Par Margaritas Perveņeckas romānu "Aspirantūra" (izdevniecība "Dienas Grāmata", 2023)
Iztēlojieties 574 lappušu biezu grāmatu, kurā kopā maisīti un kompresēti ķīmijas, bioloģisko inženierzinātņu un neirokvantoloģijas akadēmiskie raksti, matemātikas un dabaszinātņu mācību grāmatas, antropoloģisku lauka pētījumu un laboratorijas pētījumu piezīmes, populārzinātniskas ezoteriskas ievirzes grāmatas, traktāts par saprātīgas būtnes sūtību, distopisks zinātniskās fantastikas romāns, elpu aizraujoši uzskaitījumi un saraksti, tēlojumi un reliģiska dzeja – šīs ir dažas no sastāvdaļām, kas atrodamas Margaritas Perveņeckas darbā "Aspirantūra". Tā ir grāmata, kas pirmās trīs nedēļas šķiet nelasāma vai vismaz līdz galam neizlasāma. Ļoti iespējams, ka tā ir grāmata, kura jālasa tā, kā norādīts tās 63. lappusē: "Blīviespieduma telpiskās grāmatas lasa, iesvārstot un klausoties reverberācijā, kā arī uzsūcot, skarot, ieelpojot – no jebkuras vietas jebkurā virzienā vai no konkrēta punkta konkrētā virzienā." "Aspirantūru" līdzīgi kā svētos rakstus vai bioķīmijas rokasgrāmatu grūti izlasīt, lasot visu pēc kārtas no vāka līdz vākam, taču kaut ko pārsteidzošu, viedu vai noslēpumainu var atrast, nejauši atverot grāmatu jebkurā lappusē. Savukārt, atgriežoties pie jau izlasītiem fragmentiem, daudzas lietas kļuvušas skaidrākas un saprotamākas.
"Aspirantūru" var uzskatīt par konceptuālu romānu tādā ziņā, ka darba valoda visā tās materialitātē demonstrē, manifestē idejas, nevis tiek izmantota vienīgi kā paklausīga un nemanāma naratīva transportētāja. Šķiet pamatots arī tāds darba lasījums, kurā "Aspirantūras" tekstu nelasa rindu pēc rindas, bet drīzāk skata kā monolītu objektu, kā abstraktu Džeksona Polloka gleznu vai objektu kopumu, dažu gleznu ciklu. Lasīšanas grūtības pasvītro vienu no darba galvenajām domām – nonākt pie patiesām zināšanām un saprast pasauli kopveselumā ir neizsakāmi grūti, varbūt neiespējami, tas prasa daudz pūļu, laika, pacietības, tas nav izdarāms vienā piegājienā.
Kad pārvarēta pirmā nodaļa "Pirmais transcendentais vienādojums. Vektoriāls risinājums", kurā darbojas ne mazāk kā 36 numurēti indivīdi vai vektori, kuri, iespējams, pārstāv viena neirotīkla atsevišķas instances, un vēl daži tēli, bet nav neviena dialoga, otrajā nodaļā lasītājam tiek dota atelpa, iespēja sekot konkrētu cilvēku dzīves notikumiem. Trešajā nodaļā, pievēršoties bioloģijas un antropoloģijas jautājumiem, nonākam atpakaļ pie irdeniem, intensīviem, šokējošiem un jūsminošiem fragmentiem jeb organiskiem teksta kunkuļiem, tomēr, sākuši jau apjaust jauniepazītās pasaules aprises, mēs nedrošiem soļiem varam sekot autores pavadā. Ja lasītājs sagums ceļmalā, līdz tumsai nespēdams nonākt pie Sliekšņiem, varu ieteikt pašķirt grāmatu līdz Slieksnimn (Enciklotoropija) un brīdi tur pakavēties mierā, skumjās un skaidrībā, lai vēlak atgrieztos uz grūtās zinātniskās pētniecības svētceļojuma takas. Tomēr katrā nodaļā vienmēr klātesošs ir jautājums: vai svarīgi lasīt šo darbu pedantiski un hermeneitiski – mēģināt pašam sev izskaidrot minēto zinātnisko jēdzienu nozīmi, censties saprast, vai svešie vārdi tiek lietoti ar gudru ziņu vai galvenokārt dekoratīvi? Šādi pētījumi pagaidām jāatstāj nākotnes maģistra darbu un disertāciju ziņā. Pirmajā eksaktajās zinātnēs netrenēto acu uzmetienā varu vienīgi secināt, ka zinātniskā terminoloģija autorei bijusi neizsmeļams iedvesmas avots, kas ļāvis paust ļoti neparastas domas un radīt simtiem jaunizdomātu, zinātniski poētisku vārdu un valodspēļu.
