Recenzija
27.11.2012

Mulsās ilgas aptvert ceļu

Komentē
1
Saglabā

Par Valtera Sallesa filmu "Ceļā" (2012)

"Dzīve ir svēta, un ik mirklis ir dārgs, " saka Sals Paradaizs, Džeka Keruaka romāna "Ceļā" (1957) varonis un vēstītājs, ietverot šajos vārdos visu grāmatas garu jeb alkatīgo, ārprātīgo kaismi pa īstam un galēji izdzīvot katru savas esamības mirkli. Keruaka autobiogrāfiskais romāns, kas dokumentē vairākus gadus autora dzīvē, apceļojot Ameriku kopā ar dēkaini Nīlu Kasidiju jeb grāmatas Dīnu Moriartiju, ir darbs, kam patiešām bez minstināšanās var piemērot novazāto apzīmējumu "kulta grāmata" tāpat kā pārējās visai skaļās birkas – "pēckara paaudzes manifests", "ceļotāju Bībele" un "bītņiku kultūras definīcija". Tomēr paradoksālā kārtā līdz pat 2012. gadam romāns tā arī nebija piedzīvojis īstu pilnmetrāžas adaptāciju kino ekrānam, lai arī tādu savulaik bija vēlējies īstenot jau pats Keruaks, atveidojot sevi kā Salu Paradaizu, savukārt Dīna lomu piedāvājot Marlonam Brando. Galu galā tiesības pārvērst grāmatu filmā iegādājās Frensiss Fords Kopola, pēc kura sākotnējās ieceres filma būtu melnbalta, filmēta uz 16 mm kinolentes, un tajā piedalītos dzejnieks Alens Ginsbergs – bīta literatūras leģenda un Karlo Marksa prototips grāmatā. Tomēr visas filmas uzņemšanas ieceres aprāvās, līdz visbeidzot ilgi un mokoši producētais projekts nonāca brazīliešu režisora Valtera Sallesa rokās (pie mums zināms kā filmas "Motociklista dienasgrāmatas" režisors).

Filma "Ceļā", kurā piedalījušies virkne slavenu aktieru (bez Sema Railija un Gareta Hedlanda, kas atveido Salu un Dīnu, filmā redzams arī Vigo Mortensens, Kirstena Dansta, Kristena Stjuarte, Eimija Adamsa, Stīvs Buskemī un citi), piedzīvoja pirmizrādi Kannu kinofestivālā un saņēma tūlītēju visai prognozējamu reakciju – grāmatas cienītāju sarūgtinājumu. Filma "Ceļā" ir kvalitatīvi uzņemts komercprodukts, glīti veidota neobligāta skatāmviela, kas, visticamāk, nesabojās piektdienas vakaru, taču arī ilgi neuzkavēsies atmiņā; šis ir diezgan neglaimojošs komentārs, ja šādi apraksta kulta darba, "Bībeles" un "manifesta", ekranizāciju. Filmas grūtībām paust grāmatas garu ir vairāki iemesli.

Viens no aspektiem, kas nav ņemts vērā, uzņemot filmu "Ceļā", ir pats amerikāniskais ceļa kanons, ko veido desmitiem "ceļa filmu" jeb tieši Amerikā dzimušais un uzplaukušais road movie žanrs, kā arī, protams, Keruaka grāmata, kas iemieso amerikāņa mulsās ilgas aptvert savu neaptveramo zemi. Ceļš, fiziskā līnija cauri kontinentam, ir vienīgais īstais dialogs ar telpu. Tādēļ ceļš un "ceļa žanrs" ir ļoti būtiska amerikāniskās identitātes sastāvdaļa; gan literatūrā, gan kino ceļš ir parādība, kas varoni vai nu iznīcina, vai izveido par kādu, kura esamībai telpā un laikā ir nozīme. Zināmāko kinopiemēru vidū ir Denisa Hopera filma "Bezrūpīgais braucējs" (1969) un Artura Penna "Bonija un Klaids" (1967). Sallesa filma ignorē šo "ceļa bagāžu", vēl vairāk – ceļš absolūti nemaina filmas varoņus, un viņi paši nespēj pamatot savu vēlmi nepārtraukti kaut kur doties, lai arī aizkadrā skan Keruaka vārdi par pārvietošanos kā "vienīgo cildeno funkciju laikā".

