Ilianas Veinbergas recenzija par izrādi "Ričards. Nekā personīga" kādu laiku stāvēja redakcijā, un mēs aicinājām to "intonatīvi noslīpēt", uzsverot, ka izrāde ir par vardarbību ģimenē – par pieredzi, kas sievietes skar neproporcionāli biežāk nekā vīriešus un kas recenzijas autorei neļauj saglabāt neitrālu, saudzīgu skatījumu pret veidu, kā tā aplūkota. Šķita – gludāk ievadot tēmā, lasītājam būtu vieglāk izprast, kur izrāde kļūst problemātiska, un pašam formulēt savu viedokli par to.
Skatītājs teātrī apsēžas ērtā samta krēslā un atslēdz telefonu, lai, ārējās pasaules netraucēts, iedziļinātos varoņu stāstā un uztvertu tā psiholoģiskās nianses. Tomēr realitāte, kur sievietes pašnoteikšanās un tiesiskā aizsardzība tiek sistemātiski ignorētas, nepazūd aiz teātra durvīm, bet veido mūs par cilvēkiem, kuri jūtas nedroši un ir uzmanīgi pret draudīgiem signāliem.
Izrādes anotācijā teikts: "Jūs no rīta pieceļaties. Telefons blakus. Paņemat to. Atverat to. Uzzināt, kam pa nakti esat paticis, kas jūs komentējis. Tad atverat ziņas. Karš. Cenas. Trauksme. Nē, to labāk izslēdzam. Atkal sociālie tīkli. Visi tik smaidīgi, visiem viss labi. Aizdomīgi. Divas pasaules vienā telefonā. [..] Lasu, un izrādās, ka esmu deģenerāts, kuram šai pasaulē nav vietas. Visi to zina un dziļi sirdī vienmēr ir zinājuši. Visi. Izņemot mani pašu."
Pēdējās nedēļas mediju telpu aizpilda ziņas par sievietes slepkavību Jēkabpilī, kas kārtējo reizi atgādina par laikus nenovērstas vardarbības sekām. Mēs lasām par 19 kriminālprocesiem, kas iesākti pret nogalinātās sievietes vajātāju, tostarp 18 nolēmumiem par netuvošanās aizlieguma neievērošanu. Liecības par 1000 draudu zvaniem dienā, cietušās kolēģu terorizēšanu un absolūtu aizsardzības trūkumu, kuru nav iespējams novērst, pat rīkojoties saskaņā ar visiem normatīvajiem regulējumiem, un šis traģiskais notikums diemžēl nav izņēmuma gadījums.
Recenzijā aplūkotā galvenā varoņa vārds ir Ričards, ko mēdz saīsināt kā "Dick". Angļvalodīgo populārajā kultūrā pastāvošais jēdziens "dicktim", saliktenis no vārdiem "dick" un "victim", apzīmē cilvēku, kurš dara otram pāri, bet, saņemot pretreakciju, sāk tēlot upuri. Ikviens, kuram nācies tuvāk pieredzēt manipulatīvas un varmācīgas attiecības, intuitīvi atpazīst "dicktim" intonāciju jau no pirmajiem teikumiem, un tam pat nav nepieciešams otrs cēliens.
Redaktore
Man ļoti patīk ģenerālmēģinājumi teātros. Vēl nav beidzies vārais un svētais mākslas darba tapšanas process, un cilvēki, kas ir saaicināti, lai palīdzētu tam uzaudzēt biezāku ādu pirms sastapšanās ar izrādes publiku, ir nedaudz tādi kā sazvērnieki – mēs piedodam neveiklības, nepārdzīvojam par misēkļiem, esam savējie un vairāk vai mazāk zinām, "kas ir māksla", lai režisoram un radošajai komandai nevajadzētu atkal un atkal pārstāstīt ābeces patiesības. Pēc nogurdinošas darba dienas iesēdos Latvijas Nacionālā teātra krēslā, lai kļūtu par izrādes "Ričards. Nekā personīga" skatītāju un izmēģinājumu trusīti.
