Par Lindas Gabarajevas dzejas krājumu "Apļi" (izdevniecība "Neputns", 2023)
Dzejnieces, kritiķes un mākslinieces Lindas Gabarajevas pirmajā dzejoļu krājumā "Apļi" ir 59 lappuses (ieskaitot Aigara Opincāna ilustrācijas) – tas ir pirmo grāmatu plānākajā galā (piemēram, "Ledlaužiem" bija 86, "Tuk-tuk par sevi" – 79, "Istabai" – 71, "Visas tās lietas" – 76, "Biedram sniegam" – 68, "Elementiem" – 77, "Kartēm" – 63, savukārt "Atšķirtajiem dārziem" – 52, "Verandai" – 51, "Interesantajām dienām" – 49). Lappušu skaitu ir vērts pieminēt vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nepavisam nav sajūtas, ka dzejoļu Gabarajevas grāmatā ir pamaz – drīzāk to ir tieši tik, cik nepieciešams (iespējams, te jāuzteic arī redaktora Arta Ostupa darbs). Otrkārt, jāizceļ grāmatas iekārtojuma novatorisms – savdabīgās salocītās lapas padara grāmatiņu biezāku, tāpēc it kā taustāmāku, telpiskāku, pastiprinot sajūtu, ka lasītāja rokās nonācis labs ķēriens (grāmatas māksliniece ir Anta Pence).
Senāk recenzijās bija pieņemts apspriest, vai jaunam rakstītājam jau izveidojies savs īpatnējais un oriģinālais rokraksts. Esmu vienisprātis ar cilvēkiem, kas iebilduši, ka nav nepieciešams vienreiz izveidot savu mākslinieka rokrakstu un vienmēr pie tā arī palikt – tieši otrādi, varbūt ir vērts ik pa laikam mainīties un izmēģināt ko jaunu. Reizē zināma taisnība kritiķiem ir – mazāk rakstījušu autoru darbi biežāk atstāj iespaidu, ka tiem nav atpazīstamas, viengabalainas identitātes un ārējās ietekmes šķiet nepilnīgi integrētas.
Savā ziņā arī "Apļi" ir šāds nehomogenizēts krājums – tajā atrodami dažādi paņēmieni, žanri, tēmas, pazīstamas noskaņas un daži dzejoļi, kas atgādina labi izdevušos vingrinājumus par uzdotu tēmu. Ne vienmēr mēģinājumi ir man saprotami, bet tie nešķiet slikti vai garlaicīgi. Te ir nesamākslotas atskaņas, kas bez piepūles pāriet uz verlibru un atpakaļ, tiešas un netiešas atsauces uz modernistiem (Ezra Paunds, entuziasms, spirgtums, tiekšanās pēc spilgtā un neparastā; sadzīvisks tiešums un elitāra abstrakcija dzīvo līdzās, jūtas un domas iemiesojas lietās; tā ir pasaule, kur ciniski virspusīga postmodernisma it kā vēl nemaz nav bijis, postindustriālais seriālisms vēl nav radīts). Te ir pedantisks grafiskais dzejolis ("vēlmes"), intriģējoša un sirsnīga labirinta tēmas interpretācija ("skapis ar 10 000 durvīm…"), mākoņa un mēness personifikācijas, kas izklausās tik svaigi kā tikko izgudrotas.
Te ir romantisma stila, nedaudz gotiskas noskaņas mīts par Mēness un Irupes attiecībām ("Irupes cikls"), kurās piedalās arī ļoti, ļoti aizdomīgs pieskatītājs mākonis (taču beigas apraujas un turpmāko neuzzinām). Te ir veltījumi, tai skaitā oda Mētras Saberovas krūtīm (mums jātic, ka tā nav erotiska, jo pēdējā rindā teikts, ka liriskā varone vēlētos, lai šīs krūtis ir viņas māsas). Te ir arheoloģiska pieskaršanās tālajai vēsturei (ieniršana dziļajā laikā) ("apļa sākums"), lakoniskas materialitātes organiskās būtības studijas (iepriekš minētajā ciklā un citur), atsauces uz latviešu kultūras un literatūras vēsturi (liepas un lazdu laipas), īsa pieskaršanās personiskajai kultūrvēsturei un ģeogrāfijai ("Kandava", "dārzs"), citi mikro pētījumi biogrāfijas žanrā, kā arī atmiņas studijas un modernās pieaugšanas un mātes tēmas izvērsums (lieliskais dzejolis "Pieaugšana", "mans dēls guļ" u.c.). Te ir arī rīdzinieka sirdi īpaši saviļņojoša Rīgas pilsētas dzeja – "konkrētai vietai radītā māksla" ("Salu tilta tumsa", "Februāris", "Divstāvīgajām Staļina laika mājām dzelzceļa malā").
Citiem vārdiem sakot, šeit ir daudz interesantu atsevišķu lietu, un "Apļiem" ne īpaši piestāv vispārinājumi. Sīkāk nerunāšu par ļoti labi sanākušajām, bet diezgan viegli saprotamajām lietām (tādām kā pieaugšanas, mātišķības vai atmiņas tēmas). Tā vietā es gribētu sīkāk parunāt par sarežģīto Gabarajevas dzejā.
