Vairāk nekā pirms gada, pērnā gada jūnijā, uzrakstīju portālam "Satori" savu pirmo sleju, kurā dalījos ar pārdomām par to, ko nozīmē ikdienā sadzīvot ar depresiju. Tagad varu atzīties, ka, šo debijas sleju rakstot, mazdrusciņ jutos kā viltvārde, jo pirmo reizi rakstā pieminēto 13 gadu laikā jau vairāku mēnešu garumā nebiju piedzīvojusi ierastos depresijas simptomus. Tomēr negribēju steigties sevi uzreiz pasludināt par "izveseļojušos", lai nesāktu priekšlaikus līksmot un neattaptos ar seju dūņās vai vēl ļaunākā šķidrumā, tādēļ turpināju sevi novērot.
Kā cilvēks, kura darba augļi regulāri nonāk publikas acu priekšā, es cenšos ievērot pirmo mentālās higiēnas bausli, tas ir, nelasīt komentārus par savu darbu internetā, tomēr daži komentāri mani šad tad sasniedz. Saistībā ar sleju "De Selbī ieslēdzas mājā" pirms gada saņēmu vairākus komentārus ar visai nopietnām apsūdzībām, proti, tajā, ka depresijas diagnozi esmu sev izdomājusi pati. Tā gluži nav. Esmu depresijas diagnozi savulaik saņēmusi klīniski; esmu vairākkārt ārstējusies mentālās aprūpes iestādēs; esmu dzērusi tik daudz psihiatrisko ripiņu dienā, ka galīgi zaudējusi ticību medikamentozai ārstēšanai un savulaik pieņēmusi lēmumu vairs nekad pie antidepresantiem neatgriezties (tas bija 2010. gadā – ticu un ceru, ka šobrīd psihiatriskā ārstēšana ir attīstījusies, un atbalstu visus, kas ciešanu vietā izvēlas medikamentu palīdzību). Manā gadījumā depresija neparādījās lēnām un nemanāmi; es piedzīvoju traumatisku notikumu virkni, kas beidzās ar šausmīgu traģēdiju, un tās atstātais nospiedums rezultējās posttraumatiskā stresa sindromā jeb slavenajā PTSD (jā, arī speciālistu, nevis pašas uzstādīta diagnoze), un depresija nāca klāt kā viena no tā blaknēm vai varbūt atvasēm. Poētiski izsakoties, piedzīvotā trauma izsita manas psihes stabilajā sienā caurumu, pa kuru iekšējā namā sāka ieplūst tumsa un paralizējošs aukstums, ko ērtības labad varam saukt par depresiju. Īsāk sakot, dzīve ar depresiju ir dzīve nepārtrauktā caurvējā, katra godīga latvieša biedā. Ja dzeldīgais vējš tikai velk un velk un nepāriet, var rasties vēlme vienreiz izlīst pa to caurumu nahuj laukā, jo mājā vairs nav iespējams justies silti, ērti un drošībā. Bet problēma ir tāda, ka šis vējš velk no Aīda valstības un izlīšana ir vienvirziena.
Te es, protams, runāju par suicidālām domām, iespējams, vistrauslāko mentālā diskursa tematu. Par šo tēmu ir ļoti grūti runāt, jo tā ir ļoti slepena; domāju, ka daudzi, kam šādas domas bijušas, ir piedzīvojuši situāciju, kad mēģina par to runāt ar kādu draugu vai tuvinieku, taču saņem kaut kādā ziņā apklusinošu reakciju, kas izriet no sarunbiedra pārbīļa; tad šī viena neveiksme atņem drosmi mēģināt vēlreiz. Bet, kā vēsta labi zināms teiciens pašnāvnieku tuvinieku atbalsta grupās, runāšana par pašnāvību tās risku nepalielina, taču nerunāšana gan.
