Attēlā izmantots amerikāņu fotogrāfa Berta Sterna stils.
 
Sabiedrība
20.01.2023

AI māksla – draugs vai ienaidnieks?

Komentē
13

AI – kas tas ir?

Mākslīgais intelekts (turpmāk tekstā – AI, Artificial Intelligence) pastāv visās nozarēs nu jau krietnu laiku, un reti kurš ikdienas lietotājs nav saskāries ar kaitinošajiem virtuālajiem palīgiem Aneti vai Zinti, kuri parasti neko jēdzīgu nevar atbildēt, vai izmantojis kādu sadzīves viedierīci. Taču šoreiz runa nebūs par dejojošajiem robotiem, kriptovalūtām vai runājošiem liftiem, bet par AI, pirmkārt, vizuālās mākslas jomā un tā vietu kultūras kontekstā. Vizuālais AI eksistē ne jau pirmo dienu. Labi atceros, kā pirms pāris gadiem internetu pāršalca šokējoša ziņa, ka AI radītos kaķīšu attēlus nav iespējams atšķirt no īsto pūkaiņu fotogrāfijām. Pati dalījos ar šo šausminošo apokalipses jātnieka vēsti, jo ko nu vairs – tālāk vairs nav, kurMatrikss mūs gaida.

Taču tie, kā izrādījās, bija tikai ziediņi. Daudzas platformas un aplikācijas kopš tā laika ir radījušas savus vizuālās izpausmes AI, kur parasts lietotājs, ievadot vien dažus vārdus, piemēram, "suns, saullēkts, priecīgs", pēc pāris sekundēm var saņemt savu personisko mākslas darbu. Urā, jākarina pie sienas, jārāda visiem draugiem un jāsauc sevi par mākslinieku! Vai tiešām? Kādā lietainā pēcpusdienā arī es nolēmu pārbaudīt šo apgalvojumu un ielādēju telefonā aplikāciju Photoleap, kura darbojas tieši tā – ievadot pāris atslēgfrāzes, kuras saistās ar mana jaunā romāna tēmām, saņēmu tādu abstrakto mākslu, kura nedarītu kaunu trīspadsmitgadīgam gotiskā stila censonim.

Taču manā "Facebook" lentē, kur mājo daudz radošo pārstāvju, pēdējā laikā regulāri uzpeld ievērojami kvalitatīvāki AI mākslas paraugi, kuri jau uzjunda emocijas un apbrīnu. Kaut kas bija nesen noticis šajā jomā – kaut kas vairāk par "suns, saullēkts, priecīgs". Tā nu izlēmu nirt tēmā dziļāk un pievērsos nopietnākām AI platformām. Tādas šobrīd ir vairākas – DALL-E 2, Deep Dream Generator, Stable Diffusion un vēl, taču pats karstākais pīrādziņš – daži to sauc par "eirēkas momentu" AI mākslā – ir 2022. gadā izlaistā programma Midjourney, un tieši tajā veidotie darbi visvairāk parādījušies pie mana digitālā horizonta.

Kas ir Midjourney

Programma ir viltīgi paslēpta Discord sociālā tīkla vietnē, kura ļauj ne tikai veidot AI mākslu, bet izmantot kanālus, redzot citu lietotāju tehniskos risinājumus, čatot savā starpā, piedalīties diskusijās pašas Midjourney virtuālajās istabās un vēl daudz ko citu. Sākums ir diezgan sarežģīts salīdzinājumā ar vienkāršām aplikācijām, taču vēlāk pūles tiek bagātīgi atalgotas, jo tu nonāc kopienā – lietotāju ekosistēmā. Un tas ir pats galvenais, jo, lasot programmas lietošanas pamācību un vajadzīgās komandas, neko gudrāks netiec: kā nekā runa taču ir par mākslas radīšanu, ne virtuves kombaina iedarbināšanu. Te no plikas instrukcijas neko nepasāksi, laipni lūgts bišu stropa pasaulē, tajā mēs – darba bites un pati Midjourney bišu māte, kura dzemdē miljoniem datu oliņu. Tādā veidā programma izmanto kopienas dalībniekus kā testētājus (kuri piedevām vēl par to maksā), lai sevi uzlabotu. Mācās AI, mācāmies mēs cits no cita. Bez kopienas šī jaunrade nevar pastāvēt, un bez jaunrades – kopiena. Bet par to vēlāk.