Perveņeckas romāns "Gaetāno Krematoss" 2012. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu. Toreiz tas tika vērtēts kā sarežģīts teksts, kura apgūšanai nepieciešama pacietība un neatlaidība. Salīdzinot ar "Aspirantūru", "Gaetāno" tagad šķiet samērā vienkāršs un īss, to var lasīt kā prolegomenus "Aspirantūras" studijām. Līdzīgo motīvu ir daudz, šeit pieminēšu vien dažus. Tāpat kā "Aspirantūrā", "Gaetāno Krematosa" darbība notiek uz planētas, kas līdzinās Zemei, tomēr ir citāda, fantastiska; to piemeklējusi ekoloģiska un ģeoloģiska katastrofa. "Gaetāno" daudzu lappušu garumā krāšņi aprakstīta sairuma, iznīcības gaita un efekti. Galvenais varonis Gaetāno nav parasts cilvēks, drīzāk dievišķa būtne, kas nezināmu iemeslu dēļ atšķirta no Dieva un saviem tuviniekiem – aristokrātiskajiem pusdieviem. Gaetāno ir arī stikla rūpnīcas strādniece un talantīga māksliniece, kura cīnās un cieš nabadzīgā, stikla slimības sagrauztā mazpilsētā (kas, iespējams, senāk bijusi Rīga). Grāmatas noslēgumā pilnībā atklāsies viņas/viņa dievišķā demiurga daba, taču jau stāsta gaitā mākslas radīšana tiek pielīdzināta dievišķas radīšanas procesam: piemēram, stikla kausējamā krāsns ir altāris un stikla pūtēju darbs ir svēts lūgšanu rituāls. Šajā romānā Gaetāno metafiziskais pretinieks ir zinātnieks Kafetens, kurš, kā nojaušams, ir viens no pasaules bojāejas vaininiekiem. Minēto motīvu varam interpretēt kā tehnokrātiskā, zemiski mantkārīgā un pret skaistumu (arī mākslu, kultūru) nejutīgā pasaules uzskata kritiku. Zinātnes ietekme šeit attēlota neviennozīmīgi – zinātne var gan radīt, gan sargāt, gan izpostīt.
"Aspirantūrā" svētuma un rituāla loma atvēlēta tieši zinātniskajai pētniecībai, mācībām, izzināšanai. Melnā skolas tāfele ir altāris, uz kura norisinās kosmiskā ontoloģiskā vienādojuma risināšana. Viena no galvenajām varonēm ir kristalogrāfijas zinātniece un inženiere Imàldis, kura savu pirmo pusdievišķo formu – cilvēciska ķermeņa transformāciju par prāta dzīvei pielāgotu organismu – sasniedz ar zinātnes radītu tehnoloģiju palīdzību. Zinātne "Aspirantūras" dzīvespasaulē iet rokrokā ar transcendentālu lietu izziņu. Augstākā izziņa, ar kuru nodarbojas prātkopji, tiek nošķirta no zemāka līmeņa praktiskas zinātnes, ar kuru nodarbojas ciburi (ciparburtnieki), kuri, spriežot pēc raksturojuma, ir visai līdzīgi mūsdienu Zemes zinātnes un tehnikas nozaru darbiniekiem.