Gaidot sākumu, publikas skatam atklāts tēlniecisks objekts, kas atgādina milzu knaģi. Nodomāju: "Freiberga skola" – atrast vienu semantiski ietilpīgu, no visa liekā attīrītu, metaforisku elementu, kas izteiks visu būtisko par izrādi. Vai autori varētu būt Dzudzilo pāris vai varbūt Oto Holgers Ozoliņš, kuram nupat Rīgas Mākslas telpā bija personālizstāde "Risinājumi neesošai problēmai", kur galvenajā lomā knaģis? Būtu bezgala patīkami redzēt Nacionālajā teātrī aizvien jaunākas un jaunākas paaudzes. Klikšķis mobilajā telefonā, un lasu: scenogrāfija – Reinis Suhanovs, muzikālais noformējums – Edgars Mākens, video – Toms Zeļģis, gaismas – Oskars Pauliņš, tērpi – Berta Vīlipsone. Tomēr arī kāda sieviete komandā! Producente – Anna Vekmane. Divas!
Mana prāta sīkrunu pāršķeļ Artura Krūzkopa uznāciens no skatītāju zāles. Apņēmīgi soļi, enerģiski žesti un runa – "sāksim izrādi vai tomēr nesāksim, šī vēl nav izrāde, izrāde būs vēlāk uz skatuves" un tā tālāk... Tātad izrāde ir sākusies.
Kad Ričarda atveidotājs visbeidzot pārkāpj skatuves robežu, dinamiski mainās prožektoru rindu pozīcija (sveiciens Freibergam!), ar dārdošu skaņu transformējas skatuves uzbūve, nolaižas ekrāns, kurā redzams jaunas sievietes sejas tuvplāns ar vardarbīgas apiešanās pazīmēm un atkārtojas video cilpa ar nevainojami atonālu nobīdi. Attēls mūs neatvairāmi ierauj un izsviež otrā pusē, liekot atģisties jaunajā realitātē, kas, kā nojaušams, nebūs viennozīmīga un patīkama. Seko stāsts par Krūzkopa Ričarda un Lauras Siliņas Kristīnes attiecībām. Stāstītājs ir Ričards, bet Kristīni pieredzam kā nelīdzsvarotu, histērisku būtni, kas runā un uzvedas nesakarīgi, bet kuru R. ļoti mīl un kura ir tik īpaša viņa dzīvē, ka viņš ar visu samierinās, balansējot pats uz sava veselā saprāta robežas.
Mani tramīgu dara premisa, ka attiecību stāsts ne tikai tiešā tekstā, bet arī detaļās tiek vēstīts no R. perspektīvas un K. reakcijas lasāmas tikai caur to. Pēdējos gados modē nācis sūroties, ka "vīrieši arī cieš", lai gan ir tik "forši, sirsnīgi un mīloši", un viss varētu būt labi, ja vien "raganas-sievietes" viņus nenovestu. Tiek uzskatīts, ka visi redz un nosoda, ja puisis iedod pa aci meitenei, bet to, ka meitene mājās puisi "zāģē un zāģē, un daved", neviens neredz un nenosoda. Visbiežāk šīs frāzes nākas uzklausīt brīžos, kad publicēta statistika par vardarbību pret sievietēm ģimenēs vai pieņemti likumu grozījumi, kas stingrāk vēršas pret varmākām. Un viss, ko varu teikt… man ļoti, ļoti, ļoti negribējās būt izrādē, kas veidota, lai aizstāvētu un "atriebtu" nabaga nepatiesi apsūdzētos vīriešus.
Lai arī gribu ticēt abu puišu – režisora Elmāra Seņkova un dramaturga Artura Dīča – patiesai vēlmei izstāstīt savu stāstu, man ir pārāk daudz komentāru un jautājumu par sievietes pusi, kurus autori, manuprāt, būtu varējuši apspriest ar komandas sievietēm vai konsultantēm lugas rakstīšanas vai izrādes iestudēšanas laikā, nevis testēt uz ģenerālmēģinājuma un izrādes publikas. Tad gala materiāls būtu grodāks un autentiskāks, bet pašlaik ir padomāts par tēmu, bet satura plānākās vietas aizdarītas ar jokiem un formas trikiem (Daigas Kažociņas "cilvēka sieva" ir brīnišķīga!).