Ātri vien, ievadot "suns, saullēkts, priecīgs" tā saucamajā promptā jeb latviski uzvednē (šo mākslas programmēšanu sauc par prompt engineering, prompt programming jeb prompting), nonācu pie apmēram līdzīga, nu, par, tā teikt, piecām kapeikām labāka rezultāta nekā iepriekšējais. Bots uzģenerē četrus attēlus par doto tēmu, tā saucamo mātesrežģi (parent grid), kur ikvienu no tiem var palielināt vai pieprasīt botam veikt variācijas. Interesanti, kā tāda datorspēlīte. Bet kur tad satriecošā, gandrīz katarsi izraisošā AI māksla, ar ko pilns internets?

Tā nu ķēros pie mākslas programmēšanas apguves, kuru var veikt tikai ar kļūdu un mēģinājumu metodi un špikojot, ko dara citi. Ā, vēl ar komandu /ask var pašam botam pajautāt tehnisko parametru nozīmi. Ātri vien sadūros ar problēmu, ka tēli man neklausa un, lai uzrakstītu komandu mākslīgajam intelektam, jāpiemēro specifiska loģika, kuru AI radošuma koncepta aizstāvji dēvē par lietotāja prasmēm. Šī loģika daļēji slēpjas bāzes tēlos, kurus Midjourney sauc par arhetipiem (lietotāji tiek mudināti paplašināt redzesloku un palasīt vismaz vikipēdijā par Junga arhetipiem – patīkami!). Katram arhetipam – vai tā būtu saule, cilvēks, vai lapsene – ir pamatdotumi; ja gribam tos paplašināt, arhetips "jāuzlauž". Tā, piemēram, neeksistē tāds arhetips kā stikla enkurs. Ja vēlies iegūt attiecīgu attēlu, uzvednē jāraksta "stikla skulptūra enkura formā". Tāpat bots nesaprot vispārīgas un it kā (cilvēkaprāt) precizējošas komandas, teiksim, "resns vīrietis un sieviete beretē" – uzģenerē divus resnuļus beretēs. Profesionālam programmētājam, šo lasot, noteikti nāk smiekli par manām mokām, taču katrai lietai pienāk pirmā reize. Bet tas viss ir tehniskā puse, kur tad māksla, māksla?

No-teksta-uz-attēlu-radīšana

Lai ģenerētu mākslu, ar tehniskā procesa izpēti vien nepietiek, ir nepieciešams radošums. Radošums, lai tekstu pārvērstu attēlā. Šeit prātā nāk Alesandro Bariko romāns "Misters Gvins", kur rakstnieks, nonākot radošajā krīzē, izlemj rakstīt portretus – katram savam klientam atbilstošu eseju. Lai to izdarītu, viņš veic virkni sarežģītu operāciju savā studijā: uzstāda neparastas lampas, rūpīgi piemeklē mūziku, runā ar klientiem, kamēr viņam izveidojas īpašs kontakts ar katru no aprakstāmajiem. Šajā darbā rakstnieks iemiesojis vienu no cilvēka sapņiem – ar vārdu palīdzību radīt gleznu, vārdgleznu. Un nu romānā aprakstītās ilgas pēc it kā neiespējama starpdisciplīnu produkta ir iemiesojušās dzīvē, un tam pat ir dots nosaukums – text-to-image-generation – no-teksta-uz-attēlu-radīšana. Šo konceptu savā pētījumā [1] analizē Jonass Openlenders, Jiveskiles Universitātes "Cilvēka un datora mijiedarbības (HCI) un cilvēkcentrētas datošanas (HCC)" pētnieks, kurš mēģina atrast atbildi uz jautājumu: vai AI attēlu veidošana ir radoša? 

Lai uz to atbildētu, pētnieks izdala divas radošuma definēšanas metodes – viena ir sabiedrībā pieņemtais Mihāja Čīksentmihāji [2] modelis, kur produkts tiek atzīts par radošu, ja a) persona rada jaunu, unikālu produktu; b) tas tiek atzīts par sociokulturāli nozīmīgu no tā saukto "vārtziņu" (gatekeepers) puses. Šeit rodas daudzi argumenti, jo radošums dzimst, tā teikt, cilvēka galvā. Cilvēks var radīt kaut ko individuāli nozīmīgu un svarīgu, nu, un par kaut kādu vārtziņu viedokli? To akadēmiskajā tradīcijā sauc par "mazo radošumu" ("little-c" [3]), kurš piemīt teju visiem, kam pretstatā ir "lielais radošums" ("Big-C") – darbs, kurš, teiksim, ieguvis Nobela prēmiju. Otrs radošuma definīcijas modelis, uz kuru Jonass Openlenders balsta savu teoriju, ir Mela Roudsa [4] "četru P" koncepts, kuri nosaka radošumu – person (tas, kurš rada), process, press (es to tulkotu kā "nospiedums" – apkārtējās vides ietekme) un galu galā product. Par paša radošuma atslēgu pētnieks uzskata tieši abus vidējos faktorus – nospiedumu un procesu, kas ir gan jaunas ekosistēmas, proti, virtuālās kopienas rašanās un mijiedarbība, gan tīri tehnisku uzvedņu rakstīšana un izdevušos attēlu atlasīšana no mātesrežģa – pilnīgi jaunu prasmju veidošana. Mākslinieciskā procesa analīze šeit saduras ar tāda veida akadēmiskajiem izpētes laukiem kā HCI un HCC, un rezumējot pētnieks mēģina mazināt mākslas "vārtziņu" lomu radošuma atzīšanā.  

