Recenzija
10.12.2014

Are you metal?

Komentē
6
Saglabā

Islandiešu spēlfilma "Metāliste", kas tika izrādīta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros, sākas daudzsološi. Idilliskā Islandes lauku ainavā divpadsmitgadīgā Hēra ar pāris draugiem mētā bumbu, fonā skraida suns. Draugiem jādodas mājup, savukārt Hēra iet uz lauku pasaukt vecāko brāli pusdienās. Viņas acu priekšā dažos lietišķos, asiņainos kadros brāli noskalpē traktors, kamera fiksē Hēras šokēto, taču bezkaislīgo seju. Skatītājam bez lieka sentimenta kļūst skaidrs – bērnība ir beigusies. Esmu tikpat satriekta kā Hēra un ar dziļu interesi gaidu turpinājumu. Baznīca, bēres. Hēra sēž blakus bēdu sagrauztajiem vecākiem. Viņa saskatās ar Jēzu, kurš liegi viņai smaida pretim no gleznas virs altāra. Režisors nolemj atkāpties no pirmo minūšu lakonisma un liek Hērai piecelties un aizskriet no baznīcas, lai burtiski ilustrētu meitenes apvainošanos uz Dievu un pasauli. Tas tiek turpināts ar epizodi, kurā Hēra sadedzina savu veco identitāti un uzvelk jaunu, ko, saprotams, visvienkāršāk parādīt, liekot varonei sadedzināt savas meitenīgās drēbes un uzvilkt sava brāļa, smagā metāla mīļotāja, krekliņu. Hēra paņem viņa ģitāru un dodas uz pilsētu. Viņa nesaņemas iekāpt autobusā, tas pabrauc garām, atklājot meiteni uz tā paša soliņa jau pēc aptuveni desmit gadiem, šī montāžas vieta simbolizē varones iestrēgšanu vienā sāpju fāzē, kā arī filmas autoru izvēli izmantot visai primitīvus līdzekļus sava vēstījuma paušanai. Atlikusī filmas daļa tiek veltīta Hēras destruktīvajai uzvedībai, mīlas interesēm un sporādiskai smagās mūzikas patērēšanai un spēlēšanai, taču viss beidzas laimīgi – gan viņa, gan viņas vecāki pēkšņi dažu nedēļu laikā samierinās ar desmit gadus nesadzijušo traumu un nolemj, ka dzīvei jāturpinās. Filmas izskaņā ģimene priecīgi lēkā pie smagās mūzikas.

Kā noprotams, "Metālistei" ir visai mazs sakars ar mūziku, lai arī darba nosaukums un plakāts ar seksapīlo salikumu – jauna meitene metālistes ampluā uz lauku ainavas fona – vedina domāt, ka šis varētu būt t.s. "mūzikas mīlestības" virziena kino, ko parasti veido režisori ar spēcīgu kaislību pret mūziku, kā Kamerona Krova daļēji autobiogrāfiskā filma "Gandrīz slaveni" (2000), un ko sola arī filmas aprakstā pieminētā "Metālistes" režisora Ragnara Bragasona jaunības aizraušanās ar smago metālu. Šīm filmām raksturīgi trīs elementi, kuru pietrūkst "Metālistei", proti, mūzikai filmas sižetā ierādīta tik liela loma, ka tā pati kļūst par atsevišķu varoni, otrkārt, varoņu mīlestība pret mūziku ir aksiomātiska un to nespēj iespaidot nekādi sižeta pagriezieni, treškārt, mūzika varonim iemāca saprast dzīvi, ko nespēj skola, vecāki vai gudri padomi, tai piemīt transcendentāla dimensija. "Metālistē" mūzikai ir utilitāra loma – tas ir vienīgi vairodziņš, aiz kā dumpīgā varone noslēpjas no realitātes un pieaugšanas, tikpat arbitrāra protesta forma kā alkohols, sekss, agresivitāte vai atteikšanās darbā nēsāt matu tīkliņu. Filma ir naivs, vietām pat frivols skatījums uz posttraumatiskā stresa sindromu un to, kā tikt galā ar sāpēm. Kolīdz Hērai kāds noglauda galvu, viņa atsakās no savas identitātes, nomainot seksualizēto roka meitenes apģērbu pret aseksuālām laucinieces drēbēm (jau atkal apģērbs tiek pasniegts kā personāža iekšējās pasaules simbols) un kļūstot apātiski vienaldzīga pret savu līdzšinējo kaislību. Saprotot, ka nevar dzīvot ar nemīlētu vīrieti, viņa pie tās atkal atgriežas, degradējot mūzikas elementu līdz prastam aizsargmehānismam, kā apieties ar realitāti; sevišķi to pasvītro filmā skaidri novilktā mūzikas un reliģijas paralēle, jo viens aizvieto otru. Hēra pievēršas metālam, jo ir apvainojusies uz Dievu, tādēļ, pielūdzot metālu, ir pareizi dedzināt kristiešu dievnamu.

