Kvēlojošās sienas

Par Rasas Jansones "Izlīguma izstādi" Bauskas muzejā.

Lai izvilinātu skatītāju no Rīgas, ir vajadzīgi spēcīgi mākslas magnēti, kurus kārojas redzēt tik ļoti, ka lielpilsētas skatītājam izdodas pārvarēt gravitācijas lauku un izrauties tā ārpusē – telpā, kuru dažkārt skumīgi, dažkārt ironiski mēdz dēvēt par provinci.

Rasas Jansones "Izlīguma izstāde" Bauskas muzejā ir tieši šāds spilgts un vērtīgs magnēts. Mākslinieces instalācijas, kolāžas, gleznas ir domas un diskusijas provocējošs materiāls. Viņas darbu tēmas, balstītas kritiskā un analītiskā skatījumā uz tradicionālajiem sievišķības stereotipiem, ir jutīgas un aktuālas. No Rasas Jansones skatītāji sagaida daudz.

Arī es kopā ar dažiem draugiem un domubiedriem dodos uz Bausku, lai piedzīvotu "Izlīguma izstādes" iedarbību. Kasē iegādājamies biļetes, un mums norāda, ka, apmeklējot muzeju, jāuzvelk bahilas. Vienmēr, kad tās jāvelk, jūtos neveikli. Tās sagrauj jebkādu eleganci un stilu, pārvērš kājas par lielām, neveiklām paciņām, ar kurām šļūcu pa muzeja labi uzturētajām grīdām. Bahilu praktiskā nozīme ir skaidra un saprotama, tomēr, lai arī sīka neērtība, tā piešķir mazliet nomācošu niansi izstādes apmeklējumam – arī izstāžu zāle, tāpat kā teātris, sākas no garderobes.

Muzeja darbiniece pastāsta, ka divos rāmjos diemžēl nedarbojas to konstrukcijās iemontētais apgaismojums. Kā par spīti, tās ir tieši abas lielās, centrālās gleznas, kuras skatītājs ierauga pirmās. Darbus aptverošās LED gaismu lentes, kas atgādina svētgleznu izgaismojumu altārī, mums jāiedomājas pašiem. Vēlāk uzzinu, ka nākamajās dienās apgaismojuma problēma atrisināta un gleznas atkal darbojas pilnā spožumā, bet tobrīd ar ceļabiedriem spējam domāt vien par to, kādi varētu būt iespējamie iemesli un risinājumi. Gadījumu ar pazudušo apgaismojumu varētu nepieminēt, ja vien dažādu tehnisku likstu novēršana nebūtu tik aktuāla jebkurai laikmetīgās mākslas izstādei, kurā izmantota elektroniska aparatūra, gaismas, audio un video tehnika. Faktiski izstāde ik dienu ir jāieslēdz un jāizslēdz, jāpārbauda tās tehniskā veselība un zibenīgi jāreaģē uz ķibelēm. Tas bieži ir pārbaudījums arī labi sagatavotām izstāžu zālēm.

Rasas Jansones darbi ir spēcīgi, uzmanību un telpu prasoši. Lai arī trijās savā starpā savienotajās muzeja izstāžu telpās šiem darbiem fiziski vietas pietiek, man būtu gribējies tos izkārtot plašāk. Gleznas no cikla "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk" (2022–2023) ir gandrīz agresīvi piesātinātas un jaudīgas. Tās ir ierāmētas katra savā autonomā konstrukcijā un netiek karinātas pie sienām, bet izliktas kopā ar ietvaru kā patstāvīgi objekti. Tās ir pašpietiekamas kā divi lieli, pārnēsājami altāri. Stāvot starp šīm lielformāta gleznām instalācijām, ir sajūta, ka gribētos sienas atbīdīt un dot darbiem lielākus un tīrākus fona laukumus.

Ciklā "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk" Rasa Jansone droši un bez pietātes pārglezno plaši zināmus Renesanses mākslinieka Rafaēla darbus, kuros attēlota Madonna, Jēzus bērns un mazais Jānis Kristītājs. Plūstošo, harmonisko, acij tik tīkamo Renesanses modes pozu un žestu vietā redzam, kā no kompozīcijas izaug, izlaužas vai varbūt izšķiļas pavisam cita Madonna – džinsu biksēs un kedās – un beidzot iekārtojas ērti.