Es īsi pastāstīšu par savām attiecībām ar pašnāvību. Arī man tā ir slepus glabāta, taču ļoti nozīmīga personiskās vēstures daļa, kas ļoti lielā mērā ietekmējusi personības veidošanos. Piedzīvotā traģēdija, par ko runāju, bija kāda cita cilvēka pašnāvība, un kopš tās atklāšanas fakta 2009. gada martā es apmēram gadu dzīvoju ļoti mokošā stāvoklī. Atgriežoties pie salīdzinājuma ar izsisto caurumu, es krampējos tā ļodzīgajās apmalēs, lai paliktu savā dzīvoklī un dzīvībā, kamēr tumsas būtnes no cauruma viņas puses mani spēcīgām rokām vilka pa to laukā iekšā tumsā. Proti, tā bija nepārtraukta cīņa pašai ar sevi, viena manis daļa gribēja mirt, otra – dzīvot, un tās visu laiku centās viena otru apmuļķot un uzveikt. Tā puse, kas gribēja mirt, lika man pārtraukt dzert izrakstītās zāles un sākt tās krāt, lai izmantotu par pašslepkavības ieroci; tā puse, kas gribēja dzīvot, centās mani pierunāt par šo plānu izstāstīt kādam draugam, lai to novērstu. Tāgada decembrī cilvēks, ar ko tobrīd dzīvoju kopīgā dzīvoklī, plānoja doties ārzemju komandējumā, bet svārstījās, vai to darīt – tieši mana nestabilā stāvokļa dēļ. Atceros garos iekšējos strīdus starp abām pretišķajām iekšējām balsīm: viena teica, ka man viņš jāpārliecina doties komandējumā, lai varu izmantot viņa prombūtni sekmīgai pašnāvībai; otra teica, ka man jālūdz viņam nebraukt prom, lai es neizmantotu viņa prombūtni sekmīgai pašnāvībai. No šīs pastāvīgās iekšējās kakofonijas, kā jau varat iedomāties, biju ļoti nogurusi.
Es divas reizes mēģināju padarīt sev galu. Vienreiz no iekrātajām miegazāļu un antidepresantu tabletēm; lai arī nebiju medikamentus sakrājusi pietiekamā apjomā, kādā izmisuma brīdī ķēros tiem klāt. Tomēr pēc kādas piektās tabletes iedzeršanas iekšējā dzīvotgriba ņēma virsroku un piespieda mani nākamās tabletes vietā paņemt telefonu un kādam pavēstīt par to, ko es daru. (Atlikušo tablešu kolekciju pēc tam vēlāk noskaloju podā, lai nenonāktu šādā situācijā vēlreiz.) Otra reize bija, šķiet, nākamajā vasarā, radošajā nometnē ar kursabiedriem Cēsīs, kad dzīvojām namiņā pie Gaujas. Kādā saulainā jūlija pēcpusdienā es viena devos peldēties un, pilnīgi negaidot, manī ierunājās iekšējā nāvesgribas balss. "Tu slikti peldi," tā teica, "un Gauja ir laba vieta, kur noslīkt. Es tevi izaicinu peldēt dziļumā… un tad vairs nepeldēt." Dzīvotgribošā balss meklēja pretargumentus, bet bija apstulbusi no šīs idejas spontanitātes, tālab neko nespēja pasacīt pretī. Es iepeldēju upes vidū, kā nekad mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu darījusi, un pārtraucu kustēties. Kas mani izglāba? No mūsu namiņa piepeši upes malā iznāca kursabiedrs. Viņu ar acs kaktiņu pamanot, es uzreiz aptvēru, ka pietiktu vienreiz iekliegties un viņš mani izglābtu pašu no sevis, un tas piepeši deva spēku man pašai sevi izglābt no sevis. Es izkūlos krastā pie nekā nenojautušā Renāra, no šī notikuma ieguvusi virkni mācību. Piemēram, to, ka mēs citkārt viens otru izglābjam tikai ar savu klātbūtni, paši par to neko nenojaušot. Ka cita cilvēka fiziskajai klātbūtnei ir vara pār nāves balsīm manā galvā.
Vēlme nomirt mani šī dzīves posma pirmajos mēnešos mocīja katru sekundi. Sapņos bieži redzēju ļaundarus, kas nāk mani noslepkavot, un zināju, ka šie ļaundari esmu es pati. Bet es turējos un turējos, līdz pamazām tumsas būtnes no Aīda valstības sāka atlaist savu tvērienu un es pa izsisto caurumu sienā rāpos iekšā atpakaļ sevī. Sāka parādīties brīži, kuros aizmirsu domāt par nāvi. Tad veselas dienas un pat nedēļas. Kopš 2013. gada marta iekšējo balsi, kas pilnā nopietnībā man piedāvāja nomirt, vairs neesmu dzirdējusi.
