Pagājušajā nedēļā piedalījos visai savdabīgā piketā. To nerīkoja kāda organizācija, bet gan sīka domubiedru saujiņa, reaģējot uz Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas 30. septembra lēmumu nevirzīt Saeimā uz izskatīšanu 10 000 pilsoņu pavasarī parakstīto aicinājumu izstrādāt ar laulības institūtu nesaistītu partnerattiecību regulējumu. Pikets norisinājās kā stafete – četru dienu garumā, no otrdienas rīta līdz piektdienas pusnaktij, pie Saeimas ar plakātu rokās stāvēja kāds cilvēks, brīžiem viens, brīžiem divi, trīs vai četri. Šīs stafetes nolūks, šķiet, bija vienkārši norādīt, ka cilvēki, kuriem nepieciešams mūsdienu realitāti atspoguļojošs partnerattiecību regulējums, ir reāli, nevis abstrakti un šeit, lūk, viņi stāv.
Pāris stundas vienā no šīm dienām uz Jēkaba ielas stūra zem ozola ar plakātu "Par dzīvesbiedru likumu" rokās pastāvēju arī es. Man jāatzīstas: pirmo pusstundu jutos visai neomulīgi un sevi par to nicināju. Es pat nestāvēju pilnīgi viena, man blakus bija draugs ar savu plakātu, mūsu stāvēšana bija oficiāli saskaņota domē, pārdesmit metrus tālāk atradās policijas ekipāža, gatava aizstāvēt manas konstitūcijā garantētās tiesības šeit stāvēt ar plakātu rokās, un tomēr jutos mazliet nobijusies. Dzīvesbiedru likums ietvertu arī juridisku regulējumu viendzimuma ģimenēm (viendzimuma ģimeņu, kurās aug bērni, Latvijā esot ap 5000), un es labi atceros to neprātīgo naidu un agresiju, kāds savulaik tika izlauzies no maniem līdzpilsoņiem saistībā ar šo jautājumu. Ja kāds šo naidu nepiedzīvoja vai neatceras, aicinu noskatīties Kaspara Gobas lielisko dokumentālo filmu "homo@LV" (2010), kas bez maksas skatāma tīmeklī.
Šajās divās stundās zem Jēkaba ielas ozola visvairāk domāju tieši par jēdzienu "pilsonis". Man ir tāds mazs vaļasprieks – kolekcionēt vārdus, kas mūsdienās izgājuši no modes. Proti, vārdus, kuru nozīme nav zudusi un kas joprojām tiek izmantoti funkcionālām vajadzībām, taču no modes izgājusi domāšana tajās kategorijās, ko šie vārdi apzīmē. Piemēram, jēdzienu "ideāli" sastopu tikai senos romānos, nevis ikdienas sarunās. Jēdziens "kalpot" mūsdienās eksistē vairs tikai reliģisku prakšu kontekstā. Nereliģiozs cilvēks varētu kalpot "ideāliem", bet, tā kā šādas kategorijas vairs mūsu domāšanā nav, nav vairs arī iemesla kaut kam kalpot. (Interesanti, ka tajos pašos senajos romānos var uzdurties arī jēdzienam "kalpotāji" ar nozīmi 'valsts ierēdņi', un tad acīmredzot pienāca brīdis, kad mēs valsts aparāta darbiniekus vairs neturpinājām uzskatīt par "kalpotājiem" valstij.) Manā vecmodīgo jēdzienu katalogā ietilpst arī vārdi "brālība" (iespējams, vēl eksistē dažu terapeitisko atkarības grupu valodā), "biedriskums", "solidaritāte", "tikums". Un, jā, manuprāt, tajā ietilpst arī "pilsonis".
"Pilsonis" ir juridisks jēdziens, un kā juridisku jēdzienu mēs joprojām to lietojam, taču mūsu domu un sarunu telpā "pilsonis" ir sarucis līdz nozīmei 'cilvēks ar konkrētas formas dokumentu', aizmirstot vai izliekoties neredzam jēdziena vēsturisko un idejisko bagāžu. Presē un ikdienas sarunās lietojam jēdzienus "pilsonība" vai "pilsoniskā" aktivitāte, taču jēdziena "pilsonis" regulārai izmantošanai acīmredzot nav vajadzības. Paradoksālā kārtā man šķiet, ka ikdienā biežāk sastopu vārdu "nepilsonis", nevis "pilsonis". Publiskajā telpā parasti runā par to, ar ko kaut kas nav kārtībā, nevis otrādi; no tā varam secināt, ka "nekārtība" ir ar nepilsoņiem – ar pilsoņiem viss ir vislabākajā kārtībā.
Moderno izpratni par pilsonību – saikni starp indivīdu un valsti – vēsturiski parasti saista ar Senās Grieķijas polisām, un ir viena būtiska atšķirība starp pilsoņa jēdzienu tā dzimšanas laikā un to, kā uztveram šo jēdzienu mūsdienās, un tā ir sevis kā pilsoņa apzināšanās. Senajā Grieķijā būt pilsonim nozīmēja vispirms pienākumus pret kopienu un iesaistīšanos tās dzīvē, nevis šī titula piešķirtās tiesības, un te, iespējams, slēpjas galvenā atšķirība. Proti, pilsonis domā par to, ko viņš var dot valstij. Nevis par to, ko tā dod viņam.
Būt pilsonim nozīmē aktīvu, nepārtrauktu iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, lai tā kļūtu taisnīgāka un labāka. Būt pilsonim nozīmē, piemēram, piedalīties vēlēšanās, iesaistīties piketos, ziedot portālam "Satori", stāties un darboties partijās, pieprasīt čeku par pakalpojumu, nepārtraukti izglītot sevi par jautājumiem, kas svarīgi sabiedrībai. Un, jā, arī vilkt sejas masku publiskās vietās brīdī, kad sabiedrībā plosās epidēmija. Šo konkrēto piemēru izceļu tāpēc, ka diskusijas par šo jautājumu šobrīd ir ļoti regulāras un, manuprāt, ļoti ilustratīvas: tajās saduras viedokļi "Šis ir sabiedrības veselības jautājums" un "Man tā nav ērti". Jeb vienkāršosim: pilsoņa viedoklis (man ir pienākums pret kopienu) un ne-pilsoņa viedoklis (man nav pienākuma pret kopienu).
Varbūt ir laiks pārskatīt "pilsoņa" un "nepilsoņa" jēdzienu ārpus juridiskās prakses? Iespējams, turpmāk par nepilsoņiem varam teikt "naturalizācijas eksāmenu vēl nenokārtojušie Latvijas iedzīvotāji", bet par "nepilsoņiem" saukt tos, kam vienaldzīga pārējā sabiedrība ārpus viņiem. Iespējams, pilsonis ir cilvēks, kura attiecības ar brīvības ideālu ir tik ciešas, ka viņš nevar justies brīvs, kamēr tikpat brīvi nav arī citi šīs sabiedrības locekļi. Iespējams, nepilsonis ir tas, kurš stājas pretī citu sabiedrības locekļu brīvībai.
2