Vai tik dzīves jēga neslēpjas vasarā, tu domā visu cauru gadu. Tad pienāk vasara, un vairākus mēnešus tev tādā īpašā veidā sāp, proti, sāp katra minūte saules, vēja, lietus, ziedu smaržas un lapu zaļuma, ko tu nepiedzīvo, jo esi ieracies darbos un klukni pie datora putekļainas pilsētas vidū. Katrs ceriņkrūms, kam ej garām, soļodams uz darbu, uzdzen specifisku vainas apziņu vasaras un savā priekšā, un kaut kur dzīlēs tevī pamodusies jauna iekšējā balss, kas purpina: "Eh, nodevējs! Vai tad tieši pēc tā visa tu neilgojies cauru ziemu?" Šī besīgā, pārmetošā balss aizveras labi ja uz septembra beigām.
Sevi vēl varētu mierināt, ja vismaz šīs paradīzei nozagtās un podā nolaistās stundas vienmēr būtu bezgala efektīvas. Piemēram, ja visu to desmitu (simtu? labāk nemaz nezināt) stundu laikā, kas šomēnes pavadīti pie ekrāna, es būtu paguvusi papildus izdarītajam vēl arī iemācīties kādas svešvalodas pamatus, apgūt pirmos soļus kodēšanā un uzmest aprises pirmajam romānam. Bet lielākoties, sevišķi, ja runā par radošo darbu un rakstīšanu, šīs stundas nesamērīgā apjomā pavadītas, ciešot no tā saucamajiem rakstīšanas blokiem (jeb, lietojot Ineses Zanderes piedāvāto variantu, rakstīšanas apstājiem) un notriecot laiku dažāda veida digitālā prokrastinācijā. Nereti šķiet, ka traucē pati valoda. Es, piemēram, labprāt jums izstāstītu par notikumiem un sajūtām, kas mani piemeklējušas pēdējo nedēļu laikā, bet tās izšķīst un kļūst par ko citu, kad tās mēģina ielikt vārdos. Vārdi izliekas, ka nodod realitāti, bet īstenībā to samazina; tie ir kā tulks, kas par tulkošanas pakalpojumu papildus jau samaksātajam honorāram atņem tev arī rokaspulksteni un mobilo.
Ja vienlaikus gan prokrastinē, gan domā par valodu un izteikšanās maģiju, tad neizbēgami kādā brīdī jāuzduras pēdējā gada interneta sensācijai – runājošajai sunei Banijai. Banijai ir vairāk nekā sešarpus miljonu sekotāju platformā "TikTok" un tuvu pie miljona sekotāju vietnē "Instagram", kur sunītes saimniece Aleksisa regulāri ievieto īsus videoklipus ar Banijas svaigākajiem panākumiem cilvēku (jeb, precīzāk, angļu) valodas apguvē. Tas ir ārkārtīgi aizraujošs konts, rekomendēju. Banijas "runāšana" izpaužas tā, ka viņa ar ķepām spiež uz zemes novietotām īpašām pogām, kas katra apzīmē un atskaņo konkrētu vārdu vai jēdzienu ("Banija", "kaķis", "ārā", "pastaiga", "kaka", "skaņa", "palīgā", "mīlu tevi" utt.). Patlaban Banija visnotaļ profesionāli rīkojas jau ar gandrīz simt vārdu arsenālu un palīdz ievākt datus Kalifornijas universitātes pētījumam par suņu kognitīvajām spējām (sk. tiešsaistes forumu "They Can Talk"), kā arī ir reklāmas seja suņu valodas apmācības ierīcei. (To var iegādāties ikviens, un to varot izmantot arī kaķiem.)
Banijas runasspējas daudzos gan raisa skepsi, taču viņas videodokumentētais mācību process ir aizraujošs neba tāpēc, lai panāktu skatītāju miljonu vienprātību par to, vai Banijas pogošana ir "īsta" vai "mazāk īsta" runāšana. Manuprāt, tas ļauj interesantā veidā paraudzīties uz valodas dabu un maķenīt arī uz paša cilvēka stūrgalvīgo vēlmi saprasties ar pasauli, par spīti tam, ka mēs regulāri pat nesaprotamies paši ar sevi. Visvairāk man atmiņā palicis videoklips, kurā Banijas runasdēlim nesen pievienota jauna poga ar nozīmi "dzīvnieks". Banija nospiež trīs pogas, izveidojot teikumu "Es cilvēks dzīvnieks?" un jautājoši paveras saimniecē. Banijas saimniece Aleksisa aizkadrā atbild: "Nē, ES cilvēks dzīvnieks. Tu – suns dzīvnieks." Kādā no videoklipu komentāriem viņa skaidro, ka pogu "dzīvnieks" pievienojusi tāpēc, ka "suns" un "cilvēks" radījis nevajadzīgu nošķīrumu starp viņu un Baniju. Citā videoklipā viņa skaidro Banijai, kas ir "ģimene": "Banija, tētis, mamma, kaķis – ģimene." (Satversmes grozītāji droši vien šobrīd kaut kur aizrijas ar sklandrausi.)