Lai gan romāna varoņi dara arī sadzīviskas lietas, piemēram, iet uz darbu arhīvā, izsolē iegādājas dzīvokli un to remontē, gādā pārtiku u.c., laba daļa darbības aprakstu attēlo mācību un eksāmenu uzdevumu risināšanu vai zinātnisko pētniecību. Darbības aprakstītas detalizēti, tomēr tas nenozīmē, ka lasītājam top skaidrāks, kas tieši tiek darīts. Piemēram, augstākās pakāpes aspiranti prātkopji nodarbojas ar tādiem jautājumiem kā "sākotnējās emanētās formas reflektēšana" un "enficēšanās ar eidosam vistuvīnāko novilkumu" (15. lpp.) – un tās vēl ir lietas, kuras samērā viegli saprast (tas ir, acīmredzot romānā ir attēlota pasaule, kurā reāli eksistē kaut kas līdzīgs Platona aprakstītajām lietu idejām jeb pirmtēliem). Grūtāk izsekot jau detalizētākiem risinājumu izklāstiem: "Sāknēt loksni. No hiperplaknes. Sāknēties uz tīras loksnes. Pamatnes tīrība ir būtiska. Izšķiroša. Kruciāla – krustveidīga. Ortogonāle /../ Nav un nevar. Daļēji, bet tā ir piesērējusi – kauzāla loksne. Plēksne. Kārtula." (17. lpp.) Vai: "Vilgo vēlreiz mēģina caurdurt sasalušam gaisam līdzīgo tāfeli: urdobjoša (urdoša unvai urbjoša unvai dobjoša) dūriena virzība jūtama astoņus milimetrus lejup. Pa kreisi. Lokalizējas kreisās ķermeņa daļas optiskā spektra reģionā (acī). Albedo…? Balts aklums nepāriet ne pa kreisi, ne labi / Izotropi plešas." (22. lpp.) Bieži vien risinātais, nerodot risinājumu, izirst, fragmentējas. Kopaina nav atrodama, atmiņa ir izdzisusi, pa mūžīgu bezgalību "izbārstījušās simetrijas pārrāvuma daļiņas".
Manuprāt, ir diezgan loģiski, ka mēs – lasītāji – nevaram saprast šīs augstākā līmeņa gudrības. Galu galā mēs neesam pat ciparburtnieki, drīzāk esam pagātņi, kuriem nav ne atbilstošu spēju, ne izglītības. No māksliniecisko izteiksmes līdzekļu viedokļa šīs situācijas attēlotas, izmantojot ne vien zinātnisku, bet arī poētisku valodu un teksta līniju struktūru: jo tuvāk nezināmajam, jo vairāk poētikas un līniju sairuma. Imàldis cīņā par disertācijas aizstāvēšanu nākas pretoties vērtētājiem, kuri metodes uzskata par zinātniski nepietiekami pamatotām, un viņas darbam ir pievienots ļoti tēlains traktāts "Ievads stihantropijā" – tomēr promocijas padome negribīgi piešķir doktora grādu, jo darbs ir novatorisks un jaunu paradigmu vēstošs. Daudzkārt aprakstos mērķtiecīgi izmantota daudznozīmība, atsaucoties uz kaut ko ikdienišķu, bet potenciāli metafiziski noslēpumainu: "Durvis uz tumsu – vaļā." (88. lpp.) Vai: "Melns lietus izomorfiski un izometriski brāž pelēku tukšumu." (149. lpp.)
Šeit būtu pēdējais brīdis pieminēt, ka, manuprāt, šī romāna koncepcija ir augstākajā mērā laikmetīga gan formas, gan satura ziņā. Darbs iederas konceptuālās literatūras kategorijā un aumaļām izmanto starpdisciplinārus vārdu salātus, tomēr šeit netiek aktualizēts pēdējā laikā bieži cilātais jautājums par teksta vērtības devalvāciju, kuru eskalējusi mehāniska pavairošana un mākslīgā intelekta tehnoloģijas, un nav arī runa par patiesības izzušanu post-postmodernā informācijas pārprodukcijas, viltus ziņu un manipulācijas pasaulē. Vārdu plūdi ir vajadzīgi, lai pavisam nopietni, bez postmodernas vieglprātības runātu par zinātnisko zināšanu milzīgo nozīmi, par to, ka augstākās zināšanas un patiesība patiešām eksistē, un par to, kā saprast prāta gudrību un ķermeņu vai organiskās dzīvības gudrību. Tas ir arī stāsts par urdošo vajadzību milzīgo zināšanu apjomu aptvert un sakārtot un par to, ka zināšanas vienkāršam cilvēkam ir nesasniedzami sarežģītas. Zinātne kā tiekšanās pēc patiesības, pēc sākotnes un kopsakaru izzināšanas sakūst ar reliģiju, un no fiziskā ķermeņa daļēji emancipējušies pusdievi (virsZemes rezidenti) ir no primitīvākiem organismiem izaugušas būtnes, kas sasniegušas augstākas zināšanu pakāpes.