Galveno lomu filmā atveido islandiešu aktrise Torbjerga Helga Torgilsdoutira – pievilcīga jauna sieviete, kas apņēmīgi izpilda visus režisora norādījumus, tomēr lomu izspēlē bez īpašas harismas. Eksplozīvi enerģisks šīs lomas traktējums ļautu skatītājiem vairāk līdzjust varonei, taču Torgilsdoutiras Hēra ir tik apātiska, ka viņas iestrēgšana pusaudzībā vairāk kaitina, nekā liek varoni saprast. Vieglāk ir just līdzi inertās un bērnišķīgās varones vecākiem, kuri mazāk pakļāvušies režisora mudinājumiem teatralizēt savus personāžus un to sāpes.

Filma – kā vairums Islandes debešķīgajā ainavā uzņemto darbu – ir vizuāli skaista, taču cieš no lieka pompozuma. Varoņu pārdzīvojumu pilnie tuvplāni tiek pasvītroti ar dramatisku fona mūziku, kopplāni tiek estetizēti ar lēniem kameras atbraucieniem vai piebraucieniem, kas ne vienmēr ir dramaturģiski attaisnoti. Tās vizualitātē ar nekonsekvenci reizēm tiek izmantoti no gaismas un kompozīciju viedokļa episki, simboliski kadri (kā epizodē, kur Hēra kūtī ieraksta savu demokaseti), savukārt vietām izmantots sadzīvisks stils ar rokas kameru un dabisku apgaismojumu. "Metāliste" iekrīt ģeogrāfiski determinēto sadzīves drāmu kategorijā, kur lielos vilcienos var nodalīt urbāno un rurālo determināciju, proti, vai varoņu dzīve tiek atklāta caur pilsētas vai lauku uzspiesto bezcerības zīmogu (nemeklējot piemērus tālu, no latviešu pēdējo gadu kino Jura Kursieša "Modris" pārstāv urbāno, savukārt Jura Poškus "Kolka Cool" – rurālo drāmu, lai arī "Kolka Cool" jau ir ironisks skatījums uz noteiktu žanra ietvaru). Ja urbānās drāmas klišejas ietver tādus universālus pilsētas dzīves komentārus kā vientulība pūlī, apceres neiespējamība (jo atrautība no dabas), pilsētas agresija, kas izsūc un samaļ savā vienaldzības mašinērijā, tad "Metāliste", kuras darbība risinās provincē, aplūko tās aprobežotību (sieviešu sarunas baznīcā, vai neprecētais mācītājs varētu būt gejs), perspektīvas trūkumu, ainavas vienmuļību, domubiedru un ideālu trūkumu. "Uz Maskavu!" pirms pāris gadsimtiem formulēja Čehovs – "Uz Maskavu," apātiski atkārto Hēra uz pieturas soliņa, nespējot iekāpt autobusā uz pilsētu, lai gan viņas drosmes trūkums dramaturģiski netiek pietiekami pamatots, pieņemot, ka ne visi skatītāji ir tik izglītoti mentālajos traucējumos, lai saskatītu posttraumatiskā stresa sindroma pazīmi – pieķeršanos savām sāpēm un slimīgu baudas gūšanu no tām.

