Par Ingas Tropas izrādi "Pārcēlāja" "Dirty Deal Teatro"
Izrādē ir daudz tumsas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un, lai arī melnums reizēm ir dziļš, tā ir un paliek silta un saudzīga tumsa, gluži kā sedziņa, ar kuru var apsegties, laižoties skatītāja gultā. Jā, pa īstam gultā, jo šī ir izrāde, kur ļauts visu tās laiku nogulēt, kaut vai ar acīm ciet.
Neatceros, kad pēdējo reizi būtu gulējusi vienā telpā ar tik daudziem svešiem cilvēkiem, bet šeit tas rada diezgan intīmu un atbruņojošu sajūtu. It kā palienot zem segas, pieaugušie kļūtu mazliet kā bērni, un atliek tikai gaidīt, kad Inga Tropa – izrādes autore, aktrise un stāstniece – nāks un katru apčubinās. Sākumā tā arī mazliet notiek, bet tālāk tā ir Ingas balss un viņas klātbūtne telpā, kas ved cauri tumsai, naktij, trokšņainiem džungļiem, melnām upēm, bērnības takām, bailēm un izmisumam līdz pat galējai robežai un mazliet tai pāri.
Stāsts, kuru Inga izstāsta, ir viņas personiskais ceļojums turp un atpakaļ uz vietu, no kuras var arī neatgriezties un kur var nokļūt caur sāpēm, bet kura dāvina pavisam citu apjēgu. Ja tas izklausās pēc pasakas, tad tāda, šķiet, ir bijusi autores iecere – izstāstīt autobiogrāfisku stāstu, balstoties mīta struktūrā un ar tā elementiem. Bet tas ir arī ļoti dzīvs stāsts ar ikdienišķām, dažbrīd neveiklām epizodēm, kādas mītu varoņi nemēdz piedzīvot. Tas ir arī skaudrs stāsts par traumām, par kurām negribam runāt, un par šausmīgiem notikumiem, kas ir to pamatā.
Ingas autobiogrāfiski mītiskais ceļojums notika džungļos Meksikā, kurp viņa devās, kad dzīvē viss bija aizgājis šķērsām, ķermenis sabruka, bet tā vietā, lai Meksikā atgūtos, kļuva tikai sliktāk un galu galā tur džungļos, slimības gultā, viņas elpa un varbūt arī sirds uz brīdi apstājās. Nezinu, vai to, kas notika tālāk, sauc par klīnisko nāvi, ārpusķermeņa pieredzi vai šamanisku ceļojumu, bet notikumi tur attīstās pēc noteikta scenārija – vienā mirklī dzīve sadalās daudzās citās un tās visas notiek vienlaicīgi, pagātne pienāk pavisam tuvu un rāda tev tavas rētas, kas ir baisas kā atplesta čūskas rīkle. Bet tikai tad, kad tu uzdrošinies ieskatīties sāpīgajai realitātei acīs, čūska atkāpjas. Kaut kur tajā visā tu vairs neesi tavs ķermenis, un šo sajūtu Inga nodod aizkustinoši precīzi, kad stāstā, skatoties uz savu ķermeni tur lejā, slimības gultā, bezgala maigi saka: "Cik tas ir maziņš! Kā gan es tajā vispār varēju ietilpt, jo es taču esmu tam daudz par lielu?"
Vizuāli un skaniski tas ir brīnumains piedzīvojums. Šķiet, tieši tobrīd es uz brīdi biju aizvērusi acis, un, kad tās atvēru, džungļu nakts apēnotajā telpā bija izšķīdis zvaigžņots debesjums, kas griezās un virpuļoja, un man, godavārds, tajā brīdī kā bērnam aizrāvās elpa.