Gleznu monumentālais vēriens, piesātinātie toņi, droši transformētā klasiskā kompozīcija ir iemiesots apliecinājums Rasas Jansones madonnu spēkam, kas vēsta par tiesībām pilntiesīgi un pilnasinīgi būt savas dzīves centrā. Šajās gleznās nav ne miņas no pazemības un samierināšanās. Tā ir pieprasīšana – ņemt vietu un telpu savam vēstījumam, kas satrauc, ir neērts un mulsinošs kā ievainojumi Madonnas ķermenī, neviennozīmīgās mātes un bērna attiecības, apzinātās dīvainības kompozīcijā un figūru anatomijā. Stāvot starp abām kvēlojošajām gleznām (un cik nesalīdzināmi stiprāk tās kvēlotu, ja būtu darbojies LED apgaismojums!), kā nokaitētā tunelī tiek kairinātas skatītāja domas un maņas.

Nākamajās divās telpās apskatāmie darbi šķiet mierīgāki, toties plašāk izvērš pieteiktās tēmas. Klusināta, bet ne mazāk iedarbīga ir instalācija "Altāris" (2019). Tā veltīta Rasas Jansones vecmāmiņai, kura savā laulības gultā laidusi pasaulē deviņus bērnus. Gulta ir pacelta virs zemes, tai pretī atrodas ķeblītis – uz tā apsēžoties, galvgalis ir tieši skatītāja acu augstumā. Tradicionālo gultas galvgaļa rotājumu vietā ir divi apaļi akmeņi ar zīdaiņu cepurītēm. Gulta ir saīsināta, un puse no tās pazūd divās masīvās dēļu sienās, radot iespaidu, ka skatītājam kaut kas paliek apslēpts, līdz galam nezināms. Arī šo darbu man būtu gribējies redzēt atsevišķā telpā, uzsverot tā sakrālo nozīmi. Būtu gribējies, lai, tuvojoties gultai, jāmēro garāks un lēnāks ceļš, lai ķeblītis vēl vairāk atgādinātu lūgšanu soliņu un telpa apņemtu skatītāju ar baznīcas klusumu.

Darbs "periodika.lpsr" (2020) visprecīzāk ieguļ telpu noskaņā, paplašinot izstādes scenogrāfiju līdz visa muzeja mērogam. Ar baltajiem, spožajiem šķīvjiem, uz kuriem drukāti padomju preses citāti par sievietēm māksliniecēm, piepildītais skapis-objekts izskatās pēc muzeja eksponāta, kurš ir proporcionāls telpai, lēni pētāms un lasāms. Ar katru izlasīto citātu pieņemas spēkā neērtības sajūta, radot pamatīgu disonansi starp trauku skapja stilizēti mietpilsonisko glītumu un pamācošo, brīžiem aizbildniecisko vai citādi pazeminošo valodu, kādā tiek runāts par māksliniecēm. Savukārt kolāžu sērijas "Trīs kārtas un vēl deserts" (2020–2022) un "Kad viņa piesēda mazliet ērtāk" (2022–2023) atgādina nelielus mājas altārīšus, kaut ko tādu, ko varētu redzēt dievbijīgu cilvēku istabās, kur dažādu svēto attēli sakārtoti cits citam blakus. Žurnālu izgriezumu skaistās, gludās detaļas kā kaleidoskopā sakrīt negaidītās kombinācijās, veidojot jaunas nozīmes.

Izstādes darbus vieno amatnieciski pamatīgi nostrādāts dizains ar finiera ietvariem, stilizētām mēbelēm un īpašu izgaismojumu. Rasa Jansone ir veiksmīgi atradusi veidu, kā dažādos darbus kompozicionāli apvienot un padarīt ekspozīciju pašpietiekamu jebkurā vidē. Ir darīts viss, lai izstāde veiksmīgi dzīvotu muzeja telpās kā instalāciju kopums, kurā darbi papildina cits citu un saspēlējas.

