Šajā kopīgajā redakcijas slejā atskatāmies uz aizejošo gadu un izvēlamies, mūsuprāt, svarīgākos notikumus kultūrā un procesus, kas tos ietekmējuši. Ar saviem gada notikumiem kultūrā dalās Igors Gubenko, Santa Remere, Andrejs Vīksna un Anna Andersone.
Igors Gubenko
Ja kultūras notikumus vērtējam pēc to potenciāla iespaidot un mainīt jomas nākotni, nevaram aizmirst par mākslīgā intelekta (MI) stabilu ienākšanu kultūras procesu ikdienā. Gads nenāca ar pilnīgi negaidītiem pārsteigumiem – ģeneratīvā MI tehnoloģiju izrāviens pēc ChatGPT publiskošanas pērnā gada novembrī bija labi paredzams arī nespeciālistiem. Taču tieši 2023. kļuva par mākslīgā intelekta normalizācijas gadu, tostarp kultūras jomā: atguvušies no sākotnējā šoka, esam sapratuši, ka tas ir uz palikšanu, un katrs pa savam mācāmies integrēt MI sniegtās iespējas savā profesionālajā ikdienā. Arnim Balčum, piemēram, sanāca nokūrēt spilgtu un izmaksās efektīvu Rīgas fotomēnesi ar virstēmu "Mākslīgā intelekta Latvija". 31 izstādē (atbilstīgi maija dienu skaitam) kurators prezentēja Latvijai veltītas tematiski strukturētas attēlu kopas ("Cilvēki", "Izglītība", "Arhitektūra", "Nākotne" u.c.), ko pēc viņa uzvednēm bija ģenerējuši "DALL-E", "DeepAI" un "Stable Diffusion" – vizuālās kultūras jomā arvien aktīvāk izmantotais mākslīgais darbaspēks. Tiesa, statisku attēlu ģenerēšana uz tekstuālu uzvedņu bāzes, ko "Satori" publikācijās iztirzāja Baiba Zīle un Elīna Brasliņa, ir tikai viena no daudzām kultūrvērtīgām operācijām, ko veic ģeneratīvais MI. Tā iespēju plašāku loku divdaļīgā rakstā "Spēlīte ar apokalipsi" iezīmējusi Iveta Kažoka. Un varu pieļaut, ka reti kuru no mums soctīklu algoritmi aizejošajā gadā saudzējuši no MI jaunāko sasniegumu demonstrējumiem – biedējoši ticamiem deepfake, dzīvu un mirušu popzvaigžņu balsīs iedziedātiem MI "kaveriem", pilnībā uzģenerētiem videoklipiem utt. Eksistenciāls jautājums, kas arvien neatlaidīgāk urda kultūras profesionāļus: vai un cik drīz tas viss noraks mūs kā šķiru? Juridiskajā jomā cerības tiek liktas uz autortiesību regulējumu – kā ASV Autoru ģildes atklātajā vēstulē un svaigajā "The New York Times" prasībā pret OpenAI. Vienlaikus tiek nopietni apšaubīta MI radošā izcilība: ģenerētais saturs esot emocionāli pliekans, finesēs trūcīgs, nekonsekvenču pārpilns utt. Atzīstot šī brīža ģeneratoru daudzos trūkumus, es tomēr piesardzīgi uzlūkoju tos kā vien pagaidu mierinājumu, jo šie trūkumi nudien tiek novērsti as we speak. Turklāt nav nekādu garantiju, ka cīņā starp zemas kvalitātes produkciju un augstiem standartiem ilgtermiņā uzvarēs tieši pēdējie. Kultūras produktu rentabilitāte ir ekonomisks jautājums viņpus ekspertu gaumes tiešas jurisdikcijas. Tā būs populārā gaume, kas noteiks, vai un cik pieprasīta nākotnē būs MI ģenerēta kultūra. Un pasakiet man, kuros laikos izcilības trūkums ir bijis arguments populārajai gaumei? Tāpēc mans pirmais Jaungada tosts ir par kultūras cilvēku gatavību solidāri aizstāvēt savas eksistenciālās intereses. Prosit!
Anna Andersone
2023. gadu esmu pavadījusi ar sajūtu, ka pēdējo triju gadu mesto satricinājumu radītā spriedze visapkārt lēnām atslābst, atstājot aiz sevis nogurumu un apātiju, tāpēc īpaši novērtēju cilvēkus, notikumus un procesus, kas tai nepadodas. Šogad vēlreiz pārliecinājos, ka kultūras jomai ir skaļa un nozīmīga balss publiskajā telpā – sekojot norisēm sabiedrībā, māksla ne vien reflektē par tām lielās kultūrēkās un "mazās būdiņās", bet tās veidotāji dodas piketos, raksta vēstules, protestē uz skatuves un spēj ietekmēt arī kultūrpolitiku visaugstākajā līmenī. Tā kā šogad, būdama "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekle, lielākoties esmu bijusi attiecībās ar teātri, īpaši gribu izcelt vairākus drosmīgus darbus, kas runā par vardarbību, – Dārtas Danevičas monoizrādi "Meitenes nav zēni" Dailes teātrī, Annas Belkovskas un Jāņa Baloža izrādi "Mantojums" un Ingas Tropas izrādi "Pārcēlāja" "Dirty Deal Teatro". Nešaubos, ka šī kultūrā strādājošo nerimstošo urdoņa ir arī viens no iemesliem, kāpēc 2024. gadu sagaidīsim ar ratificētu Stambulas konvenciju.