Tiktāl būtu skaidrs – kaut kāds radošums AI vidē pastāv, taču, lasot pētījumu, sapratu: lai gan tas publicēts tikko, 2022. gada novembrī, ūdens jau aiztecējis – autors atsaucas uz Midjourney trešo versiju, bet tagad jau sparīgi darbojas ceturtā un pie durvīm mīņājas piektā. Tā ir problēma ar mēģinājumiem analizēt, interpretēt un kategorizēt AI darbību. Tinte uz pētnieka pirkstiem vēl nepaspēs nožūt, kad mākslīgais intelekts jau būs spēris trīs soļus tālāk. Pašu Midjourney veidotāju nākotnes plāni ir tālejoši: turpmāko pāris gadu laikā uzlabot programmas nepilnības, optimizēt esošo vizuālā attēla kvalitāti, ieskaitot 3D attēlus (katra versija piedāvā arvien vairāk iekļautu parametru – ja iepriekšējā, lai izveidotu daudzmaz sakarīgu attēlu, uzvednē bija jāraksta teju vesela eseja, tagad pietiek atsaukties uz noteiktu stilu un bilde gatava; citiem vārdiem sakot, lietotājam nav jābūt pārāk gudram, jo viņam viss jau uzrakstīts priekšā). Galvenā problēma šobrīd ir tā, ka grūti operēt ar jau radīto tēlu un replicēt to, kas ir svarīgi ilustrētā vēstījumā. Programma katru reizi ģenerē jaunu pikseļu kombināciju – pat pēc vienas un tās pašas uzvednes katrreiz seko cits rezultāts. (Šī nepilnība pagaidām liek uzelpot un vēl nemeklēt jaunu darbu grāmatu ilustratoriem.)

Piedevām jāatrisina šādi tādi vizuālie defekti – par spīti visiem gudro inženieru pūliņiem, AI tā arī nav iemācījies zīmēt rokas: pārsvarā visiem modeļiem parādās seši un vairāk pirksti. Bet tieši rokas uzzīmēšana skaitās viena no lielākajām meistarībām māksliniekam un daudzās mākslas skolās tiek prasīta iestājeksāmenos. Tālāk programmas izstrādātāji plāno pāriet pie video ar galarezultātu lietotājiem spēt radīt pilnvērtīgas filmas. Redzēsiet, 2030. gadā jūs gaidīs jauna pasaule! – paziņoja platformas pārstāvis Midjourney virtuālajā diskusiju istabā. Par video šī digitālā medija ambīcijas ir saprotamas, neviens ģeniāli uzģenerēts pūķ-čūsk-pūč-delfīna attēls nesavāks tik daudz skatījumu kā video ar pusaudzi, kurš māk ar dibenu saspiest ābolu. 

Šobrīd tiek organizētas divas kopienu dalībnieku tikšanās dzīvajā, tā teikt, IRLin real life Sanfrancisko un Tokijā. Ak, laimīgie, kuri tās apmeklēja un varēja pieskarties nākotnes pasaules dzimšanai!... Atceraties: kad tikko radās tviteris, arī Rīgā notika tādi tusiņi – toreiz īpaši advancētie un elitārie, kuri bija sapratuši, kas tas par jauno brīnumu, sapulcējās kopā ar pie džempera uzlīmētām lietotājvārdu lapiņām? Tikmēr kopienas digitālajā platformā notiek dažādas aktivitātes, kas daudz neatšķiras no citu à la radošo soctīklu shēmām: dienas izaicinājumi, kur lietotāji, tos tēmturojot, vēlas tikt pamanīti, forumi, apakšgrupas, draugu kolekcionēšana un tādā garā. 

