Publicistikas žanrs "pārnedēļas sleja" nav vienkāršs formāts. Vai noticis kas tāds, par ko nepieciešams reflektēt? Par ko vispār ir vērts runāt? Kā nepiesārņot ēteru, liekot ar varu priekšlaikus dzimt domām, kam vēl nav pienācis laiks tapt formulētām? Es nolēmu, ka tā vietā vienkārši uzrakstīšu jums vēstuli un pastāstīšu, kā man iet.
***
Pēdējās nedēļas bijušas diezgan grūtas, jo nav izdevies satikties ar tuvākajiem draugiem un izrunāties – gan izkratīt sirdi par nopietno, gan vienkārši patērzēt par dažādiem frivoliem iespaidiem, ar ko gribas dalīties. Ir tāds joks, ka Jēzus lielākais brīnums nav bijusi vis ūdens pārvēršana vīnā vai mirušo augšāmcelšana, bet gan apstāklis, ka viņam pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas vēl bija veseli divpadsmit draugi. Šis joks, protams, kļūst arvien smieklīgāks, jo vairāk tu attālinies no sasniegtā trīsdesmit gadu sliekšņa. Es pat nerunāju par draudzībām, kas mainās vai apsīkst, jo draugiem parādās bērni un ģimenes, bet par apstākli, ka tieši desmitgade pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas ir tā, kur tu ieliec savas profesionālās karjeras fundamentu, ja tavas ambīcijas ir mērķētas kādā ļoti konkrētā virzienā, un, jā, tas atņem laiku, bet tieši laiks ir tas ūdens, ar ko laistāms draudzības dārziņš, lai tas nenokalstu.
Šajā dzīves posmā man ir divas tuvākās draudzenes. Mums arvien retāk izdodas satikties, jo viņas ir ļoti aizņemtas un es arī esmu ļoti aizņemta. Ar vienu no viņām gan šajās nedēļās pat esam pāris reižu satikušās, taču tikai tāpēc, lai runātu par darbu. Ar to nepietiek, lai es sajustos iezemēta realitātē ārpus darba un atcerētos ka eksistēju pasaulē arī citās formās, nevis tikai kā darbiniece, termiņiem pakļauta verdzene, un ka man ir kāda teikšana pār savu dzīvi.
Tā nav sakritība, ka šajā mūža posmā tuvākās draudzenes ir tieši abas šīs sievietes. Visas trīs esam viena vecuma, visas trīs – režisores, scenāristes un rakstnieces. Katrai ir vēl sava individuāla profesionālā blakusdzīve, kas mūs atšķir – vienai tas ir teātris, otrai reklāma, man – akadēmiskā pasaule. Kino pasaulē visas trīs ejam uz priekšu apmēram paralēlā tempā, un tas dara mūsu visu triju draudzību ļoti neparastu. Tā ir telpa, kur ļoti maz vietas aizņem skaidrošana, to lielākoties aizpilda milzīga apjoma sapratne un automātisks atbalsts. Ja vienai tuvojas scenārija nodošanas termiņš un nepieciešams breinstorms, pārējās, ja vien to pieļauj pašu dedlaini un veselība, pametīs visu citu un trauksies palīgā, jo nav jāskaidro šī uzdevuma svarīgums un nozīme. Nav jāskaidro, ka, piemēram, debijas pilnmetrāžas filma ir mūža lielākais notikums. Nav jāskaidro stresa un pārguruma, un pastāvīgās nabadzības un finansiālās nedrošības stāvoklis, kas raksturo frīlancera dzīvi. Nav jāskaidro periodiskie izdegšanas posmi, ko izraisa dzīve bez atvaļinājuma, jo pakausī no dažādām pusēm nemitīgi elpo neskaitāmi termiņi. Nav jāskaidro perfekcionisma lāsts un riebums pret katru savu kustību, kas apstiprina manu eksistenci publiskajā realitātē. Nav jāskaidro depresijas uzplūdi, disociācijas epizodes, problēmas ar savu paštēlu, vientulība savā ķermenī un iekšējā pasaulē un pastāvīgais kortizola apjoms asinīs. Par to visu varam vienkārši viena otrai bez īpaša konteksta periodiski kratīt sirdi un dzirdēt pretī instinktīvu: "Saki, kā varu tev palīdzēt." Šī draudzība ir dāvana, svētība un privilēģija, un tās paliek arvien mazāk, jo, pieaugot profesionālo izaicinājumu apmēram un svaram, mums paliek arī mazāk laika un spēka, ko veltīt viena otras balstīšanai. Tas nav labi. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk man sāk šķist, ka pasauli uz saviem pleciem tur tieši sieviešu rūpes vienai par otru.
***
Man gribas piedalīties diskusijā par gājējiem pielāgoto Tērbatas ielu, bet tā arī tur joprojām neesmu bijusi. Kaut kā šķiet savādi apsēsties pie plānotāja un ieplānot uzdevumu "izstaigāt ielu". Ceru tomēr šo problēmu atrisināt, pirms esmu visu nokavējusi. Visu nokavēt pieprotu daudz labāk, nekā visu paspēt.
