Lūzeri un supervaroņi

ļoti labs kā filmas, tā konteksta iztirzājums, paldies!

caur šo rakstu var līgani pieslēgties arī universālām pārdomām par mākslu kopumā, citām mākslas jomām, kaut to vēsture iepretim kino ir izstiepta laikā daudz garāka.

no kino piemēra, kā tas aplūkots šeit, skaidri redzams, ka (šai gadījumā - mākslas darba) nozīme allaž ir interpretēta, (re)konstruēta nozīme, un tā tiešā veidā atkarīga no interpretatīvā rāmja, ko izmantojam, lai šo nozīmi (re)konstruētu. te arī skaidri parādās, ka tad, ja autors, veidojot mākslas darbu, cita starpā ir daudz smalkāk sensibilizēts pret izvēlētā medija niansēm nekā recipients, starp abiem komunikācijas partneriem rodas fundamentāla nobīde, kas otrajam neļauj adekvāti (re)konstruēt komunicētās ziņas saturu. tāpēc vien jau labi, ka kāds uzraksta šādu rakstu :)

plašāk skatoties, nākas domāt par to, ka nekas ilgtermiņā nevar pastāvēt bez aktualitātes, arī muzeja reliktiem ir jābūt kkādā veidā aktuāliem, lai tie nepārtaptu par vnk vecu drazu. muzeja gadījumā atsevišķo reliktu aktualitāti caurmērā nodrošina kopīgais vēstures konteksts, taču kas notiek situācijā, kad the beauty is in the eye of the beholder, bet skatītāja interpretatīvais aparāts ir izglītots ļoti ierobežotā manierē? kas notiek, kad skatītāja prāts spēj saredzēt skaistumu vien ļoti ierobežotā saturu un formu lokā, un šie saturi un formas caur pastāvīgu atkārtojumu kļūst aizvien tendenciozāki, cita starpā radot standarta, normas ilūziju? mums patīk runāt par propagandu, un šeit imho ir īstā vieta runāt par plašu (bet imho vien pusapzinātu) gaumes propagandu, kas diemžel nav ne tuvu tik nevainīga un nebūtiska parādība, kā varētu šķist pirmajā acu uzmetienā - īpaši tad, ja skatiens jau sākotnēji fokusēts caur šo pašu tendenciozo atkārtojuma prizmu.