla sajūta, kad, teiksim, es griežu tomātus virtuvē un kāds man ir tuvumā; man ir bail, ka man pēkšņi notiks kaut kāds klikšķis un es viņam ar to nazi ieduršu.
- Viens no biežākajiem sapņu murgiem ir, ka sabrūk trepes man zem kājām un es krītu lejā; šī sajūta man bieži vien ienāk prātā arī īstenībā, kad jākāpj kaut kur augstāk par piekto stāvu.
- Es naktī ceļos, lai pārbaudītu, vai somā ir maks, jo bail, ka tas pazaudēts. Tas notiek apmēram katru trešo nakti.
- Pirms naktsmiera mēdz uznākt absolūti iracionālas panikas lēkmes, ka miegā piemeklēs sirdslēkme un es nevarēšu realizēt nākamajā dienā ieplānoto.
- Man ik pa laikam ir bailes braukt vilcienā pa tiltu pāri upei, jo pāris reizes esmu diezgan spilgti iztēlojusies, kā tilts iebrūk ar visu sastāvu.
- Šad tad mani pārņem pēkšņa, ne ar ko nepamatota sajūta, ka nevajag iet pa šo ielu, nevajag iet garām šai mājai.
Šo sarakstu var turpināt. Lietām, parādībām un scenārijiem, kas biedē cilvēkus, nav jābūt loģiski pamatotiem. Vai tev ir bail? No vakcīnu blaknēm? No pašām vakcīnām? No ļaundariem, kas sazvērestības ceļā valda pār pasauli? No rokas, kas pastiepsies no pagultes un paspiedīs tavu roku, ja naktī to vieglprātīgi izkārsi pār gultas malu? No pūcēm? Tu neesi viens. Tu esi cilvēks.
10