Pūķi un anekdotes

Bet atkal – kā tad māksla, kur ir māksla? Mākslas ir daudz. Ļoti daudz. Ļoti, ĻOTI daudz – cilvēce, pārdzīvojusi īstekstošanas, īsvideovēstījumu (TikTok), dzīvās uzstāšanās (Twitch), sarunu (Clubhouse), ziņu kanālu soctīklu un citu digitālo izpausmju bumu, tagad ir metusies vizuālās mākslas viļņos. Pirmais iespaids, pieslēdzoties kādam no kopējiem lietotāju kanāliem, ir – akmansdievs (OMG), ko tik ļaudis nedara, programmas sniegtās iespējas ir bezgalīgas, un cilvēka prāts, atbrīvojies no rokai uzliktajiem ierobežojumiem, beidzot var brīvi izpausties. Taču pēc kāda laika saproti, ka tēmu nemaz nav tik daudz un, kad jau pats esi daudzmaz apguvis mākslas programmēšanas prasmes, nav nemaz jābūt tādam ģēnijam, lai uztaisītu kvalitatīvu, pārdomas rosinošu attēlu. Pārsvarā lietotāji mēģina radīt fantasy stila tēlus – pūķus, princeses, elfu namiņus, rūķus un bruņiniekus. Liekas, nu cik var, draugi, tas jau tiiiik daudz ir bijis, īpaši pēdējā laikā seriālu pasaulē. Taču nekā nebija, bāz, cik naratīvu gribi kolektīvajā apziņā, cilvēki vienmēr par visu vairāk gribēs pasaku.

Otrajā vietā valda popkultūras elementi, īpaši filmas. Kā būtu, ja "Zvaigžņu karus" režisētu Vess Andersons? Neskaitāmas "Gredzenu pavēlnieka" versijas un pakaļdarinājumi, netiek piemirsts arī alternatīvais žanrs – ļoti iecienīta AI uzvedņu inženieru vidē, piemēram, ir Alehandro Hodorovska kulta filmas "Svētais kalns" pielāgošana. Arī te šķiet – cik var, jums citu tēmu nav kā "Zvaigžņu kari" un "Svētais kalns"? Taču vai mūsdienās iespējams kaut ko radīt necitējot? Neatkārtojot, nepielāgojot? Vai kaut kas jauns vispār pastāv? Galu galā Rolāns Barts jau 1967. gadā paziņoja, ka autors ir miris [5]. Un ko par to visu teiktu pārējie poststrukturālisti? Semiotiķi? Bodrijārs ar savu simulakru? Ja vērtē AI darbošanos no filozofijas viedokļa, jāpieslēdz vesela akadēmiķu armija, bet, kamēr šie zinātņu doktori iedziļināsies un izbraukās visas konferences, AI jau būs saražojis jaunas tendences un trendus

Taču tālāk – par lietotāju vai uzvedņu inženieru daiļradi. Trešajā vietā ir žanrs, ko es saucu par "anekdoti": Jēzus ēd picu, Nīče reiva ballītē, Platons ar Aristoteli spēlē basketbolu. Viena no populārākajām anekdotēm ir attēlot slaveno dieva un cilvēka roku tuvināšanos no Mikelandželo "Ādama radīšanas" gleznas – ar AI sešu vai astoņpirkstu rokām. Vai tas ir radošums? Māksla? Unikāls, jauns produkts? Bet kā tad process un prasmes? Paši Midjourney pārstāvji savā room uzreiz paziņo, ka neņemas atbildēt uz jautājumiem "kas ir māksla" un "kas ir radošums", bet redz sevi tikai kā "iztēles veicinātājus". Runa ir par iztēli, dārgās bites, tikai par iztēli. Lielais Jautājums – kas ir māksla –, lai gan virmo ēterā, tas ir, katrā pikselī, netiek pieminēts.

Tālāk seko selfiji – es Everestā, es ar Bredu Pitu (interesanti, ka ģenerētās slavenības izskatās tikai aptuveni līdzīgas sev – it kā Breds Pits, taču nepārprotams pakaļdarinājums, kuru neviens nesajauks ar īsto), es supermena tērpā ar zvaigžņu stariem no acīm. Tiem, kuri vīpsnā par pēdējo – tas nav manis izdomāts tēls, tieši tādu attēlu no savas neaizstājamo blokķēžu žetonu (NFT) mākslas kolekcijas pārdeva Donalds Tramps, tādējādi gūstot četrus ar pusi miljonus dolāru peļņu, kas ir nesalīdzināmi lielāka nekā no jebkuru narkotiku pārdošanas. Interesanti, ka šo naudu viņš neielika republikāņu partijas kasē, bet savāca privātiem mērķiem. Mākslinieks!