Uztverot telpu ne tikai kā neitrālu fonu, bet arī kā specifisku kontekstu, kurā darbi eksponēti, izstādi var aplūkot kā kopējās muzeja ainas sastāvdaļu (izstādē ietvertas netiešas atsauces uz otru muzeja ekspozīcijas telpu, kurā arī aplūkojama gan senatnīga gulta, gan virtuves skapis). Tomēr "Izlīguma izstāde" atstāj kontrastējošu iespaidu. Rasas Jansones darbu dumpinieciskums ietekmē uztveri, māksliniece ir nesamierināma ne tikai vēstījuma kontekstā, bet arī telpu apdzīvojot un piepildot. Jo sevišķi tas attiecas uz abiem lielformāta glezniecības darbiem – tie šķiet lielāki par vietu, kurā atrodas. Tas nav tikai fiziski, drīzāk mentāli, emocionāli.

Par to, kā "Izlīguma izstāde" nonākusi Bauskas muzejā, rakstīts anotācijā, proti, Rasas Jansones vārds un mākslinieciskā darbība savulaik paslīdējusi garām grāmatas "Mākslinieki. Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki" veidotājiem, lai arī viņa kā baušķeniece pelnījusi savu vietu izdevumā. Kad pārpratums atklājies, muzejs piedāvājis Rasai veidot izstādi, dodot iespēju māksliniecei atgriezties dzimtajā pusē un izlīgt pēc notikušā pārpratuma. Izstāde notiek, tātad vismaz tehniski izlīgums ir noticis.

Tomēr Rasas Jansones darbi ir kaut kas tieši pretējs izlīgumam – gan tēlos izteiktā vēstījuma, gan tehnisko un kompozicionālo risinājumu ziņā. Šie darbi izteikti atšķiras no pārējām ekspozīcijām, neiederas reģiona muzejā, ir pretrunā ar blakus apskatāmo leļļu un bērnu rotaļlietu izstādi, vēsturiskajām ekspozīcijām un arī ar nelaimīgajām bahilām, kas pārvilktas pār apmeklētāju zābakiem.

Man ilgi neizdodas formulēt izstādē piedzīvotās sajūtas, bet tad doma atnāk: būtu bijis vieglāk skatīties Rasas Jansones izstādi, ja mums jau būtu vai vismaz tuvākajā nākotnē tiktu atvērts laikmetīgās mākslas muzejs, kas varētu uzņemt kvēlojošas un plašumu prasošas izstādes. Un vēl labāk, ja laikmetīgajai mākslai veltītas izstāžu telpas būtu arī reģionos, tāpat kā novadpētniecības un vēstures muzeji, kultūras nami, bibliotēkas un baznīcas. Ja darbus ar spēcīgu un nepieciešamu vēstījumu varētu izstādīt tīrā, plašā telpā, ieraudzīt neitrālā, tikai uz mākslas darba eksponēšanu vērstā vidē – vai tie joprojām šķistu protestējoši un dumpīgi vai arī iekvēlotos ar vēl lielāku spēku un enerģiju?

Vēl jādomā par to, vai Rasas Jansones izstāde vispār jebkad būtu notikusi Bauskā, ja ne misēklis ar grāmatu. Es vēlāk nožēloju, ka neaprunājos ar muzeja darbiniecēm un neizpētīju, kāda ir izstāžu programma, lai saprastu, vai Rasas izstāde ir atšķirīga vai iekļaujas regulārā laikmetīgo izstāžu sērijā. Tāpat arī nepajautāju to, kā izstādi vērtē un uztver Bauskas skatītāji – kādas ir reakcijas un atsauksmes un vai šādas izstādes vietējie skatītāji gribētu redzēt regulāri. Šie jautājumi atnāk tikai tagad kā pārdomu materiāls.

To, cik Rasas Jansones izstāde ir svarīga un nepieciešama, apliecina recenzijas portālos "LSM.LV", "Arterritory", "Telos", kā arī "Bauskas Dzīvē" publicētā intervija. Tik daudz uzmanības saņem varbūt vien izstādes lielākajās Rīgas izstāžu zālēs. Šādā ziņā izlīgums patiešām notiek – skatītāji dodas turp, kur izstāde aicina. Rasa Jansone ar "Izlīguma izstādi" apliecina, ka skatītāji ir gatavi sekot mākslas darbiem, radot manī klusu cerību, ka robeža starp lielpilsētu kā kvalitātes un augstvērtīgas mākslas baudīšanas teritoriju un tā saukto provinci kādu dienu varētu arī pagaist.