***
Es nezinu, vai jūs pamanījāt, bet manabalss.lv ir iniciatīva par psihoterapijas pieejamības palielināšanu. Es atbalstu šo iniciatīvu un rekomendēju to parakstīt. Manā ideālajā pasaules modelī pilnīgi visi cilvēki daļu sava mūža būtu pavadījuši terapijā, iemācījušies mazāk darīt pāri sev un līdz ar to mazāk darītu pāri citiem. Es, protams, zinu, ka tas nekad nebūs iespējams. Psihoterapija strādā tikai tad, ja cilvēkam ir aktīva vēlme dzīvot labāku dzīvi un būt labākai sevis versijai kā līdz šim, bet daudziem šādas vēlēšanās vienkārši nav, jo tad būtu jāatzīst, ka pašreizējā dzīve un sevis versija nav pati pilnība, un daudzus cilvēkus tas nez kādēļ ļoti biedē. Šī konkrētā iniciatīva gan nav nekāds utopisks uzsaukums "terapiju visiem!", bet ļoti saprotams aicinājums to, līdzīgi kā psihiatriju, iekļaut valsts apmaksāto pakalpojumu klāstā situācijā, kad ārsts to nozīmējis. Manuprāt, šādai iniciatīvai piemīt potenciāls nākotnē izglābt konkrētu cilvēku dzīvības, savukārt vēl lielākam skaitam cilvēku – ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti. Pārvēršot teikto ierēdņu valodā, tā ir iespēja iegūt daudz labāk funkcionējošus un produktīvākus kapitālistiskās iekārtas dalībniekus un tādējādi vairot iekšzemes kopproduktu, ja nu šāds arguments skan pārliecinošāk.
Psihoterapija gan joprojām pie mums ir kaut kas visai stigmatizēts. Par to domājot, man nāk prātā divi leģendāri amerikāņu divtūkstošo gadu sākuma seriāli. Viens bija "Sekss un lielpilsēta", kur kādā sērijā tika skarta psihoterapijas tēma. Kerijas draugs Stenfords pauž neticību, ka Kerija neiet terapijā, un izstāsta, ka viņam ir veseli trīs psihoterapeiti – pie viena viņš iet, kad vēlas, lai viņu emocionāli samīļo, pie otra – kad vēlas, lai viņu skarbi un nesaudzīgi sapurina, bet pie trešā viņš dodas tad, kad vēlas paskatīties uz skaistu vīrieti. Kad Kerija izsaucas, ka tas ir "slimi", Stenfords saprātīgi norāda, ka tādēļ jau viņš iet pie abiem pirmajiem. Otrs seriāls bija "Soprano ģimene", kuras galvenais varonis Tonijs, mafijas grupējuma līderis, faktu, ka ir psihoterapeita klients, ir spiests turēt milzīgā slepenībā, jo šī fakta uzzināšanas gadījumā viņa kolēģi to uztvertu kā vājuma pazīmi un viņu par to noslepkavotu. Attieksmē pret psihoterapiju skalā no ironiskiem Manhetenas liberastiem līdz Ņūdžersijas bandītiem-slepkavām Latvijas sabiedrība atrodas... nu, kaut kur tā atrodas.
***
Nesen ieguvu diezgan labu kārti, ko izspēlēt saviesīgās situācijās. Zaudēšu šo kārti, nododot to tālāk jums. Kārts ir šāda – ja iestājas neveikla klusuma brīdis, ko vēlaties aizpildīt, vienlaikus paspīdot ar savu erudīciju, pievērsieties sarunbiedriem un uzdodiet viņiem šādu jautājumu: ""Mūzika ir visaugstāk attīstītā matemātikas forma." Vai zināt, kas to ir teicis?" Jūsu biedri nezinās. Jūs atlaidīsieties krēslā un triumfējoši viņus apgaismosiet: "Mākslīgais intelekts." Šo prātulu izdomāja jaunākās paaudzes mākslīgais intelekts. Tādā vēstures nogriežņa brīdī mēs šobrīd esam.
***
Pēdējās nedēļas daudz cīnos ar sērām un emocionālā stāvokļa nestabilitāti. Ciešu no stresa un tāpēc reti un maz ēdu. Uzmanīgi vēroju šo ķermeņa reakciju uz kortizola, šī negantā stresa hormona, klātbūtni asinīs un regulāri sev jautāju, vai esmu jau atkal iekāpusi ēšanas traucējumu teritorijā, kurā nonākt ir tik viegli un nemanāmi, – tā nav zeme, kur pastāvētu robežkontrole. Meklēju vārdus, kā labu vēlošiem cilvēkiem paskaidrot, ka izsauciens: "Cik tu esi tieva!" atšķirībā no "Tu tik labi izskaties!" nav un nevar būt kompliments. Nevaru arī aizmirst kādas draudzenes reiz stāstīto par laiku, kad viņa novājēja, jo neko daudz nevarēja ieēst gastrīta dēļ. Kāds labu vēlošs vīrietis, to uzzinot, viņai novēlēja nekad neizārstēt gastrītu.
***
Viens no dzīves mērķiem man ir nofilmēt kādā lomiņā Bilu Mureju. Ceru, ka viņš mani pagaidīs.
5