Nu, un pēc tam seko visdažādākās mākslas (proti, uzvedņu inženierijas) izpausmes – psihedēliskā, distopiskā, retrofutūrisms, steampunk, transhumānisms, fotoreālisms, kā saka angliski, you name it – nosauc jebkuru. Beigu beigās, kad esi vairākas dienas skatījies uz šo attēlu kaleidoskopu, viss sāk pamazām atkārtoties – vieni un tie paši kiberpanki infrasarkanajā fotogrāfijā, vienas un tās pašas princeses distopiskās nākotnes pilsētās, atkal "Svētais Kalns", atkal Mikelandželo astoņi pirksti meklē Dieva roku, atkal sēnes, daudz, daudz sēņu, jā, tās ir īpaši iecienītas, atkal Deivids Bovijs. Šajā informācijas masā pēc saviem kritērijiem (un kas es būtu par tādu visgudro vērtētāju?) saskatīju labi ja procentu no tā, ko varētu saukt par mākslu – un to radīja cilvēki, kuri bija profesionāli mākslinieki/dizaineri/fotogrāfi/rakstnieki, bieži pat vairāki vienā. Pārsteigums? 

Skandāli un tiesības

Tiktāl skaidrs, ka talantīgo un gudro cilvēku procents uz zemeslodes nepalielināsies ne ar kādām supertehnoloģijām. Bet ko darīt tiem, kuru profesijas apdraud šāda veida māksla? Daudzi mākslinieki jau ir, tā teikt, izgājuši ielās (sociālajos tīklos un mākslinieku platformās) ar plakātiem NO AI!, AI IS NOT ART! un pieprasa aizvērt AI programmas. To nu gluži izdarīt nevarēs, jo Midjourney ir sevi aizsargājusi ar sui generis (unikāls, īpaša veidojuma, lat.) tiesību licenci, atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/9/EK (1996. gada 11. marts) par datubāzu tiesisko aizsardzību – datubāzu sui generis tiesības ir atrunātas arī Latvijas "Autortiesību likumā".  

Mākslinieku bažas ir pamatotas, jo 2022. gadā Kolorādo štata digitālās mākslas konkursā uzvarēja ar AI radīts attēls. Dalībnieks bija godīgi norādījis pie sava mākslas darba, ka viņš to radījis ar Midjourney. Mākslas konkursa žūrija nebija sapratusi, ko tas nozīmē, taču vēlāk paziņoja: pat ja būtu zinājuši par AI iesaisti darbā, balvu vienalga piešķirtu šim māksliniekam. 2022. gadā arī iznāca pirmā bērnu grāmata "Alise un dzirksts", kas ilustrēta ar AI – mākslinieks to radīja nedēļas nogales laikā, tiesa, aktīvi apspriežot procesu ar kopienu.  

No otras puses, jaunizceptie AI mākslinieki "īstos" māksliniekus apvaino vārtzinībā (stop gatekeeping!) un pieprasa nojaukt eksistējošās mākslas robežas. Mākslai jābūt brīvai, esošie radošuma definējumi ir jāatceļ, lai valda prāts, nevis roka! Savas darbošanās aizsardzībai AI entuziasti izgudrojuši jaunu jēdzienu – sintogrāfija, salīdzinot to ar fotogrāfiju, kuras rašanās laikā valdīja ievērojams gleznotāju pretspars: kurš tagad pasūtīs portretus un ainavas, ja pietiek tikai nospiest pogu (toreizējā gadījumā – aizcirst kameras lēcu)? Bet redziet, dārgie vārtziņi, māksla nekur nepazuda, visi tāpat glezno un zīmē – varbūt pat vairāk nekā agrāk. Un galu galā, uzplaukstot rakstībai, bija kurnētāji, kas teica – vārdu pierakstīšana pasliktinās atmiņu.Vēl viens tieši ar Midjourney saistīts skandāls radās burtiski pirms dažām dienām, kad internetu pāršalca ziņa ­– programma esot nozagusi autoru mākslu, bez saskaņošanas iekļaujot savā datubāzē darbus. Paskatoties dziļāk problēmas juridiskajā kontekstā, redzams, ka Midjourney savos lietošanas nosacījumos ir definējusi, ka balstās uz pielāgotiem darbiem, bet pielāgošanas tiesības datubāzēm aizsargā jau minētās EP/P direktīvas 5. pants. Vēl turpat programmas lietošanas nosacījumos ir atsauce uz Digitālo tūkstošgades autortiesību aktu (DMCA), kas it kā ļauj autoriem atsaukt savus darbus. Tas gan laikam vēl nav noticis, jo datubāze operē ar sešsimt piecdesmit miljoniem attēlu (šie dati noteikti jau būs novecojuši, kad raksts tiks publicēts) – pamēģini atrast savējos. Uz to arī balstās programmas vadītāja Deivida Holca komentāri presei par pēdējo skandālu: viņš vienkārši atrunājās, ka interneta attēliem, kurus Midjourney ir pielāgojuši, nav metadatu par to autorību. Sak, ej nu pierādi katrai bildei, ko esam paņēmuši, ka tā ir tava. Viņa paviršajiem argumentiem ir iemesls – programmu ģenerētiem attēliem šobrīd nav īsta juridiskā satvara un būtībā katrs šajā jaunajā pasaulē var darīt, ko grib.  