Neesmu lielā sajūsmā par to, ka Perveņecka interpretējusi augstākās zināšanas kā Platona pirmtēlus, neoplatonisku misticismu un vienoto teoriju, kas sasien kopā visas disciplīnas, ļaujot noprast, ka prātkopjiem tuvas būtu tādas idejas, kas paustas E. I. Siliņa pretenciozajā un paviršajā grāmatā "Lielo patiesību meklējumi". Tomēr zinātnes un zinātniskotas ezoterikas sastatījums un attiecību dinamika noteikti nav nevietā, ja vēlamies raksturot laikmetīgās sabiedrības intelektuālās intereses. Šajā dinamikā īstā zinātne tās sarežģītības dēļ nevilšus kļuvusi par ezoteriskām zināšanām, savukārt transcendentāli teoloģiskās atziņas pašlaik izklausās pārsteidzoši vienkāršas.
Būtu tomēr riskanti šajā grāmatas apskatā likt lielu uzsvaru uz darbā it kā propagandēto uzskatu kritiku, jo "Aspirantūra" būtu vēl dažas reizes jāizlasa, lai pietiekami labi saprastu, kas tur pateikts. Nerunājot par to, ka lasīšanas gaitā man bieži nebija ne jausmas, kas tiek darīts un skaidrots daudzajos eksperimentos un pētījumos, es nevarēju pat droši pateikt, kādā secībā notiek grāmatas notikumi, kurā nodaļā runa ir par pagātni, kurā par tagadni, kad runa ir par sabojātajā digitālajā arhīvā atrasto informāciju, kad – par tagadnes dzīvē vēroto, kad darbojošies personāži ir prātkopji, kad ciburi, pagātņi, zemākie iezemieši vai vēl kādi citi utt.
Grāmatas pirmajā nodaļā zemsvītras piezīmēs ir daudz aizraujošas informācijas par romānā aprakstītās pasaules sociālo iekārtu un ekonomiku. Sekojot saviem personiskajiem stereotipiem par filozofiski futūristiskiem romāniem, gribētos šo pasauli nekavējoties klasificēt kā distopiju vai utopiju, taču, iespējams, tā īsti nav domāta ne viena, ne otra. Piemēram, kāds fragments vēsta, ka "1. jeb augstākā pilsoņu kārta ir brīvie ģēniji – zinātnieki un mākslinieki". Par sasniegumiem zinātnē vai mākslā ģēnijiem piešķir muižniecības titulu un iemēra muižu; muižā var atvērt skolu, zinātniski pētniecisku institūciju, laboratoriju, mākslas meistardarbnīcu, muzeju vai koncertzāli (49. lpp.). Lai arī pasaulē valda gudri cilvēki un māksla var šķist diezgan pievilcīga, zemāko kārtu ļauda dzīve ir attēlota kā visai nožēlojama, tāpēc, jādomā, šī iekārta nevarētu tikt piedāvāta kā vēlamā, utopiskā. No otras puses, jau no "Gaetāno Krematosa" laikiem šķiet, ka Perveņeckai ir simpātijas pret monarhiju, tā tiek saistīta ar skaistiem un cildeniem cilvēkiem pusdieviem un augstiem kultūras sasniegumiem. Savukārt cilvēki, kuri nepraktizē intelektuālo un mākslas dzīvi, tiek asociēti ar riebīgo, fizioloģisko, kropļojošām slimībām, sāpēm. "Aspirantūrā" nerodas siltas jūtas ne pret obskrantistiem, kuri strādā pie augstākā ļauda pastāvēšanas mērķa – pie "drošas, stabilas virsmas izveides, uz kuras vienkārši dzīvot, neko nesarežģījot un neaptumšojot prātu ar nevajadzīgu iedziļināšanos…" (234. lpp.), ne pret vēl zemākajiem iezemiešiem, kuri piekopj barbariskus auglības rituālus un varmācīgi izrēķinās ar nepaklausīgajiem. Ja šāda ir dzīve, kuru determinē ķermeņa tieksmes un vajadzības, aktualizējas jautājums par atbrīvošanos no ķermeņa, pietuvojoties eidolam, tīrajai formai ("lai esmu ķermenī neierobežots, viegli plūstošs visam pāri un cauri, bez aizkaves… superfluīds" (273. lpp); "Kā tikt. Kā pārnest. Pārnesties citā pakāpē, citā līmenī… Kā izārstēties no miega pavisam?" (321. lpp.)).