"Metāliste" ir pavirša karikatūra par sāpēm, un tai arī nav nekāda sakara ar metālistu ideāliem, jo tās izskaņa ir slavinājums konformismam. Hēra demonstrē plakātisku protestu visas filmas garumā, tad salūst un iekrīt otrā grāvī, kur dzīvo mietpilsoņi. Viņa apģērbjas gaišās maisveida drānās, saņem līdz šim vaļējos matus zirgastē (kā jau norādīju, simbolika "Metālistē" ir tieši tik primitīva), nomaina vēlmi pavest mācītāju ar resnu līgavaini-vientiesi, savukārt aizraušanos ar mūziku – ar adīšanu televizora priekšā, ēdienreizēs gatavojot tādu pašu zivi ar tādu pašu vienaldzību pret dzīvi kā viņas māte. Filmas didaktiskajā izskaņā viņa nolemj iet vidusceļu, kas nevienu neapbēdinās, tas ir, uzvilkt pieguļošas, seksīgas ādas bikses, bet atšķirībā no grupas biedriem nelietot provokatīvu skatuves grimu, nespēlēt skarbo oriģinālkompozīciju, jo to nesaprot ciematnieki pie alus glāzēm, bet gan kompromisa gabalu, kas būs vienlaikus lirisks un skarbs. Visi būs apmierināti! Kaut gan varbūt es neizprotu šī mūzikas žanra mīlēšanas un nodošanas kanonu. Galu galā, pazīstamākais metāla un dzīves savijums fikcijā latviešu valodā jeb Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" arī beidzas ar varoņu pieaugšanu, citas mūzikas un citu vērtību izvēlēšanos. "Bet kas toreiz? Kāpēc tas viss?" – "Es nezinu," godīgi atklāj apvītušie Jelgavas eksmetālisti grāmatas izskaņā, apstiprinot cinisko "Metālistes" tēzi, ka smagā metāla žanrs nav nekas suverēns un spēcīgs tā māksliniecisko kvalitāšu dēļ, tas ir tikai veids, kā tikt galā ar grūtu posmu – pusaudža gadiem vai traģēdiju ģimenē.

Protams, filmu tomēr ir vērts noskatīties. Eiropas kino ir vērts skatīties, Islandes kino ir vērts skatīties, un arī filmas ar mūzikas subkultūras klātbūtni ir vērts skatīties, turklāt vietām filmā ir mēģināts jokot. Var uzteikt Rīgas Starptautiskā kinofestivāla gudro izvēli to iekļaut Ziemeļvalstu filmu programmā, kas adresēta tieši jauniešu un bērnu auditorijai. Filmā netrūkst epizodiska naturālisma – lopkautuves ainu, pie deguna piesalušu puņķu, "stilīgas" baznīcas dedzināšanas, arī zināma nemoralizējoša skatiena uz tādiem pusaudziskiem neauglīgas pašdestrukcijas gājieniem kā alkoholisms vai dzēruma sekss bez izsargāšanās. Tā ir samērā pieaugusi filma bērniem, lai arī bērnišķīga filma pieaugušajiem.

Ragnara Bragasona filma "Metāliste" bija skatāma Riga IFF bērniem un jauniešiem paredzēto filmu klāstā. Riga IFF bērnu un jauniešu filmu programmā ar rūpību ir apkopotas nesenākās pilnmetrāžas un īsfilmas no Skandināvijas, Somijas un Igaunijas. Šī kaimiņu reģiona filmas vietējiem skatītājiem ir tematiski un emocionāli tuvas un saprotamas. Par prioritāti izvirzot ne tikai patīkamu, bet arī vērtīgu kino pieredzi, bērnu un jauniešu programmā atlasītās filmas ir izvēlētas arī tematiskās aktualitātes dēļ, saskatot tajās pozitīvu un vietējo kultūrvidi bagātinošu Eiropas alternatīvu Holivudas kino klāstam.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!