Uz otro cēlienu paliku vien tāpēc, ka nespēju noticēt, ka šādi izrāde arī turpināsies. Un savā ziņā otrais cēliens tiešām ir labāks. Pirmkārt, intensificējās vizualitāte un izmantoto formālo paņēmienu klāsts, ar ko izrādes laiktelpā izteikta galvenā varoņa sašķeltā uztvere. Vai tā šķeļas, lai veselīgi pasargātu sevi no nepatiesas apsūdzības radītās psihoemocionālās slodzes? Vai arī tāpēc, lai saglabātu pozitīvu pašvērtējumu apstākļos, kuros viņš ir negatīvais varonis? Šajā uztveres telpā, kas balansē starp realitāti un iedomām, veiksmīgi iesaistīta scenogrāfija, gaisma, tērpi, skaņa; novērtēju arī to, kā darbojas citi izrādes tēli. Dažbrīd ļoti labi sakrīt stāsta un pašas izrādes struktūra bez nepieciešamības novērst uzmanību ar it kā komiskiem vai paskaidrojošiem elementiem.
Otrkārt un galvenokārt – izrādes grūdjūsvelcmūs ritējumu, kura pamatvēstījums sliecas pieļaut, ka varbūt vīrieša varmācībai ir attaisnojums, skaudri pāršķeļ epizode, ko varētu uzskatīt par pāra savstarpējo psiholoģisko manipulāciju izejas punktu, problēmu pirmavotu: psihoemocionāla šantāža un seksuāla varmācība attiecībās. Ričards iemanipulē Kristīni nepieciešamībā stāties ar viņu dzimumattiecībās. Tas notiek ikdienišķos, ģimeniskos apstākļos, kad pēc nogurdinošas bērnkopības dienas mazulis ir nolikts gulēt un vīrs vēlas mīlēties, savukārt sieva atsaka. Ričards, aprakstot savu iekāri, skatītājiem vēsta: "Es biju gatavs darīt visu, ko viņa teiks!" Šie vārdi izskan īpaši zemiski, jo, kad Kristīne vairākkārtīgi saka "nē", R. nav gatavs izpildīt šo viņas vēlmi. Viņš ir gatavs darīt visu, ko viņa teiks, ja vien viņa teiks to, ko viņš ir iecerējis un vēlas dzirdēt. Kristīnes vēlmēm te vietas nav.
Aina risinās tālāk – R. izmanto psihoemocionālu manipulāciju, gauži raud un cieš un tikai iespēja pamīlēties ar sievu varētu viņu mierināt. Situācija eskalējas līdz brīdim, kurā K. ir vieglāk iedot nekā pateikt "nē", un formāli, mīļā miera labad, akts notiek. Bet tas vēl nav viss – pēc seksa K. ir jātaisnojas, kāpēc viņa neizskatās priecīga par notikušo. Šajā izrādes brīdī es gara acīm redzu centra "Marta" mājaslapu un tur lasāmās varmācības definīcijas. IZ-VA-RO-ŠA-NA. Tā ir izvarošana, ko veic laulāts partneris. Viena no vismazāk diskutētajām un visvairāk normalizētajām seksuālās vardarbības formām. Sievas un vīra pienākumi. Mājās, zem segas, aiz aizslēgtām durvīm. Te sākas sievietes noslēgšanās, viņas kā personas sadrupšana, jo emocionāli un fizioloģiski visintīmākais, vistuvākais ir kļuvis par visbīstamāko un iznīcinošāko. Ar ko par to runāt un kādā veidā? Kam sūdzēt? Kur meklēt palīdzību? Izrādē K. izeju meklē, safabricējot pret R. apsūdzību piekaušanā. Šī epizode šķiet iecerēta kā ilustrācija domai, ka emocionālas ciešanas vizuāli nevar apliecināt, tāpēc galvenā varone tās pārtulko video ar sadauzītu seju. Tomēr šī stratēģija vairāk iekrīt gadījuma stāstu kategorijā, nevis atbilst šādām situācijām raksturīgajiem rīcības modeļiem realitātē.