Apropriācija 

Kā praktiski izpaužas jau esoša mākslinieka stila atdarināšana? Tagad es tā vienkārši paņemšu Dalī stilu un sataisīšu viņa tekošos pulksteņus un fantasmagoriskās ainavas, un man būs pašai sava, individuāli nozīmīgā (uzspļaut visiem vārtziņiem!) sirreālā māksla? Kad uzrakstu uzvednē "Dalī stilā", "tekošs pulkstenis", "tuksnesis", "koka zars" un "fantasmagorija", mākslīgais intelekts izspļauj diezgan kroplu Dalī pakaļdarinājumu, kuru varētu pārspēt jebkurš, kas daudzmaz sekmīgi pamācījies Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas sagatavošanas kursos. Diez kas nav, bet vismaz saskaņā ar Midjourney lietošanas nosacījumiem, ja lietoju programmas maksas versiju, šis darbs tagad pieder man un tikai man (un pašai Midjourney, protams, ha!) uz to ir autortiesības. Bet ko teikt kādam gudram mākslas kritiķim, ja es šo darbu izstādīšu? Faktiski mākslā šis fenomens pastāv jau kopš dadaisma un futūrisma laikiem, kad attiecīgie mākslinieki taisīja kolāžas no jau esošas mākslas un sauca to par apropriāciju – cita mākslas darba vai tā fragmenta paņemšanu un tā izmantošanu savā, radot no tā jaunu mākslas darbu ar citu nozīmi, jau esoša mākslas darba re-konceptualizācijas.

Apropriācijas metodes manifests ir Valtera Benjamina 1935. gadā publicētā eseja "Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā", kur tiek apskatīts fenomens, kad mākslas darbs, reiz reproducēts, zaudē savu unikālo auru un kļūst pieejams ikvienam. Kad iedziļinās apropriācijas vēsturē, daži to saista ar vēl agrākiem laikiem, 19. gadsimtu, kad mākslinieki ietekmējās no sengrieķu skulptūrām, un, protams, modernajā un laikmetīgajā mākslā ar to ir nodarbojies ikviens – no tā paša Dalī līdz Hērstam un Banksijam. Un vispār: kurš var izsekot ietekmes un iedvesmas ceļiem? 

Latvijā viens no spilgtākajiem apropriācijas piemēriem ir postmodernisma karognesēja Frančeska Kirke, kura savos darbos virtuozi spēlējas ar visiem mākslas žanriem – gan vecmeistaru klasiku, gan popārtu, gan Murakami puķītēm, no tā visa radot savus mākslas darbus. Taču, ja agrāk apropriātisti izmantoja pamanāmus darbu fragmentus, AI gadījumā jau esoša mākslinieka stils tiek dekonstruēts līdz pikselim. Tas ir pilnīgi jauns fenomens, kuram (jau atkal) nav atbilstoša satvara mākslas zinātnē. Piemēram, kad uzvednē uzraksta vairāku mākslinieku stilus – no viena ir, teiksim, tikai seja un raksturīgas lūpas. Kā to vērtēt šādā gadījumā? Jāteic, darbojoties ar programmu, tieši tas ir visfascinējošākais – vērot, kā tiek radīts attēls. Jo tas notiek pakāpeniski: sākumā parādās vien daži procenti informācijas, iznirst miglaina bilde, neskaidras idejas aprises, tas ir kā vērot sapni, esot nomodā, piedzīvot domas ieņemšanu apziņā. No sešsimt piecdesmit miljonu attēlu kolektīvās zemapziņas dzimst koncepts, difūzējoties pikseļiem, tas kļūst arvien skaidrāks, krāsaināks un beidzot – ta-dā! Ir gatava unikālā bilde, kura tāda ir viena vienīgā, un atkārtot to vairs nevarēs. 

