Šovakar vairākkārt noskatījos video, ko uzņēmu kādā no B. ielas naktīm. Tā bija A. dzimšanas diena, janvāra vidus. Bija četri no rīta, A. jau aizgājusi gulēt, palikuši tikai daži izturīgākie. P. lika mūziku, dejoja un grieza dziesmu arvien skaļāk. Viņš dejoja like there's no tomorrow, un tāpēc es filmēju. Es tā dažkārt ballītēs daru, lai ievāktu vizuālus pierakstus nākotnes filmām. Tagad vairākus gadus vēlāk, skatoties šo video, esmu pateicīga, ka to izdarīju, ka manā datorā glabājas maza epizode no filmas "Ballīte pie A. un P.", un caur to es varu uz trim minūtēm aizceļot atpakaļ laikā uz nesenu vēsturi, kad tik daudz kas bija citādi, tik daudz kas bija pareizāk un labāk. Šādam mērķim der arī fotogrāfijas, bet tās neļauj atcerēties tik daudz. Ar laiku aizmirstas, par ko tieši smējās cilvēks, ko esi nofotografējis konkrētajā lokācijā, un arī tas, kāpēc jūs tur atradāties. Fotogrāfijas nesaglabā cilvēka kustības, mīmiku, balsi. Pats galvenais – tās nesaglabā cilvēka spontanitāti, to maģisko brīdi, kad sejā dzimst doma vai ķermenī – kustība.
Skatoties šo video, atceros, kāpēc to filmēju. Savas dzīves laikā esmu bijusi daudzās ballītēs četros no rīta un redzējusi cilvēkus reibumā, bet nevienu tādu kā P. Visi citi reibumā vienmēr vairāk vai mazāk cenšas "saglabāt seju", uzturēt kaut kādu iedomātu priekšstatu par sevi, bet P. pilnībā izkusa mūzikā. Viņš kļuva par pavisam mazu, mazu zēnu, kurš ļoti priecājas, ka var dejot pie Deivida Bovija šajā siltajā virtuvē janvāra naktī kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Ja es pāršķirstu savu iekšējo polaroīda fotoalbumu, tad šī ir bilde, ko, domājot par P., es atrodu pirmo – kā viņš tajā naktī dejo baltā virtuvē, pilnā ar siltu gaismu, un ļoti skaļi dzied Deivids Bovijs.
Datorā blakus šim video atrodu arī dažas fotogrāfijas no tās pašas nakts. Divās no tām, ļoti izplūdusi, esmu redzama arī es. Tās ar manu telefonu uzņēma P. Redzu, ka esmu uzposusies – man mugurā zilā kleita, ko pusgadu vēlāk vilku uz Īves kāzām. Arī Īve šajā vakarā ir uzposusies – viņa ir melnā, īsā vakarkleitā un uzlikusi pērļu kaklarotu. Arvis ir zilganā, spīdīgā kreklā un saņēmis matus astē. Video sākumā viņš piedejo pie P., apskauj viņu no mugurpuses un kādu brīdi viņi šajā apskāvienā lēkā pie mūzikas. Blakus pie plīts stāv Jānis, kurš ievēro, ka es filmēju, un izmūk no kadra. Arvis ar P. turpina dejot. Es pagriežu savu drebelīgo telefona kameru pa labi, lai ietvertu tajā visu vakaru, un notveru Simja seju, kurš ieskatās kamerā un iesmejas. Viņam blakus sēž Īve, aizvērusi acis, atgāzusi galvu pāri krēsla malai un izstiepusi rokas gaisā, izdzīvojot dziesmu. Arvis mitējas dejot un sāk skatīties telefonā, P. dodas pie atskaņotāja un griež skaļāk rindiņas "Johnny's in America, Johnny wants a brain, Johnny wants to suck on a Coke". Es ar telefonu viņam sekoju un ietveru kadrā arī pusi Jāņa sejas. Viņš sāk smieties, ar acīm sakot "ak jūs režisori, jums vienmēr jāfilmē".
P. pamana, ka filmēju, un kādu brīdi dejo kamerai. Gleznas un maskas uz sienas viņu tobrīd rāmē ļoti scenogrāfiski. Es pagriežu kameru atpakaļ, Īve ir piecēlusies un dejo blakus Arvim, kadrā no kreisās puses iedejo P., un visi kopā ar Boviju kliedz: "I'm afraid of Americans!" Arvis to dara tik enerģiski, ka ar pakausi atsitas pret tvaika nosūcēju un kādu brīdi dziesmas ritmā berzē galvu. Īve dejo vijīgi kā ūdenszāle. Es pagriežu kameru pret Simi, kurš skumji pasmaida un iedzer rumkolu. P. dejo pa visu virtuvi, nemanot mēbeles un lāgiem arī apkārtējos. Īve brīžiem piedejo pie Arvja un saķer viņa roku, viņi tobrīd vēl ir iemīlējušies. A. tobrīd vēl guļ blakusistabā. P. tobrīd vēl dejo pie Bovija. Man apnīk filmēt, un es izslēdzu kameru. Video pēdējā kadrā ir dejā sastingusī Īve – aizvērusi acis un pa pusei pacēlusi labo roku. Uz viņu noraugās Arvis, viņš, šķiet, pavēris lūpas, grasīdamies ko teikt vai dziedāt līdzi. Kadra kreisajā pusē ir P. paceltā roka, un šajā stopkadrā šķiet, ka tā māj kamerai.
Ir tāda metafiziska sazvērestības teorija to dažu cilvēku vidū, kas ļoti mīlēja Deividu Boviju. Viņi uzskata, ka Bovija nāve izmainīja kaut kādu kosmisko līdzsvaru universā un kopš tā brīža viss sāka notikt nepareizi. Pie varas nāca Donalds Tramps, pasauli pāršalca pandēmija, B. ielas dzīvoklī mēs vairs nekad četros no rīta nedejosim. Man gribas ticēt šai teorijai. Negribu, lai patiesais izskaidrojums ir tāds, ka tieši šī ir tā pieaugušo dzīve – arvien vairāk tuvu cilvēku kādā brīdī tevi pametīs uz neatgriešanos un ne jau tajā "dabiskajā" veidā – nesteidzīgi novecojot un mūs tam sagatavojot, kur sāpes, lai cik dziļas, tomēr ir savā veidā tīras, bet tieši tajā indīgajā, priekšlaicīgajā, nepareizajā veidā, kas atstāj pakrūtē stingu, šķērmu kamolu un pasauli padara par vēl mazdrusciņ vientuļāku vietu.
4