Kaut kad pēc incidenta Gaujā, par kuru līdz šim nevienam nebiju stāstījusi, pieņēmu lēmumu. Nepārtrauktā iekšējā cīņa starp vēlmi dzīvot un mirt bija pārāk nogurdinoša, tādēļ kādā vasaras naktī es ar sevi izrunājos līdz mielēm dziļi, pieprasot sev pieņemt vienu vai otru lēmumu. Ja tu nevēlies dzīvot, es sev teicu, labi – mirsti; bet, ja nevēlies mirt, tad dzīvo. Es pieņēmu lēmumu, ka dzīvošu; apzinātu lēmumu. Tagad lūkojoties atpakaļ, domāju, ka šis droši vien ir mana mūža visbūtiskākais mirklis, kas kaut kādā – ar iniciāciju saistītā – ziņā saskaldīja dzīvi "pirms" un "pēc" nogriežņos daudz lielākā mērā nekā piedzīvotā traģēdija vai jebkāds cits notikums realitātē ārpus manis. Šis visbūtiskākais mirklis ir arī bijis visprivātākais. Grūti iedomāties sarunu: "Hei, kas jauns?" – "Nekas īpašs. Vakar nolēmu, ka nemiršu."
Pēc šī lēmuma uz nāvi aicinošā iekšējā balss turpināja runāt, taču es tajā vairs īpaši neklausījos, uztvēru to kā radio lielveikalā – man nav varas to izslēgt, taču ir vara to ignorēt. Kad tā pirms astoņiem gadiem apklusa pavisam, pāri palika tikai tumšais caurums un no tā nākošais caurvējš jeb depresija. Līdzīgi kā Latvijas valdībai pandēmijas laikā arī man ir savs personīgais "luksofora princips", pēc kura mērīt stāvokļa stabilitāti un izraudzīties piemērotus drošības pasākumus. Dzelteno jeb brīdinājuma zonu ievada ieilgusi nekārtība dzīvesvietā, kas ar laiku var pāraugt nespējā iziet no mājas; pēc zināma laika šī līmeņa nestabilitāte pāriet pati no sevis, ja vien, protams, nepāraug sarkanajā zonā: nespēja no rīta saklāt gultu nozīmē, ka kļūst jau pavisam slikti, bet pats pēdējais simptoms ir nespēja iztīrīt zobus. Sasniedzot šo stāvokli, vairs nav nepieciešams definēt apakšlīmeņus (var, protams, ja gribas; 2009. gadā biju arī līmenī "sākt dzert uzreiz pēc pamošanās"), jo ir pārsniegta kritiska robeža, aiz kuras obligāti meklējama palīdzība.
Esmu ļoti gandarīta, ka šo viszemākā līmeņa simptomu – nespēju iztīrīt zobus – neesmu piedzīvojusi jau daudzus gadus. Pēdējā pusotra gada laikā neesmu piedzīvojusi pat dzelteno līmeni, tusējot tikai pa zaļo un ik pa brīdim sev uzdodot piesardzīgus jautājumus: vai tas nozīmē, ka caurums sienā ir sekmīgi aiznaglots; kurā brīdī ir jānolemj, ka man vairs nav depresijas?
No šīm pārdomām mani atbrīvojis pēdējais mēnesis, ko veselības problēmu dēļ esmu pavadījusi nepārejošās fiziskās sāpēs un to izraisītā diezgan lielā sociālā izolācijā. Esmu ļoti pārsteigta, cik ātri var izsīkt mentālo resursu rezerves fizisku sāpju priekšā; cik strauji realitāte var kļūt par pelēku, netaisnīgu un vientuļu vietu, kurā katrs sīkums mani personiski sāpina; ka vajadzēja vien nepilnu mēnesi, lai es brīžiem atsāktu veldzēties domās par nāvi kā atpestītāju no sāpēm. (Šīs domas ir teorētiskas, nevajag satraukties; es taču vienreiz jau pieņēmu lēmumu dzīvot.) Šajā vasarā, kas nāk pēc vientuļas un nomācošas ziemas un pieprasa sevi izbaudīt pilnasinīgāk nekā jebkad, es gribu samīļot ikvienu, kas līdzīgi man fizisku vai mentālu sāpju dēļ to nevar izdarīt, un vēlēt, lai mums visiem drīz kļūst labāk. Un arī lai mūsu katra privātajā Gaujmalā kritiskā brīdī uzrodas glābjošs Renārs, un lai mēs katrs savukārt, paši to nenojaušot, arī šad tad iemanītos būt par tādu Renāru kādam citam.
11