Otrs filmas trūkums ir spekulēšana ar pēdējos gados iecienīto retrofilmu stilistiku – glīti tonētās krāsās filmu varoņi cilā plates, dzer viskiju bez etiķetēm un braukā apkārt spoži veclaicīgās automašīnās; šāda romantizēta pagātnes interpretācija ir tik nogurdinoši vecmodīga, ka rodas sajūta – no ekrāna tūdaļ pacelsies kodes. "Ceļā" stilistika šajā ziņā ir pavisam garlaicīga – filma ir vizuāli pārāk skaista, katrs kadrs ir kā dekoratīva pastkarte (operators Ēriks Gotjē, kas strādājis kopā ar Sallesu pie "Motociklista dienasgrāmatām", uzņēmis arī Šona Penna "Into the wild" un Anga Lī "Ieņemot Vudstoku"), filmā pietrūkst grāmatai tik ļoti raksturīgā precīzā jutekliskuma, neglītu cilvēku, netīrības, saplēstu drēbju, sviedru smakas, strutojošu ievainojumu un citu iezīmju, kas ļautu sajust īstu dzīvi aiz daudzo dekorāciju glazūras. Keruaka Amerika ir personiski izjusta Amerika, lietus, sals, kalni un cilvēki; grāmata ir pilna ar epizodēm, kur Dīns, piemēram, ceļā uz Mehiko dienām nepārvelk sasvīdušu un knišļiem biezā slānī aplipušu kreklu tikai tāpēc, lai pilnīgi izjustu to, kāda ir Meksika un ceļš pa to.

Līdzīgas problēmas sagādā Gareta Hedlunda atveidotais Dīns, kas filmā ir atlētisks, muskuļots, kopts un labi frizēts jauneklis mirdzoši baltiem zobiem, nojaucot Dīna Moriartija mitoloģiju, proti, faktiski norādot, ka sievietes un vīrieši aizraujas ar Dīnu tāpēc, ka viņš ir fiziski apdāvināts; filmas Dīns ir nevis valdzinošs un svēts vājprātīgais, bet vienkārši glīts nelietis. Dīna tēla interpretācija ir visa "Ceļā" atslēga; Dīna Moriartija prototipā Nīlā Kasidijā slēpjas visas bīta paaudzes aizsākums, dzirkstele, kas aizrāva viņa draugus piecdesmito gadu neprātā un literatūrā. Izprast Dīnu Moriartiju – emblemātisko bītņiku tēlu – nozīmē izprast to, kādēļ bītņiku sludinātā nostāšanās ar seju pret dzīvi un tās kampšana aizgūtnēm (caur seksu, narkotikām, nomodu, visa veida pieredzi) nav nekas cits kā sava veida reliģiska prakse.

Keruakam ceļš ir ekstāzes meklējumi, tādēļ grāmatu var zināmā mērā dēvēt par mistiski ievirzītu darbu. Ceļš ir saruna ar dzīvi, pārvietošanās pa bezkontūru telpu, robežas ir iedomāti jēdzieni, tādēļ ar tām nav jārēķinās, tas attiecas arī uz morāles robežām – grāmatas varoņi netiesā viens otru, bet pamet aiz sevis piekrāptas sievietes, apzagtus veikalus, ārlaulības bērnus, miljoniem ballīšu un kilogramiem patērētu narkotiku. Kustība ir dzīvības pazīme, road movie – ceļa filma vai ceļa grāmata, protams, ir dzīves metafora, un Keruakam baudkāre ir transcendences instruments, ceļš uz apjautu par bezgalīgo tukšumu, kas ietver visu, tā ir tuvināšanās mirkļa galējai izpratnei. Filmā savukārt ballītes, sievietes un narkotikas ir tikai sausi fakti, kas piedalās klasiskā naratīvā – ceļa atrisinājums ir grāmatas uzrakstīšana.

Noslēdzošais iemesls, kādēļ filma "neaizvelk" līdz grāmatas iespaidam, ir filmas gaitā nozaudētā bezkaislīgā, netiesājošā Sala Paradaiza attieksme pret realitāti un tās intensīvo manifestāciju Dīnā Moriartijā. Sals nav ne soģis, ne moralizētājs, jo pats iesaistās spēlē "būt parazītam uz kapitālistu ķermeņa" – nestrādā "kārtīgu darbu", šķērdē naudu, neieguldot to nekur citur kā tikai pašreizējā brīdī. Vienā no filmas noslēguma epizodēm Dīns pamet Salu Meksikā mocīties dizentērijas murgos, un Sals filmas versijā tajos izdzīvo puritānisku vainas apziņu par piedzīvoto baudu – pie viņa nāk iekārotās sievietes, draugi narkomāni, mirušais tēvs, iemiesojot neizpildīto pienākumu pret ģimeni, sabiedrību, savām paša iedomām un cerībām ("Tev jāraksta!") – pret visu, izņemot pašu dzīvi. Šī ir epizode, kur filma gluži vienkārši noziedzas pret grāmatu un tās pausto vēstījumu un vienīgo bausli – cilvēkam nav pienākuma pret netveramām abstrakcijām kā "ģimene", "darbs" vai "sabiedrība", vienīgais cilvēka pienākums ir tikai un vienīgi pret dzīvi – sataustāmo, ar jutekļiem aptveramo pašreizējo brīdi, sirdspuksta – beat – garuma brīdi.

Sallesa "Ceļā" ir pieklājīgs meinstrīma darbs, tā nav slikta filma, tā ir pat viduvēji laba. Bet Keruaka "Ceļā" ir Bībele – dēkaiņu, mugursomnieku, dzīves mīlētāju Bībele. Vai ambīciju ekranizēt Bībeli vērts īstenot "viduvēji labi"?

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!