Izrādes telpas un skaņas autori – vizuālā māksliniece Kate Krolle, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, komponists Edgars Raginskis un skaņu režisors Kārlis Tone – Ingas stāstu pavada un atbalsta tik jūtīgi, ka viņu paveiktais varētu būt autonoms darbs. Iztēlojos, kā es gulētu un klausītos skaņās un mūzikā, vērotu džungļu ēnu kustības un monohromās gaismu pārmaiņas uz sienām un griestiem, un tā būtu pilnvērtīga izrāde. Sen nebiju pieredzējusi tik vienkārši skaistu un cilvēcīgu teātra telpu. Kates Krolles ar minimāliem līdzekļiem un dziļām rūpēm iekārtotā gaismu un ēnu pasaule ir noslēpumaina un tumša, bet reizē silta un sargājoša, un tam izrādes stāsta attīstībā ir nozīme. Kates spēja panākt to, ka lietas šķiet dzīvas un klātesošas, bet reizē glabā noslēpumu, ir fascinējoša. Domāju, ka viņas nopelns ir arī tas, ka šī ir viena no retajām teātra izrādēm, kur ir padomāts arī par skatītāja fizisko ķermeni un tā vietu izrādes taustāmajā un simboliskajā telpā. Skatītāju gultas telpas ainavā ir kā laivas Ingas stāsta melnajā upē, kura plūst džungļos, tad met līkumus uz pagātni un pārtop par Aivieksti, kuras krastos paiet Ingas bērnība un notiek baisi notikumi. Tur dzīvo arī vecomīte Berta, kas mazliet savā – un pilnīgi noteikti Ingas – dzīvē bija pārcēlāja. Viņa ir viens no tēliem, kas stāstā ir nosaukts vārdā un tādējādi iegūst paliekošu nozīmi. Vecomīte atgriežas pie Ingas brīdī, kad viņa šķērso dzīvības un nāves robežu. Varbūt viņa daļēji ir arī tajā neizdibināmajā indiāņu sieviņā, kas parādās pie Ingas slimības gultas un kuras acīs Inga redz beznosacījuma mīlestību. Atmiņas par vecomīti veido gaišu un emocionālu stāstu un atgādina, ka tas, ko atceramies, var mums dot spēku. Tomēr man, to klausoties, bija jādomā arī par to, vai vecomīte bija tas drošais pieaugušais mazās Ingas dzīvē? Un kur viņa bija, kad Inga saskārās ar ļaunumu?
Šķiet, ka Inga ir stiprs cilvēks un tāda bija arī kā mazs bērns, kad piedzīvoja to, kas nevienam bērnam nekad nebūtu jāpiedzīvo un ko lielākajai daļai no mums ir pat grūti izrunāt. Atkārtota seksuāla vardarbība, pašnāvības mēģinājums. Inga šos notikumus izstāsta īsi un izsvērti, bez aplinkiem un bez drāmas, turpat kopā ar baisajiem notikumiem izstāstot par saulaino gogelmogeli un bērnu čalām upes krastā. Tieši detaļās var saklausīt arī kaut ko būtisku par vardarbības un traumas dabu – ka vardarbība ir cikliska un pati no sevis neapstājas, ka tā nav tikai varmāku un cietušo problēma, jo sabiedrība un apkārtējie tieši un netieši tajā iesaistās; ka trauma laužas uz āru un to nevar apklāt ar klusumu.
Ingas izrāde lielā mērā ir stāsts par izlīgšanu ar savām traumām un pagātni. Tas ir svarīgs tieši tāpēc, ka personisks, un tāpēc, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības negrib dzirdēt šādus stāstus, taču bez tiem nav iespējama ne indivīda atveseļošanās, ne līdzsvara un zināma taisnīguma atjaunošana sabiedrībā. Esmu pateicīga Ingai, ka viņa runā, jo tik daudzas to nespēj. Zinot Latvijas drūmo statistiku, var diezgan droši pieņemt, ka tur, skatītāju zālē, trešā daļa sieviešu, kas klausās Ingu, arī pašas ir cietušas no vardarbības.
Es cienu un atbalstu Ingas izvēli savu pieredzes stāstu izstāstīt tieši tā, kā viņa grib. Tomēr jāsaka: stāsts ir tik spēcīgs un viņa pati ir tik laba stāstniece, ka es būtu klausījusies arī tad, ja viņa sēdētu tukšā skatuvē uz krēsla un lasītu man to priekšā no lapas. Lai kā man patika izrādes telpa, man tomēr bija jādomā par to, ka daudzie mākslinieciskie paņēmieni kļuva par slēpšanos un papildu slāni starp stāstu un skatītāju tā vietā, lai pielaistu skatītāju tam klāt. Inga māk iespaidīgi strādāt ar balsi, un Kārlis Tone ir brīnišķīgs skaņu mākslinieks, tomēr tik smalkā, intīmā stāstā daudzie skaņu efekti un modulācijas kļuva agresīvi un dekoratīvi.
Iespējams, ka uz skatuves būt sev pašam un atklāti saukt lietas īstajos vārdos ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Iespējams, ka tas neatbilst mūsu labas gaumes vai labas mākslas standartiem, kur kaut kam taču jāpaliek puspateiktam. Bet kādā iedvesmojošā sarunā starp diviem nozīmīgiem un drosmīgiem māksliniekiem – franču rakstnieku Eduāru Luī un šveiciešu režisoru Milo Rau –, kas abi savā mākslā runā par individuālām un kolektīvām traumām un iestājas par patiesību, viņi argumentē, ka šodienas realitātē radikāla māksla ir tā, kas ir atklāta, neslēpjas vai neizliekas par kaut ko citu un sauc lietas īstajos vārdos. Turklāt Milo Rau ieskatā vairs nepietiek tikai ar to, ka dod vārdu tiem, kam tas ir bijis liegts, jo mākslas darbs pats var būt spēks, kas ietiecas realitātē un var to izmainīt. Viņš ar saviem darbiem to arī pierāda. Es turpinu cienīt personīgas izvēles, bet ilgojos pēc radikālas mākslas.
0