Partneres piespiešana stāties dzimumattiecībās ir varmācības veids, ko praktizē tādi vīrieši, kuriem neinteresē viņas jūtas, vēlmes un emocijas. Vai tas notiek kādu personības spektra traucējumu vai citu iemeslu dēļ, lai šķetina ārsti. Bet šādām personām ir raksturīga erekcijas pielīdzināšana mīlestībai un frāzes "es tevi tik ļoti mīlu!" izmantošana par attaisnojumu situācijās, kurās rīcība ir visai tālu no mīlošas vai pat tikai cieņpilnas. Informācijas noklusēšana partnerei apstākļos, kur jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs abus. Manipulēšana ar bērniem vai draudi to darīt, lai pieturētu sievieti savā aizsniedzamības zonā. Izrādē tas viss ir. Manuprāt, izrāde varētu beigties brīdī, kad K. no skatuves lūdz: "Palīdziet man! Palīdziet man!" Kad izrādes sākumā sastaptā haotiskā, neartikulētā persona ir ieguvusi balsi un vēstījumu izsaka skaidri, frontāli vēršoties pie skatītājiem – pie sabiedrības. Tas izskan kā upura sauciens pēc palīdzības. Mēs esam nonākuši pie pamata – ieraudzījuši un atzinuši seksuālu varmācību pret sievieti partnerattiecībās un tās degradējošo dabu.
Diemžēl izrāde tur nebeidzas. K. sauciens izrādās vien emociju šūpoles. Viss sekojošais apliecina, ka izrādes autori nav novērtējuši izvarošanas epizodes smagāko un dziļāko nozīmi, kas to atšķir no citām smadzeņu čakarēšanas ainām izrādē, un vieglā garā turpina, atvedinot izrādes morāli uz to, ka mums visiem vajadzētu būt pretimnākošākiem pret mūsu otrajām pusītēm, proti, sievietēm nevajadzētu vairīties no dzimumattiecībām ar saviem vīriešiem, jo tad viņi varbūt nekļūtu tik noslēgti un nīgri, bet viņām, savukārt, nenāktos manipulēt, lai izdabūtu uzmanības un mīlestības apliecinājumus. Beigu aina izdzēš jebkādas šaubas. "Ļaudis, dzīvosim draudzīgi," tas vēsta, "mīlēsim un mīlēsimies!" Un rāda ekstātiskās kolektīvās vai divvientulības ainas. Lai mīlēšanās sviedri nekad nepārtop par indi, kas saēd mūsu dzīvesbiedrus un mūs pašus! Manuprāt, šādi uzsaukumi pēc varmācības ainas ir kā aicinājumi Ukrainai sēsties pie pārrunu galda ar Krieviju. Naivi un situācijas smagumu neizprotoši.
Izrādē ir brīnišķīgi aktieri, brīnišķīga skaņa un muzikālais noformējums – Jura Simanoviča dziesmas funkcionē ne tikai kā situāciju un galveno varoņu emociju paplašinājums, bet arī kā pašvērtīgi skaņdarbi. Īpašs prieks atrasties skatītāju zālē kopā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kad skan dārdošā mūzika – it kā mēs kopā būtu aizgājuši uz klubu. Tā ir iespēja parādīt, kas un kā mums ir svarīgi. Ļoti patīkami ir arī skatīt materiālu par mūsdienām, jauniem cilvēkiem – mums pašiem vai tiem, kurus redzam sev apkārt, par atpazīstamām situācijām, vietām, norisēm: Latvijas kultūras vidi, laikmetīgās mākslas scēnu.
Vienlaikus izrāde atstāj iespaidu, ka tās veidotāji – galvenokārt puiši – padomājuši par vardarbību ģimenē savas saprašanas robežās, bet es sēžu un bez iespējas iesaistīties sarunā skatos, kā triju stundu garumā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves tiek attēlots un attaisnots vīrietis. Attēlots un attaisnots varmāka, kura veidotāji nav līdz galam pamanījuši, ka viņu radītais tēls ir varmāka. Protams, ņemot vērā pašpalīdzības literatūras popularitāti attiecību jautājumos Latvijā, kā arī aizspriedumus, ieradumus un citus kultūras nosacījumus, nebrīnīšos, ja daudzi (un daudzas) šo izrādi skatīs kā jaudīgu iedziļināšanos sieviešu un vīriešu psiholoģijā. Varētu pat saderēt, ka šī būs izrāde, kas īpaši patiks vīriešiem, varbūt tieši vīra kungi uzņemsies iniciatīvu aizvilkt savas sievas kundzes uz teātri, nevis otrādi. Protams, ja vien kaprofilie homoerotiskie akti – izpildīti ar uzteicamu izveicību un grāciju – neliks tvert pēc mutautiņa un atteikties no izrādes tālākas skatīšanās.
1