Zinātniskās institūcijas, no vienas puses, tiek viegli satirizētas, piemēram, kaut vai tikai pedantiski uzskaitot visas tās iestādes, kas veido Teatronu jeb Starpdisciplināro humanitāro un dabaszinātnisko pētījumu, testu un eksperimentu platformu – pie Hermitonas Zinātņu akadēmijas, sadarbojoties Dabaszinātņu universitātei, Humanitāro zinātņu universitātei, Kosmosa izpētes centram, Matemātikas principātam, Inženiertehnisko zinātņu augstskolai, Kinematogrāfijas un Datorspēļu augstskolai un vēl kādām 5 vārdā nosauktām iestādēm. Citviet darbā rūgti satirizēts zinātnes birokrātiskais process, kas liedz īstam ģēnijam darīt darbu. No otras puses, tamlīdzīgu teatronu laboratorijas ir izcili aprīkotas, svarīgas, nepieciešamas revolucionāro pētījumu veikšanai un, šķiet, ir apsveicams arī mērķis "būvēt jaunu apzināšanās paradigmu, kas savieno humanitārās un eksaktās zināšanas pilnīgotā mehānismā" (187. lpp.). Vēlāk uzzināsim, ka dažādu nozaru zinātnieku prāti var tikt savienoti telepātiski, lai kopīgiem spēkiem meklētu atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.
Starp zinātniski filozofiskajiem un fantastiskajiem slāņiem vīd citas plānas un biezas kārtas – tur ir atsauces uz vēsturi (Uzlaboto Padomu valstu savienība, Čornobiļas atomreaktora avārija, nostalģiski pārtikas preču saraksti), ainas, kurās jaušamas atmiņas par skolu un murgainiem sapņiem par skolu, tur ir raizes par parādiem un dzīvokļu remontiem, stāsts par sarežģīta pāra kopādzīvošanu, vairāki stāsti par tuviniekiem un skumjas par viņu nāvi, tur ir pat mākslinieks vārdā Versija Bērziņš, kurš aizdomīgi atgādina mākslinieku Artūru Bērziņu.
Vārdu sakot, Margaritas Perveņeckas "Aspirantūra" ir ļoti pārmērīga un garlaicīga grāmata, kas nesniedz lasītājam atbalstu, kuru parasti nodrošina, sienot uzmanību pie dažiem saprotamiem varoņiem un secīgām notikumu ķēdēm, bet tā vietā spiež lasīt daudz dzejas un aprakstu, kurus, kā stāsta, normāls lasītājs taču vispār izlaiž. Tā ir grāmata, kuru ļoti gribas izlasīt, bet to izdarīt ir pārāk grūti, ja neesi tās recenzents, grāmata, kuru lasot nemitīgi gribas citiem par to pastāstīt, padalīties ar kārtējo atradumu. Arī tagad man jāpiespiež sevi pārtraukt par to visu runāt, lai neatklātu intrigas un nesabojātu pārsteigumus. Kaut gan es nebrīnīšos, ja kāds cits lasītājs atnāks pie manis un teiks, ka es visu stāstu pilnīgi ačgārni, jo "Aspirantūrā" viņš izlasījis kaut ko pavisam citu.
1