Līdzās tam, ka gaisma tuneļa galā redzama JRT pārbūvei un Valmieras teātris pārliecinoši darbojas arī bez pastāvīgas mājvietas, šogad mani iedvesmojis mērķtiecīgais teātra praktiķu darbs, meklējot alternatīvas teātra formas ārpus institūciju sienām un attīstot kopienu teātri Latvijā, – Jāņa Baloža sadarbība ar Lubānas iedzīvotājiem, kuras rezultātu šeit aprakstījusi Laura Stašāne, Kristas Burānes izrāde "Visi putni skaisti dzied", kas ceļ trauksmes zvanus par bioloģiskās daudzveidības izzušanu Latvijā, starptautiskajā sadarbībā tapušais "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" un festivāls "Homo Novus", kas ne tikai turpina iztaustīt ierastās teātra žanra robežas un dod platformu institucionālajā mākslā mazāk dzirdamām balsīm, bet šogad uz Rīgu atveda arī manu sezonas spilgtāko teātra notikumu – britu teātra huligāna Kima Noubla vienādās devās aizkustinošo un šokējošo izrādi "Šūpuļdziesma maitēdājiem".
Ar interesi šogad vēroju arī pārmaiņas Liepājas, Nacionālajā, Dailes, Rīgas Krievu un Jaunajā Rīgas teātrī – vēl pāragri spriest, kur tās vedīs, bet skaidrs, ka nākamo gadu tās padarīs tikai aizraujošāku.
Santa Remere
Man šķiet, ka notikumi un sasniegumi kultūrā ir savstarpēji saistīti un ideālā gadījumā pilnveido un papildina cits citu. Bet, ja mani pieceltu Jaungada nakts vidū un pajautātu, kas man personīgi bijuši nozīmīgākie, droši vien es nosauktu vairākus spilgtus notikumus, kas saistīti ar vietējo feminisma vidi. Piemēram, izstādi "Tikai neraudi" – protams, gribētos, lai šāda izstāde Nacionālās mākslas muzejā jau mums būtu bijusi sen, lai kuratores to veidotu ar lielāku pārliecību un pētītu jau kādu specifiskāku lokālo šķautni, tomēr… jo ilgāk izstāde muzejā stāvēja, jo vairāk tā man iepatikās. Lai arī izstādītie darbi bija jau labi zināmi, kopā ar plašo apmeklējumu un tematiskajiem notikumiem tās vēstījums mūsu priekšā turpināja tapt par jaunu pašapziņu. Sen nebiju piedzīvojusi, ka, garām ejot, gribas atkal un atkal ieslīdēt muzejā, jo ir patīkami atrasties starp šiem darbiem. Līdzīgu pacilājumu un svētku sajūtu raisīja rīts, kad Latvijas Mākslas akadēmijā Jana Kukaine aizstāvēja savu promocijas darbu par feministisko mākslu postsociālismā, izceļot gaismā dažus maz zināmus un neizpētītus feministisko interešu apgabalus. Tāpat skatuves mākslā šogad (ja neskaita tādas lažas kā "Ričards. Nekā personīga", kas piemeta pagales upura vainošanā) tapuši vairāki darbi ar feministisku vēstījumu – starp kuriem ir bijis, ko izvēlēties arī plašākam interesentu lokam. Sākot ar Danielas Vētras izstādi un performanci "Neatkarības deklarācija", turpinot ar Ivetas Poles "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas gada izskaņā tika atzīta par labāko lielās formas izrādi, un Barbaras Lehtnas "Monstera deliciosa" – pirmo feministisko latviešu kameroperu, kā arī daudzām citām "Dirty Deal Teatro" un Ģertrūdes ielas teātra izrādēm, kas vēstījušas par sieviešu pieredzi no sievietes perspektīvas. Tāpat man gribas pieminēt Kristīnes Briedes filmu "Svārstības", kas, pētot sieviešu neordinēšanas jautājumu, atklāj plašu un daudzveidīgu sieviešu portretu galeriju, un solidāri priecājos par kaimiņvalsts režisores Annas Hintsas filmu "Melnās pirts māsība", kas atzīta par labāko Eiropas dokumentālo filmu šajā gadā. Šis gads, kurš daudzām iesākās, latviešu valodā beidzot lasot Krisas Krausas "Es mīlu Diku", mūs aplaimoja ar līdzīga kalibra vietējo darbu – Ingas Gailes romānu "Jaukumiņš", Oksanas Zabužko eseju tulkojumiem un gada beigās arī unikālu dokumentālo stāstu un dzejas grāmatu "Neviens tev neticēs", kas ļoti iedarbīgi atklāj vardarbības ložņājošo raksturu. Protams, ka minams būtu vēl daudz kas un vēl daudz kas būtu arī darāms, bet, ja kultūra būtu persona, es gribētu to draudzīgi saņemt aiz pleciem un pateikt paldies par lēnprātīgu, bet neslābstošu atbalstu un par to, ka beidzot arī pie mums ir ratificēta Stambulas konvencija.