Nākotnes prognozes 

Un tomēr – kas tagad būs? Tīkla dizaineri un grāmatu ilustratori zaudēs darbu? Es atceros tos laikus, kad redakcijā vajadzēja ar roku rakstītos tekstus atdot mašīnrakstītājai (jā, pagāja kāda pusstunda, kamēr atcerējos šīs profesijas nosaukumu!). Pēc kāda laika viņu nomainīja cilvēks, kurš prata ievadīt tekstu datorā. Kad to iemācījās darīt visi, arī viņš pazuda. 

Vai tad beigu beigās, kā daži futurologi prognozē, visi būs tikai programmētāji – katrs savā attiecīgajā nozarē? Un kārtos darījumus metaversā, kur digitālie juristi nemitīgi tiesāsies par pikseļtiesībām? Jonass Openlenders izvirza drosmīgu hipotēzi, ka, turpinot mācīties saziņu ar AI, izmainīsies mūsu pašu valodas lietojums un valdīs vispārējs mākslīgais intelekts (AGI), kurš gan dziedās, gan slidos, gan rakstīs. Par pēdējā tuvošanās apliecinājumu kalpo fakts, ka tikko ir iznācis jaunais GPT čatbots, ar kuru angļu valodā var uzģenerēt puslīdz sakarīgu tekstu (rakstnieki, drebiet!), arī latviski cilvēki jau mēģina ar to radīt tautasdziesmas. Uzminiet nu: ko ar šo ziņu darīja sintogrāfi? Uzķēra to vēja ātrumā un lika čatbotam rakstīt uzvednes. AI teksta ģenerators raksta komandas AI mākslai. 

Ak, jā, izmirs arī rotkaļi un dažādu priekšmetu meistari – kāda sieviete Midjourney uzģenerēja ļoti skaistas lampas un padalījās ar to attēliem lietotāju ekosistēmā, pasūdzoties, ka nekad nevarēs atļauties tik savdabīgus darbus pasūtīt profesionālam māksliniekiem. Atsaucās cits lietotājs, kuram mājās esot profesionāls 3D printeris un kurš šīs lampas viņai izdrukāšot. 

Īstais vai neīstais 

Tomēr citi mākslinieki nav tik kareivīgi un pesimistiski. Viņi uzskata, ka, noplokot pirmajam lietotāju entuziasma vilnim, pašā AI mākslā notiks noslāņošanās – izvirzīsies neliela daļa, kas tiešām radīs lieliskus, inovatīvus AI attēlus un pārbīdīs robežas tam, ko šobrīd uzskatām par mākslu. Tad būs profesionāļi, kuriem AI kļūs par palīgrīku darbā, un amatieri, kuri ģenerēs "anekdotes" vai ilustrācijas pašizdotām grāmatām. Būtībā šis process jau pamazām ir sācies. Redzu, kā AI kopienā pamazām sākas strīdi par to, kurš ir "radošāks" un "jaunatklājošāks", vai arī – kāpēc būtu jānoliedz citi, ja "katrs darbs ir skaists pats par sevi". Tāpat arī visi parastie argumenti, kas uzrodas, ēterā uzvirmojot Lielajam Jautājumam: kas ir māksla?

