Viens no pagājušās nedēļas skaļākajiem vietējā mēroga notikumiem bija Nacionālās apvienības rosinātie Satversmes 110. panta grozījumi, kurus Saeima 14. janvārī lēma virzīt uz tālāku izskatīšanu; daļai pilsoņu protestējot pret šādu pavērsienu, tajā pašā dienā portālā "Manabalss.lv" tika pārsniegta 20 000 parakstu robeža par atbalstu Dzīvesbiedru likumam. Notiekošais ir emocionāli nogurdinošs un apnicīgs. Gribētos neiesaistīties un stāvēt malā, lai viss norimst un atrisinās pats no sevis; vairāk par visu negribas atkārtot tūkstošreiz uz riņķi maltus argumentus. Tomēr, ja jau reiz šī publiskā saruna ir sākusies, tad tā ir pēc iespējas daudzpusīgāk jāizrunā. Šeit būs mans pienesums diskusijai.
Vispirms atgādināšu Satversmes 110. panta evolūciju – visuzskatāmāk tā redzama šeit, kā arī trāpīgi analizēta Ievas Melgalves rakstā "Ģimenes sapratnes robežas". Īpašu interesi raisa apstāklis, ka panta sākotnējā formulējumā, kas gluži labi kalpoja līdz pat 2005. gadam, nav ne miņas no dzimumu piesaukšanas. Savukārt "NA grozījumu" pieņemšanas gadījumā gan vārds "vīrietis", gan vārds "sieviete" viena panta ietvaros būtu piesaukts jau veselas divas reizes.
Cilvēkiem, kas mērķtiecīgi cenšas sevi iepazīt un saprast zemapziņas straumes, kuras virza viņu domas un darbības, būs pazīstams psihoterapeitu ieteikums – look for the pattern jeb "lūko sevī saskatīt motīvus, kas atkārtojas". Cilvēki, kas grib mainīt Satversmi, ir nepārprotami apsēsti ar motīvu "dzimums". Iespējams, individuālās zemapziņas straumes (vai vēl ļaunāk – apzinātie nolūki), kas motivējušas šo grozījumu tapšanu, patiesībā nav saistītas ar jēdziena "ģimene" definīciju. Iespējams, grozījumu autori patiesībā gribējuši definēt, kas ir "vīrietis" un "sieviete". Ielūkojoties tekstā mazliet dziļāk, redzam, ka grozījumos šī definīcija jau daļēji ir radīta. Sieviete tātad ir persona, kas precējusies ar vīrieti un ir māte. Vīrietis ir persona, kas precējies ar sievieti un ir tēvs. Man jāuzteic jūsu juristu viltība, dārgie nacionāļi, jo, gluži nemanot, tādējādi esam Satversmē ieslidinājuši liegas aprises definīcijai, kas ir cilvēks – tā ir persona, kuras funkcija ir heteroseksuāli atražoties. Šie grozījumi neaicina uz vienkāršu "nepareizo" ģimeņu diskrimināciju. Šie grozījumi bruģē ceļu "nepareizā" cilvēka definīcijai.
Jo kā gan vēl labāk definēt dzimumu kā caur funkciju? Varbūt grozījumu autori ir nevis, kā sākotnēji šķiet, neizglītoti mūsdienu zinātnes pētījumos par cilvēka dzimumu spektru, bet gan ļoti labi informēti, ka cilvēce ne tuvu neietilpst bināro dzimumu kategorijās. Piemēram, cilvēkam var būt anatomiskas viena dzimuma pazīmes, bet hromosomās ierakstītais dzimums būt cits. Daži biologi pat uzskata, ka dzimumattīstības traucējumi esot katram simtajam cilvēkam. (Ilustratīvi – vidēji pa vienam deputātam katrā Saeimā.) Tātad varbūt grozījumu autori ļoti labi apzinās, ka dzimums nav tikai ģenitālijas, tāpēc iet drošu ceļu – definē dzimumu caur dzimumlomu, uzreiz izskaidrojot lomā ietvertos pienākumus: apprecēt pretējās dzimumlomas partneri un atražoties.
Labi, bet kāpēc? Kāpēc tā jānopūlas, lai iedabūtu valsts pamatlikumā definīciju tam, kas ir vīrietis un sieviete, un pareiza ģimene? Ko tas dod? Domāju, ka te ir divas atbildes: drūmā un labticīgā. Drūmā saistīta ar cinisku politisko kapitālu, populistiskiem mērķiem, autoritārisma un antidemokrātijas tendenču pieaugumu gan Eiropā, gan pasaulē u.tml. Šo atbildi lai plašāk izvērš politiskie komentētāji. Es pievērsīšos naivi labticīgajai atbildei, proti, teorijai, ka uz šādu rīcību varbūt mudina neapzināti psiholoģiski iemesli. Un šie iemesli ir apjukums un identitātes krīze – pie tam tieši vīrišķās identitātes krīze.