Es arī uzskatu, ka esmu saviem kaķiem iemācījusi pāris vārdus latviešu valodā, lai arī bez speciālas iekārtas palīdzības. Viņi zina katrs savu vārdu un uz to atsaucas; zina vārdus "labs/laba" un "slikts/slikta", kas tiek pielietoti attiecīgās pamācošās situācijās; saprot aicinājumu "nāc", kā arī ļoti specifisko, taču ārkārtīgi svarīgo vārdu "gardumiņš", ko es vienmēr svinīgi izziņoju reizi nedēļā, konservu servēšanas dienā. Citus vārdus mūsu saziņai, patiesību sakot, īsti nevajag; viņu izteikumus ir samērā viegli nolasīt no intonācijas. Piemēram, "gardumiņa" sakarā ir vairākkārt gadījies, ka pienākusi tā pasniegšanas diena, taču esmu aizmirsusi par šo nozīmīgo notikumu. Ja pret vakarpusi tā arī vēl neesmu atjēgusi šo kļūdu labot, ir gadījies piedzīvot, ka pie manis ļumēdams piesoļo ļoti dusmīgs runcis un skaļi paziņo kaut ko intonatīvi apmēram šādu: "Nu, kas tev ira, kāpēc nedod? Losene." Šis teksts ir tik nepārprotams, ka es uzreiz attopu savu aizmāršību un steidzu kļūdu labot. Un arī viņi mani saprot no intonācijas. Kad apmīļoju runci, parasti viņu slavinu ar dažādiem apvainojumiem resnībā. Tie viņu nesāpina, jo viņš tos nesaprot, viņš saprot daudz ko svarīgāku – ka īstenībā es saku, ka viņu mīlu un viņš ir superīgs. Kādēļ tad valodiski tas jāizsaka, saucot viņu par Jauko Taukumu, Tauko Jaukumu, Tauku Vāceli u.tml.? Nezinu. Valoda caur mani grib rotaļāties, un varbūt tas arī ir viss, ko no tās var prasīt.
Pirms pāris dienām kāds čoms man piedāvāja ielekt līdzi mašīnā uz kopīga drauga lauku īpašumu. Es piekritu, nospriežot, ka datorā var sēdēt arī pie dabas, bet to es, protams, nedarīju. Es stiepu akmeņus, bridu pa zāli, sēdēju pie ugunskura un darīju dažādas citas lietas, ko pieklājas darīt pie dabas. Pārmetošā balss par vasaras neizbaudīšanu bija apklususi, tiesa, tās vietā bija nākusi cita balss, kas šoreiz purpināja: "Bet tev taču vajadzēja strādāt, kāpēc tu neņem datoru un neraksti?", bet šo balsi bija vieglāk ignorēt.
Pirms prombraukšanas apstaigāju mazu lociņu un aiz ugunskura atklāju nogāzi, aiz kuras slējās milzīga, ziedoša pļava, daudzkrāsu zaļās krāsas universs ar dzeltenu ziedu galaktikām.
Šī pļava mani aplēja ar katarsi kā spēcīgs mākslas darbs, vasara tajā staroja visā savā jaunības skaistumā un leknumā, ievilkusi pilnas krūtis elpas, sanoša, zumoša, trīsoša krāsās, jutekliskumā, dzīvībā, un es stāvēju pļavas vidū, vasaras piemeklēta. Kaut kad nācās atgriezties pie draugiem un mēģināt atrast vārdus, kuros ielikt nupat notikušo. "Aizejiet patripot no tās pļavas aiz ugunskura," es dzirdēju sevi sakām un sarāvos: valoda nupat manu svēto piemeklējumu bija padarījusi par ko vulgāru.
Taču iespējams, ka draugi saprata, ko es gribēju teikt. Vai arī nesaprata, bet varbūt tāpat aizgāja līdz pļavai un saprata tur. Varbūt sunīte Banija tālajā Amerikā tiešām spēj sarunāties ar cilvēku veselos teikumos, bet varbūt viņai vienkārši patīk tā koncentrētā uzmanība, ko viņa izpelnās par pogu spaidīšanu. Tas nav svarīgi, jo ne jau valoda mums palīdz saprasties vienam ar otru. Valoda visbiežāk mums tieši palīdz nesaprasties un sniedz parocīgu telpu pārpratumiem, jo, kā jau teicu, tulkojumā nozūmē daļu realitātes. Saprašanās pamatā – starp cilvēkiem, valstīm, sugām – ir pavisam cita lieta, un tas ir nolūks. Ir realitāte, ko marķē valoda, un pa to mēs klibojam kā pa sliktu sapni, un tad ir tā realitāte, kurā tu vienkārši stāvi vasaras vidū pļavā, izslēdzis valodas aparātu, un drusku sāc atcerēties, kā tas ir – saprasties pašam ar sevi. Īsāk sakot, ir vasara, aizbrauciet biežāk pie dabas, draugi.
0