Vēl nedaudz par manu individuāli svarīgo mazo AI "mākslu". Šo to no savas sintogrāfijas saliku instagramā, un, tiklīdz sāku tēmturot #aiart, man kā maitu lijas bariem uzmetās maksas popularizētāji, kas piedāvāja ievietot attēlus viņu lapās un nopirkt sekotājus. Lai novestu šo digitāli sociālo eksperimentu līdz galam, nopirku arī – tūkstoti botu, kuri sāka masveidā tīkšķināt manus darbus, ar ko sakaitināju vienu mūsu ģimenes "mazā radošuma" pārstāvi, kura šajā sociālajā tīklā liek savus zīmējumus. Tagad AI laiko manus AI darinājumus (atceraties to gadījumu, kad divi feisbuka čatboti – Bobs un Alise – sāka sarunāties savā starpā?), bet ģimenē ir par vienu draugu mazāk. Nuja, "mazā radošuma" pārstāvis, kur vārtzinis ir viņš pats, būs visneaizsargātākais šajā paradigmu jūklī. Taču ar visu tēmturošanu man izdevās iegūt dažus cilvēkdraugus un radīt savu miniekosistēmu. Tagad var "draugam" uzprasīt, kādu stilu viņš lieto, vai pavisam tuviem draugiem padalīties ar visu uzvedni (tas ir ļoti intīms solis). Kāds no draugiem atzīstas, ka par uzvedni lieto haikas. Kāds cits, kurš sauc sevi par Bibliotekāru, katru dienu publicē vienu jaunu stilu, un man tas ir lielisks ekskurss mākslas vēsturē. Šajā sazarotajā pielāgošanas labirintā, kurš tiecas uz bezgalību, ir kaut kas borhesisks. Tas viss ir jauki, taču vienlaikus nepamet déjà vu sajūta – savulaik, kad rakstīju angliski, es darbojos pašizdoto autoru platformā. Toreiz tur likām savus darbus, draudzējāmies un tīkšķinājām viens otram, dalījāmies ar ieteikumiem. Tā tas pastāvēja kādu laiku, kamēr dzīve gāja uz priekšu un mūsu mazais radošums apsīka.

Par spīti visām teorijām un prognozēm, es tomēr domāju, ka radošuma sociokulturālais modelis paliks tāds, kāds ir, sabiedrība nekad neatteiksies no vārtziņiem un, lai cik kāds skandētu procesa svarīgumu, mūsu kultūra ir centrēta uz produktu un autoritāšu viedokli.

Nobeigumā fun fact. Katru sekundi ar AI palīdzību tiek ģenerēti desmit kaķu attēli. Arī es iekāpju tajā pašā laivā, taisu savu kārtējo sintogrāfijas darbu – vīrieti ar kaķa galvu Doma laukumā. Stils – vienkārši fotoreālisms. Sapņa ģenerators pamidžina savas pikseļzvaigznes un pārsteidzošā kārtā saprot, kas ir Doma laukums, fonā nudien redzama tāda kā Biržas ēka. Kaķa galva manam varonim ir, bet blakus uz šķīvja gozējas spalvaina kūciņa – man vēl jāpiestrādā pie uzvedņu rakstīšanas. 

Midjourney veidotāji vēstī, ka ieprogrammējuši cilvēku attēlus tā, lai tie izskatītos citādi. Lai tos varētu atšķirt no īstajiem cilvēkiem. Un tie arī ir citādi. Nē, tās nav astoņpirkstu rokas vai neveiklās pozas, tās ir sejas – viņu sejas ir citādas, acu skatiens vērsts no citām dzīlēm, pikseļu bezgalības. Finiergalvas, kā to raksturoja viens no manas "mākslas" komentētājiem feisbukā. Tur ir kas skumji biedējošs – raudzīties uz neeksistējošiem cilvēkiem, kā tie smejas, apskaujas, pārdzīvo vai vienkārši skatās tālumā. Mēģinot raksturot šo sajūtu, atcerējos Kadzuo Išiguro grāmatu "Neļauj man aiziet", kur galvenā varone Ketija bija klonēts "cilvēks", kuru audzināja kā orgānu donoru īpašā skolā. Kādā no saviem dzīves posmiem viņa izmisīgi meklēja savu "prototipu" – cilvēku, no kura tikusi klonēta. Ketija dzīvoja studentu kopmītnēs, kur bija pieejami pornožurnāli, viņa tos šķirstīja, raugoties modeļu sejās, pēc tam it kā atrada vienu sev līdzīgu sievieti vietējā pilsētiņā. Tomēr šī sieviete izrādījās neīstā, un visas savas īsās dzīves laikā Ketija tā arī neatrada to, no kuras cēlusies.


[1] Oppenlaender, Jonas. The Creativity of Text-to-Image Generation 
[2] Csikszentmihalyi, Mihaly. 1996. Creativity: Flow and the Psychology of Discovery and Invention. HarperCollins Publishers.
[3] Kaufman, James C. Beyond Big and Little: The Four C Model of Creativity, Review of General Psychology
[4] Rhodes, Mel. 1961. An Analysis of Creativity. The Phi Delta Kappan 42, 7 (1961)

Baiba Zīle

Baiba Zīle studējusi Latvijas Universitātē filozofiju un tiesību zinātnes, sadarbojusies ar kultūras izdevumiem, tulkojot Borisa Viāna, Albēra Kamī, Simonas Veilas u.c stāstus no franču valodas. Rakst

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!