Jā, mūsdienu realitāte ir saistīta ar aizvien straujāku novecojošu dzimumlomu transformāciju un stereotipu atmiršanu. Daudzi vīrieši (iespējams, to vidū ir arī kārtējo Satversmes grozījumu iniciētāji), paši to neapzinoties, ikdienā jūt pastāvīgu saspringumu un izbīli: vai es vēl esmu vīrietis? Kā es sev to varētu pierādīt? Kas mūsdienās vispār ir vīrietis? Vēl nesen bija skaidrs: vīrietis strādāja smagu fizisku darbu, gāja karā, vienīgais vilka bikses, savu vērtību pierādīja ar fizisku spēku, bet pats galvenais – bija vajadzīgs sievietei. Vai varētu būt, ka šajā draudīgajā jaunajā pasaulē, kurā sievietes pašas valkā bikses un tiek galā bez vīriešiem, 110. panta grozījumi lasāmi kā dažu nobijušos vīriešu izmisuma kliedziens? "Vīrietim būt vajadzīgam sievietei, un sievietei būt vajadzīgai vīrietim! Jo tikai tā var būt ģimene! Ja mēs to ierakstīsim valsts pamatlikumā, tad taču visi beidzot zinās – ja esmu precējies un man ir bērni, esmu īsts vīrietis!"
Dīvainā kārtā šī identitātes krīze ir tieši vīriešu padarīšana. Sievietes no identitātes krīzes sevišķi necieš, kaut arī priekšstati par sievišķību un šīs dzimumlomas standarti pēdējo simt gadu laikā mainījušies daudz straujāk. Tas droši vien saistīts ar spēju laist pasaulē bērnus. Lai kas notiktu, sievišķās superspējas būs un paliks fiziski no saviem ķermeņiem būvēt cilvēci tālāk. Pat ja sieviete nelaiž pasaulē bērnus, šī radošā enerģija viņā mīt un izpaužas citos veidos. Sievietes ne tikai rada un laiž pasaulē dzīvību, bet arī rūpējas par to, lai jaunā dzīvība nenomirst, izdzīvo, pieaug un nostājas uz savām kājām. Ļoti bieži viņas to dara vienatnē, joprojām, arī 21. gadsimtā, diezgan daudzos gadījumos pat atzīstot, ka tā audzināt bērnu ir daudz vieglāk un vēlamāk nekā kopā ar destruktīvu partneri.
Ja sievietes tiek ar pilnīgi visu galā pašas, tad kāda īsti ir vīriešu sūtība? Šis ir pilnīgi nopietns jautājums, par ko esmu daudz domājusi. Ja vīrieša uzdevums būtu tikai apaugļot sievieti un pēc tam vairs nemaisīties pa kājām ar savu destrukciju, tad evolūcijas gaitā mums vajadzētu nonākt pie modeļa, kurā mātīte, piemēram, pēc seksa akta tēviņu apēd (tēviņā ir daudz uzturvielu!), kā to dara dažas zirnekļu sugas. Bet tāds nav mūsu sugas darbības modelis, gluži otrādi: mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai meklētu vienam otru, veidotu partnerību, būtu kopā.
Manuprāt, vīrietim ir fundamentāla nozīme tajā, lai cilvēce turpinātos, un tā nav sievietes apaugļošana. Tas ir kas svarīgāks, proti – drošības sajūtas radīšana. Vīrieša uzdevums ir sargāt citus no varmācības – nevis būt tās avotam. Un tieši šis ir tas caurums, kurā vīrieši paši, nevienam citam nepiepalīdzot, pazaudējuši savu "dabisko" vīrišķību, savu "sūtību". Mūsdienu vīrieši ir apjukuši un nevīrišķīgi ne jau tāpēc, ka sievietes viņiem kaut ko atņēmušas, pamazām iegūstot arvien vairāk iespēju pašnoteikties. Viņi ir nevīrišķīgi, jo aizmirsuši, ka tiem jādara viss, lai viņu klātbūtnē citi justos droši. Vīrietis, kas pret citiem vērš varmācību, nekad nebūs īsts vīrietis. Vīrieši, kas gatavi iejaukties valsts pamatlikumā, lai pavairotu to cilvēku skaitu, kas viņu pārvaldītajā valstī nejūtas droši, nekad nebūs īsti vīrieši.
P.S. Es atbalstu Satversmes 110. panta grozījumus. Tiesa, ne tos, kurus rosina Nacionālā apvienība, bet gan grozījumus, kurus pagaidām vēl neesmu redzējusi virzām. Es aicinu līdzpilsoņus un deputātus sākt darbu pie tā, lai grozītu konstitūcijas 110. pantu atpakaļ uz tā sākotnējo formu un izlabotu 2005. gada kļūdu, kad kūtruma un vienaldzības dēļ mēs kā nācija pieļāvām šī panta saķēzīšanu ar laulības definīciju.
6