***
Man ļoti patīk, ka "Apļos" ir tik liela tematiskā daudzveidība – šis noteikti nav tradicionāls lirikas krājums, kas skaisti, bet iepriekšparedzami dokumentē jūtu pasaules notikumus. Taču blakus tematiskai daudzveidībai es "Apļos" redzu arī dažādas domāšanas formas. Domāšanas formas var saprast vismaz divējādi – kā iedalījumu mitoloģiskā, reliģiskā un filozofiski zinātniskā domāšanā, par kuru māca skolas kulturoloģijas stundās ("Irupes ciklā" un citviet notiek uzmanīga tuvināšanās mitoloģiskajam domāšanas veidam, citviet sastopam filozofisku domu utt.). Otrkārt, runa ir par nepieciešamību dzejoļa uztverē intensīvi lietot gan tēlaino, gan abstrakto, gan kritisko domāšanu – nereti viena dzejoļa ietvaros. Protams, varētu teikt, ka tas nav nekas sevišķs, dažādi domāšanas modi dzejai ir kopumā raksturīgi. Tomēr ne velti abstraktais "aplis" ir likts krājuma nosaukumā – aicinājums iztēloties abstrakto ir viena no interesantākajām šiem tekstiem raksturīgajām iezīmēm.
Tādi dzejoļi kā "tu pieej pie vārdiem" un "zilo putekļu mētelis" ir kā iesildīšanās kombinētas un sarežģītas domāšanas mākslā. Šo dzejoļu vēstījums būvēts no saliktiem tēliem – teksts "tu pieej pie vārdiem" izmanto vairākus dekonstruētus kristietības simbolus, savukārt "zilo putekļu mētelis", iespējams, atsaucas uz latviešu kultūras simboliem vai tradīciju un stereotipu maigo varu. Katrā no šiem dzejoļiem ir viena "pārteikšanās", kas ievieš tēlu sistēmā kustību, animācijas efektu. Dzejolī "tu pieej pie vārdiem" acis grib nolasīt "tu pieej pie vārtiem" – un dzejoļa uztverē turpmāk nāksies šūpoties starp abiem jēdzieniem. "Zilo putekļu mētelī" mana iztēle ieraksta gan "putekļu mēteli" gan "zilu putekļu mākoni" – tas ir tikai diedziņš, kas izraustījies no dzejoļa auduma, tomēr neliek mierā. Abu dzejoļu darbība pilnībā norisinās nevis materiālajā, bet ideju pasaulē, un vēstījumu pilnībā konstruē tēli un simboli – nekas netiek pavēstīts tieši.
Dzejolis "Tilts" (21. lpp.) man šķiet brīnišķīgs un sarežģīts, jo vispirms liek iztēloties dzīvespriecīgu grotesku – kā tuvējo rajonu kauli steidzas risināt sabrukuša tilta jautājumu. Taču ātri vien tas pārtop par sociāli psiholoģisku traktātu – alegoriju, kas vēsta par cilvēku rīcību krīzes situācijās. Kauli ļoti vēlas palīdzēt, ļoti jūt līdzi, bet ar darīšanu tik labi neveicas. Satīriski tiek stilizēta politiska krīzes brīža retorika. Un tomēr – kādēļ alegorijas varoņi ir tieši kauli? Noteikti tur ir vēl kādas šeit nepamanītas nozīmes.
Dzejolis "IV. atmiņa zaudē" (6. lpp.) man šķiet sarežģīts, jo tajā vispirms jāmēģina saprast, kāda asociāciju kopa ir saistīta ar Ezru Paundu, proti, jāpiekļūst personiskajām zināšanām par slaveno dzejnieku un jāsāk rakņāties pa internetu, tad kognitīvi jāapstrādā dažas abstrakcijas – kas īsti "pietauvots katrā / kas redzējis tavu vārdu", kāda "sēkla ieaug tur / kur vārda nav" u.tml. Visbeidzot – jāsaprot, kādā ziņā "atmiņa zaudē". Ezra Paunds šajā dzejolī ir viskonkrētākais un vienlaikus visnestabilākais elements, jo nav precīzi zināms, kas tās ir par sēklām jeb kas ir Paunda devums viņa dzejas lasītājiem. Svārstīšanās sanāk ne vien starp "vārdiem" un "vārtiem" kā iepriekš minētajā piemērā, bet stihiski vairākos virzienos. Šis ir elitārs dzejolis – zaudē tie, kuriem ir maz atmiņu par Ezru Paundu.
Visbeidzot dzejolis "aplis" (57. lpp.) man šķiet sarežģīts, jo liek iztēloties abstrakto, liek mēģināt izvietot materiālajā pasaulē to, kas paredzēts lietošanai sterilajā abstrakto formu vidē. Aplis ir nozīmēm ļoti bagāta abstrakcija. Lai arī dzejolī "aplis" mēs to sastopam kā ideālo apļa formu, kas biedrojas tikai ar planētām un zvaigznēm, atmiņa vēl glabā nospiedumu no krājuma pirmajiem, arheoloģiskajiem dzejoļiem, kur sastapām zemē iegrimušus akmeņus, dinozauru kaulus, zemes piena zobus, saberztus pūķa kaulus, senčus… Labi atceros, ka tajā brīdī acu priekšā redzēju apļus – uz riņķi un lokos kārtotus akmeņu ornamentus (lai gan patiesībā tādi tur nemaz nebija minēti!). Abstraktā apļa nozīmju daudzveidība un nenoteiktība var izraisīt kustību diskursā, izveidot negaidītus šķērsojumus – un radīt iespēju ienirt labirintā. Tāds ir abstrakcijas spēks – lai slavēti elitārie šīs mākslas kopēji.
0