Andrejs Vīksna
Pārlasot kolēģu rakstīto, gribas vien piekrītoši māt ar galvu – šis, liekas, bijis lēns atkopšanās gads pēc pēdējo triju gadu milzīgajiem un ļoti tuvajiem satricinājumiem: pandēmijas un kara sākuma Ukrainā. Kad lielums man svarīgāko kultūras notikumu jau nosaukti, mēģināšu minēt dažus, kas palikuši aiz borta, un izcelt procesus, kuriem, manuprāt, vērts sekot līdzi.
Literatūrā līdzās pāris jau nosauktajiem darbiem man ir liels prieks par Margaritas Perveņeckas atgriešanos ar grandiozo "Aspirantūru" – nemēģināšu izlikties, ka esmu to izlasījis, bet noteikti mēģināšu un padošos. Iespējams, ir absurdi kā pirmo sarakstā iekļaut neizlasītu grāmatu, tomēr skaidrs, ka "Aspirantūra" latviešu literatūrā ir kaut kas īpašs. Ar savu obsesīvo bezkompromisu attieksmi pret tekstu Perveņecka ir izveidojusi sev tikpat unikālu, lai arī pilnīgi citādu nišu nekā Einārs Pelšs. Literatūrā pagājušajā gadā mani priecēja arī žurnāls "Strāva", kam šomēnes aprit, šķiet, divi gadi. Liekas, ka "Strāva" ir nostabilizējusies Latvijas kultūras izdevumu zvaigznājā, un mani vienmēr priecē iespēja pēc datora ekrānā visu dienu lasītiem tekstiem paņemt rokās kvalitatīvu un aizraujošiem tekstiem pilnu drukātu žurnālu. Tāpat prieks par Lindas Gabarajevas debijas krājumu "Apļi" un citiem vārdiem, kas turpina ienākt literatūrā, lai mums būtu, ko lasīt.
Mūzikā mani šogad visvairāk priecē "Hanzas perona" programma, kas Mika Magones vadībā (ak, kāds zaudējums Ventspilij!) ir kļuvusi tik aizraujoša, ka skaudība, iemetot aci kaimiņvalstu koncertprogrammās, ir krietni sarukusi. Ja vien maks tam spētu turēt līdzi! No pašmāju mūzikas albumiem mani šogad visvairāk kustinājušas gada sākumā iznākušās Jura Simanoviča "Mīlestības metastāzes". Nespēju noticēt, ka nevienam vēl nebija ienācis prātā uzrakstīt "Gaismas narkomānus" – himnu vienai trešdaļai Latvijas gada. Paldies Jurim arī par "Aleponiju", kas sevi jau kādu laiku ierakstījusi līdzās leģendāriem iepriekšējo paaudžu kultūrbāriem.
Vēl, protams, milzīgs un negaidīts prieks par līdzās Stambulas konvencijai pieņemto Partnerības likumu (jo esmu pārliecināts – parakstu vākšana par referendumu izgāzīsies). Lai arī piedāvātais regulējums ir nepietiekams, tas Latvijai ir būtisks solis uz priekšu. Te gribu izcelt vēl pāris pavērsienus šīgada diskusijās, kuru trajektorija mani priecē vairāk par diskusiju cēloņiem un sekojošo (rīcības trūkumu). Pirmkārt, esmu priecīgs, ka esam apzinājušies, ka mūsu sabiedrībā dzīvo transpersonas. Esmu pārliecināts, ka līdz ar Partnerības likumu un Stambulas konvenciju tas liks mums pozitīvi pārvērtēt dzimtes stereotipus. Otrkārt, esmu priecīgs, ka aizvien regulārāk sabiedrības uzmanību piesaista reģionu kultūras norises – pat ja ne vienmēr pozitīvu iemeslu dēļ. Piemēram, cenzūras gadījumi Ogres muzejā un Rotko centrā. Kā pozitīvāks gadījums jāpiemin labi novērtētā Rasas Jansones izstāde Bauskā. Ceru, tas viss liecina, ka reģionu kultūras notikumi tiek aizvien labāk pamanīti arī tad, ja notiek ārpus lieliem festivāliem. Treškārt, mani priecē varas maiņa Kultūras ministrijā un jaunās ministres apziņa par laikmetīgās kultūras un visādā ziņā iekļaujošas sabiedrības nozīmi. Ceru, ka šī apziņa drīz sekmēs arī pozitīvas pārmaiņas nozarē.
0